Vecākiem pirmā septembra diena ir reizē gan svētki, gan liels atvieglojums. Nebūs vairs jāuztraucas par saviem mantiniekiem, kur šie klīst un kādas blēņas dara. Ir sākusies skola. Mani vairāk uztrauc tas, ka šīs svinības, kuras vismaz manos skolas gados pulcēja vidusskolniekus, tagad vairs īsti nešķiro – tu ej septītajā vai vienpadsmitajā klasē.

Visvairāk jau, protams, man ir palikuši atmiņā vidusskolas gadi, kad 1.septembris asociējās ar ko citu, nevis mācību gada sākumu. Pirmajā septembrī beidzot varēja satikt visus savus čomus, klasesbiedrus, dalīties ar tiem vasaras piedzīvojumu iespaidos. Pats jautrākais jau sākās pēc tam. Reti kurš pēc svinīgā pasākuma gāja uzreiz mājās. Nu nevar taču izlaist ballīti! Un grādīgā dzira, dejas un pārējais ļembasts, protams, bija neatņemama sastāvdaļa.

Es nevienā brīdī neatbalstu alkoholisko dzērienu lietošanu un it īpaši skolniekiem, bet vai vecākiem nevajadzētu stingrāk pieskatīt savas atvases, kas vēl ir stipri par jaunu šādām rotaļām? Šeit nav runa par vidusskolu, bet par pamatskolu. Kādreiz tiešām tā nebija. Vairākus gadus no vietas esmu novērojis, kā metrīgie un nedaudz garākie skolēni, diezgan knapi turoties uz kājām, slūpē māju virzienā. Diezgan komisks skats. Uz ko skatās vecāki? Protams, nevar visus pakot vienā maisā, bet tas metrīgo folleru skaits ir tomēr vairākas reizes lielāks, kā gadus 10 atpakaļ. Man tas tomēr nav pieņemams, vai arī palieku vecs. Vidusskolēni jau lieli vīri, tos jau mājās vairs nenoturēsim, bet pamatskolniekus nu gan vajadzētu. Ieteiktu vecākiem par šo to aizdomāties, veikt sava veida korekcijas, lai bērns savus foršākos bērnības gadus nepavada skurbulī, bet gan izbaudot visas dotās priekšrocības, kas ir šajā vecumā.

Reigans