Ar pasākumu “Lielā drēbju diena”, aicinājām apdomīgāk pirkt, nekļūt par patēriņa vergiem un būt sociāli atbildīgiem, jo viens no galvenajiem cilvēku radītajiem negatīvajiem klimata pārmaiņu iemesliem ir nesaprātīgā patēriņa kultūra. Iespējams, šādu dusmīgu tekstu toreiz rakstīju, jo todien biju saskārusies ar kārtējo informāciju par izmestiem pārtikas kalniem vai Bangladešas iedzīvotājiem, kas traģiski gājuši bojā, šujot rietumu pasaulei drēbes, par to saņemot grašus un necilvēcīgus darba apstākļus.

Protams, ka drēbes novalkājas, apģērbu veikali ir vajadzīgi, bet, kad skatos apkārt, ne jau vajadzība liek mums iet uz veikalu, bet vēlme. Tā ir vēlme pēc jaunākā modeļa, skaļākā zīmola (kas reti ir arī kvalitatīvākais; pārsvarā tas ir zināmākais, jo tam ir vislabākais mārketings) gan apģērbu, gan tehnoloģiju jomās.

Nesaprātīga patēriņa kultūra ir tā, kurā vēlme valda pār vajadzību un mums kā patērētājiem. Tērēt, nevis lietot, ir jaunais atslēgas vārds. Jaunu, nevajadzīgu, bet gribētu lietu ražošanā tiek tērēti dabas resursi, tādējādi negatīvi ietekmējot straujās klimata pārmaiņas, nemaz nerunājot par to, kur nonāk nedaudz palietotās un ātri vien apnikušās mantas. Izskatās, ka mums zudusi sapratne, kopbilde par to, ka viss ir saistīts, mana jaunā blūzīte saistīta ar iebrukušu jumtu un simtiem zaudētu dzīvību kādā pilsētiņā Āzijā, tāpat kā mans jaunais viedtālrunis saistīts ar to, ka pēdējos gados ziemās pa sava ciema ezeru varu slidot tikai pāris nedēļas.

Protams, es neuzskatu, ka mums katram skapī jābūt tikai minimālajam. Gribas dažādību, kādreiz kaut ko interesantāku. Tāpat arī gribas izmantot mūsdienu tehnoloģijas attīstību. Ir taču tik brīnišķīgi, ka es varu sazināties ar draugiem vai ģimeni otrpus Zemei jebkurā mirklī! Mans jautājums ir, vai cilvēki novērtē šīs iespējas vai tikai faktu, ka tas ir jaunāks? Reizēm es aizdomājos, cik gan daudz mūs ir ietekmējusi pagājušā gadsimta vēsture. Manas mammas paaudze dzīvoja laikā, kad izvēles īsti nebija, līdz ar to daļa no manis saprot, kādēļ viss ir tā, kā tas tagad ir. Bet tajā pašā laikā – jaunajām paaudzēm būtu jānes jaunas atbildības. Un vispār šī mana teorija īsti neizskaidro citu Rietumvalstu rīcību, tādēļ pārāk šajā apcerē neiegrimstu. Bet ir ļoti svarīgi saprast, kādēļ tā rīkojamies, ne tikai šo rīcību nosodīt, tādēļ labprāt uzklausu citu viedokļus par šo jautājumu vai lasu pētījumus.

Vai ir iespējams mainīt patērētāju, tātad sabiedrības, ieradumus? Ir! Es taču mainīju! Protams, joprojām daudz grēkoju, un atrodu pietiekami daudz attaisnojumu saviem grēkiem (finansiālais stāvoklis, esmu taču pelnījusi utt.), bet pēdējo gadu laikā noteikti esmu mainījusi savus paradumus. Daudz palīdzēja ceļošana, citu Eiropas zemju labie un sliktie piemēri, bet lielākā acu atvēršana notika, kad pirms pieciem gadiem atnācu mācīties uz Liepāju un iepazinos ar biedrības “Radi vidi pats” cilvēkiem un tajā laikā vēl pastāvošo Vides māju, kas dzīvoja pēc ilgtspējīgiem, videi draudzīgiem principiem. Sāku piedomāt par savām vērtībām, prioritātēm, par savas rīcības sekām. Protams, joprojām neesmu nekāds zaļais piemērs, bet tagad es vismaz apzinos to un esmu spējīga uzņemties atbildību.

Var mainīt paradumus, bet, lai tas notiktu lielākos mērogos, nepieciešama izglītošana, vairāk informācijas. Kaut gan šķiet, ka tas jau lēniem solīšiem notiek.

Piemēram, prieks dzirdēt modes dizaina studentus, kas stāsta, ka lekcijās tiek runāts arī par modes pasaules melno pusi, bērnu noverdzināšanu produktu izstrādē, dzīvnieku spīdzināšanu utt. Jautājums tikai, vai Zemei šie mazie solīši nav par mazu.

Piekrītu, ka vairumam cilvēku ir grūti saskatīt savu individuālo patēriņa ieradumu saikni ar liela apmēra problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām. Mums jau vispār ir grūti saskatīt kopsakarības. Nemākam domāt. Mākam spriest, bet tādos šauros lauciņos. Ļoti patīk viens teikums, ko nesen dzirdēju saistībā ar klimata pārmaiņām Latvijā – cilvēki aizmirst, ka nav tāda planēta Latvija. Ideāls teikums! Un to var izmantot ļoti daudzās jomās, piemēram, bēgļu jautājumā. Ja cilvēki nebūtu slinki un nedaudz papētītu pieejamo informāciju (vēlams, ne tikai latviešu valodā), viņi saprastu, ka, piemēram, pašreizējie Sīrijas bēgļi savā saknē ir klimata bēgļi, nevis politiskie. Un šajā situācijā esam vainojami arī mēs savās ikdienas izvēlēs.

Bieži vien mums gribas nezināt, jo tā ir vieglāk. Tādēļ mans pirmais ieteikums ir saņemties un painteresēties. Arvien vairāk pārliecinos par to, ka izglītība (formāla vai neformāla) ir atbilde uz daudzām milzīgām pasaules mēroga problēmām. Praktiskā līmenī – pērkam Latvijas preci, iesaistāmies Tiešās pirkšanas pulciņos (Liepājā tādi ir divi). Taisām drēbju apmaiņas ar draugiem. Mantas, ko vairs nelietojam, nesam uz labdarības veikaliem. Atbalstam vietējās zaļās kustības, apmeklējot viņu rīkotos informatīvos pasākumus. Braucam ar velosipēdu. Vēlreiz braucam ar velosipēdu! Atveram acis un sākam paši domāt! Protams, svarīgi arī iesaistīties politikas veidošanā, ko mēs kā balsstiesīgi cilvēki varam darīt. Un, ja redzam, ka kaut kas nenotiek kā vajag, iesaistāmies un radām apstākļus pārmaiņām.