Ceturtdiena, 5. augusts Osvalds, Arvils
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Laura Drēziņa: Sajust barikāžu patiesās būtības auru

Laura Drēziņa: Sajust barikāžu patiesās būtības auru
20.01.2011 06:51

Atslēgvārdi

Aizveru acis, un ausīs dun vilciena slīdēšana pār sliedēm. Ceļš un manas – bērna – atmiņas par notikumiem pirms divdesmit gadiem. Varbūt man bija grūti līdz saknei izjust vīru un sievu sejās izvagoto sāpju, lepnuma, apņēmības, spīta grumbiņu līnijas un patiesas Tēvzemes mīlestības prieka rieviņas ap acīm, kuras viņi izdzīvoja toreiz, pirms divdesmit gadiem, bet jau tad es redzēju savu vecāku vaibstos visu šo barikāžu notikumu nopietnumu un skaudri jutu līdzi.

Tik skaudri, cik vien to var bērns, kurš audzināts ģimenē, kurā tēvs un māte līdzdarbojās neatkarības cīņās. Atceros dienu, kad vecāki paziņoja – tētis brauks uz Rīgu, uz barikādēm, lai aizstāvētu un cīnītos par mūsu zemi. Satraukums, bažas, kas mijās ar lepnumu. Bija nakts, kad vecāki paziņoja par savu lēmumu. Tika kravātas mantas, un no rīta ar vilcienu devāmies ceļā. Tagad pat brīnos, kā, tik maza būdama, jutu dīgstam sirdī sēklu, kas izauga mīlestībā un bažās par Latviju.

Dunot vilciena vagoniem ceļā, gulēju uz kupejas augšējās lāvas, garām slīdēja mūsu zemes ainavas. Pelēcīgas. Bet uz rūtiņu lapām ar zilu tinti tapa dzeja. Mana pirmā. Latvijai un tās aizstāvjiem. Tētim. “Sarkanbalta saule lēca no rītiņa agrumā, sārt un sārti norietēja, kad tumsiņa uzaususi…” Tagad pasmaidu par šīm rindām, bet toreiz tās tapa patiesā saviļņojumā.

Ar māsu apmetāmies pie vecmāmiņas Jelgavā, kamēr tētis bija tur – galvaspilsētā, barikādēs. Bija satraukums. Mamma un krustmāte ar zupu devās uz Rīgu, lai tur pabarotu un sasildītu vīrus. Tajā dienā, kad notika aktīvākās apšaudes, tēvs bija mājās. Vēl tagad atceros kadrus, kurus demonstrēja Latvijas televīzijā, Gvido Zvaigzni ved ievainotu uz operāciju zāli. Un pēcāk ziņa – viņš miris. Un lielo sašutumu: kāpēc? Kāpēc kādam citam mūsu zeme tik ļoti vajadzīga, ka ir jānogalina. Vēlāk un šodien uz notikumiem raugos citādāk, bet ar tām pašām sāpēm un ar lepnumu par tautiešu drosmi. Un ar dziļām pārdomām: kāda tu tagad esi Latvija, neatkarīgā, brīvā? Un kādi valstsvīri un tautieši? Vai tagad rūpju nomāktā, vīlusies tauta būtu spējīga uz kaut ko tādu?

Acu priekšā pavīd nesen apskatītie Pētera Jaunzema barikāžu laika foto darbi, pavīd piemiņas pasākumos iedegtie ugunskuri, atmiņas par laiku pirms divdesmit gadiem. Un to cilvēku acis, kuri aktīvi līdzdarbojās barikāžu notikumos. Jā, tā ir tēvzemes mīlestība. Dievs dod tai neizzust arī tagad!

Laura Drēziņa

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz