Kaut arī Liepājas pusmaratons norisinās agrā pavasarī, manuprāt, sportistiem tam nevajadzētu radīt sarežģījumus. Es un daži citi liepājnieki, piemēram, skrienam arī tad, kad laukā ir sniegs un zema gaisa temperatūra.

Ir jāņem vērā, ka aktīvā dzīvesveida piekritēju kalendārs ir ļoti piesātināts, tādēļ organizatori objektīvi izvēlas piemērotākos sacensību laikus, lai vienlaicīgi nenorisinātos vairāki būtiski pasākumi.

Cilvēki bieži saka, ka laukā ir pārāk auksti lai skrietu, nav atbilstošu laikapstākļu. Izklausās diezgan interesanti, jo nesaprotu, kāpēc vairums cilvēku spēj bojāt savu veselību bez traucēkļiem. Piemēram, smēķēšanai un alkohola lietošanai visi laikapstākļi ir labi – atrunas netiek meklētas, kādēļ šoreiz neuzsmēķēt. Taču, lai neskrietu, nesportotu atrunas rodas.

Protams, katram cilvēkam kādreiz uznāk slinkums un gribas atpūsties, taču laikapstākļi noteikti nevar būt iegansts, kādēļ laikā nesagatavoties ieplānotajiem sporta notikumiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad jebkuriem laikapstākļiem varam piemeklēt atbilstošu apģērbu – gan aukstam, gan slapjam laikam.

Aprīlī tomēr ir visai labi laikapstākļi. Nav lielas iespējas, ka būs ļoti auksti vai ļoti karsti. Liepājas pusmaratons iepriekš ir norisinājies arī jūnijā, jūlijā, taču arī tā ne visiem bija pozitīva pieredze, jo bija ļoti karsti. Cilvēki ģība, tika nogādāti slimnīcā. Tagad organizatoriem, manuprāt, ir vieglāk.

Jā, iespējams, daudziem labāk būtu, ja pusmaratons norisinātos aprīļa beigās, kad ir mazliet siltāks.

Man šķiet, ka visgrūtāk tomēr ir skriet vējainā laikā, jo rodas sajūta, it kā skrietu pret sienu. Tas, manuprāt, ir apgrūtinošāks faktors nekā gaisa temperatūra. Bet tā mums te Liepājā ir. Nekad vēju neparedzēsim – arī jūlijā var uznākt vētra.

Tāda vienkārši ir cilvēka daba – “čīkstēt”. Ideālu laikapastākļu nebūs nekad. Normāla gaisa temperatūra un bezvējš ir tikai manēžā, bet arī tur kādam gaiss būs par mitru vai sausu.

Tai pat laikā ir arī cilvēki, kas skrien ziemā basām kājām, šortos vai iet peldēties. Tā ir sevis norūdīšana – arī kopš es pats skrienu, slimoju mazāk, ģērbjos plānāk. Es jūtos labāk.

Ne visi cilvēki piedalās sacensībās, lai konkurētu ar citiem. Protams, skrējējiem tas ir adrenalīns, azarts ar vēlmi noskriet vēlamajā laikā, uzlabot savus rezultātus. Bet katrs var skriet arī piecus kilometrus un par to nav jākaunās. Galvenais ir iet un kaut ko darīt, nevis tikai runāt, cik viss ir slikti, jo nekas nenotiek.

Katrs pats var skriet sev piemērotākajā laikā un laikapstākļos, galvenais ir nebaidīties un nekaunēties to darīt, izbaudīt! Nav vajadzīga sporta zāle, lai par sevi rūpētos – ej parkā, skrien, vingro!

Ruslans Šuļga, skriešanas entuziasts