Pēdējo desmit gadu laikā Eirovīzijas gaišmataino, smaidīgo, ar rozā lūpukrāsu un gaišzilām acu ēnām iekrāsoto meitenes seju nomainījis tumsnīgsnējs balkānu trīsdesmitgadnieks, ar plašu smaidu par to, ka uz tādas skatuves, tādas auditorijas priekšā vispār izdevies uzkāpt.

Protams, viņš tiecas līdzināties vienam no tiem holandiešiem, kuru dzimumu gandrīz grūti noteikt.

Atceros laikus, kad Eirovīzijas dziesmu konkursā piedalījās divdesmit četras dziesmas, un visas izpildīja vairāk vai mazāk eiropeiska paskata mākslinieki. Pat ja tas bija tumšādains Deivs Bentons duetā ar Tanelu Padaru, tas atstāja Eiropas iespaidu. Atskatoties uz ejošās desmitgades sākumā notiekošajiem konkursiem un punktiem kādus kura valsts kurai citai deva, jāsaka, ka nebija tik izteikts ģeogrāfiskais balsojums, kā pāris iepriekšējos gadus. Kāpēc Latvija 2000. gadā Stokholmā Krievijai neiedeva nevienu punktu, bet 2008. – visus divpadsmit? Ā, nu protams, varbūt Dimas Bilana “I Believe” tiešām bija simtkārt foršāka par Alsu izpildīto “Solo”. Nē.

Šī “Balkānu sērga” (man nepatīk izklausīties rasistiskam, tāpēc uzreiz saku, ka tas nav tā apzināti domāts, bet man ļoti gribas izmantot šo terminu), manuprāt, sākās 2004. gadā, kad kādreiz prestižajā konkursā debitēja Albānija un Serbija un Melnkalne. Nākamos gados tām pievienojās Moldova, Bulgārija, Armēnija (kas gan neatrodas Balkānu pussalā), tad atsevišķi Melnkalne un atsevišķi Serbija, tā radot vēl divas dziesmas konkursam, Gruzija un visbeidzot arī Azerbaidžāna, kas, kaut arī nav Balkānu valsts, ar savu eiropeiskumu kaut kā nepārliecina. Vienīgās Balkānu Eirovīzijas “ilgdzīvotājas” ir Bosnija un Hercogovina (kopš 1993. gada) un Grieķija (kopš 1974. gada).

Protams, nav pamata šo nāciju eiropeiskumu apsūdzēt – ģeogrāfiski tās atrodas Eiropā (strīdēties gan varētu par Turciju vai Krieviju, bet kāda gan no tā jēga?). Tomēr Eirovīzijas konkurss ir zaudējis savu prestižu, un ne jau tik ļoti tajā piedalošos nāciju dēļ. Vairāk gan tāpēc, ka dziesmu konkurss pataisīts par balagānu, kuru vairāk uztver kā humora šovu vai geju jaunākās modes parādi, nevis dziesmu konkursu. Un ironiskā kārtā, tāpat – nebalso pat par smieklīgāko šovu vai debīlākajām drēbēm, balso par kaimiņvalsti! Vai vismaz valsti, kas pirms pāris gadiem bijusi daļa no tavējās.

Šo sistēmu Eiropas Raidorganizāciju Apvienība (EBU – European Broadcasting Union) šogad mēģinājusi ierobežot, aicinot talkā kompetentu žūriju. Bet tavu bēdu – žūrijas locekļi arī, kā sagadījies, ir eiropieši, ar savām kaimiņvalstīm un subjektīvo viedokli. Protams, citplanētiešu žūriju dabūt neizdotos, bet ir jau arī citas pasaules daļas…

Arvien vairāk cilvēku izvēlas neskatīties Eirovīziju. Un tie, kas skatās, arī dalās divās grupās – ir tādi, kuriem patīk tās pāris sakarīgās dziesmas, bet tie pilnīgi noteikti nav tie, kuri balso. Balso tie, kuriem pati dziesma ir maznozīmīga. Iemesls, kāpēc vakar finālā iekļuva Norvēģija – tie, kuri parasti nebalsotu, šoreiz kaut vai kaut kādas taisnības vārdā izlēma uzzvanīt par norvēģi. Jo tā vakar bija vienīgā labā dziesma. Atskaitot “Probku”. Un es to nesaku tāpēc, ka esmu latvietis.

Šā gada Latvijas pārstāvis Intars Busulis konkursa finālā neiekļuva. Es nebiju pārsteigts. Es nebūtu bijis pārsteigts arī, ja būtu noticis citādāk. Tas laikam nozīmē, ka mani nekas šajā konkurā vairs nespēj pārsteigt. Un tas, protams, ir skumji.

Kristofers Knesis,
mūziķis