Intervija ar ģimenes psihoterapijas speciālisti Sarmīti Štāli.

– Vai apdāvināšana Ziemassvētkos ir obligāta?

– Es domāju, ka dāvināšanu nevaram uzskatīt par pienākumu, jo tai jārada prieks. No sirds ir jānāk vēlmei iepriecināt tuvus cilvēkus – draugus, ģimenes locekļus, kolēģus.

Ja dāvanu pirkšanu un pasniegšanu izjūtam kā obligāti izdarāmu darbu, tad beigās var sanākt, ka neviens par to nav priecīgs.

Dāvinātājs nomocījies, domādams un meklēdams, ko nopirkt.

Cik nav dzirdēts, ka jautā padomu citiem, – jāiet uz svinībām, bet nav ne jausmas, ko lai uzdāvina. Ar tādu attieksmi dāvana būs formāla.

Jāpiedzīvo ir prieka pilns brīdis. Lai man, dāvanu pasniedzot, būtu patīkami redzēt, ka saņēmējs priecīgs. Pozitīvas emocijas iegūst, arī redzot, kā cilvēks dāvanu atver un ka par to ir patīkami pārsteigts.

– Daudzās ģimenēs vecāki mudina bērnus, lai uzraksta Ziemassvētku vecītim vēstulē, kādu dāvanu grib, taču jārēķinās, ka vēstulē izteiktā vēlme var būt arī tāda, ko nav iespējams izpildīt. Ko tad?

– Es daudz mācos no vecākiem, un man ļoti patika kāda ideja. Iepriekš bērnam izskaidro, ka vecītis nevar nopirkt un atnest mums dārgas dāvanas, jo viņam jādāvina ļoti daudziem cilvēkiem.

Par dārgākām dāvanām varam runāt dzimšanas dienā vai citā reizē, kad varam tās iegūt. Vēstulē Ziemassvētku vecītim jāizdomā, ko tiešām vēlies, bet kas nav dārgs.

– Tomēr bērna acīs var būt vilšanās, dāvanu atverot. Kā izvairīties no šādas situācijas?

– Ja viņš sarakstījis vēstuli un pieaugušie nav pārlasījuši, kas tajā uzrakstīts, tad tā var būt. Tāpēc labi iepriekš pārrunāt ar bērnu, kādas lietas grib minēt; mēs viņu jau sagatavotu, ka lielas un dārgas mantas diezin vai saņems.

Citi uzraksta piecas vai pat vairāk iegribas, tad jāsarunā, ka no visām vajadzētu izvēlēties tikai vienu, jo vecītis vairāk nevarēs atnest. Nav teikts, ka tā būs dārgākā manta, ko tu ļoti šobrīd iekāro; Vecītis pats izvēlēsies pēc savām iespējām.

Par to jārunā, lai bērns nejustos vīlies.

Cits vēl uztaisa histēriju, ka Ziemassvētku vecītis piemānījis, un visiem svētki būs sabojāti.

– Vai vecākiem jācenšas piepildīt bērnu vēlmes?

– Noteikti mums jāsaprot un ar bērniem jārunā, vai tā ir vēlme vai vajadzība. Bieži vien pieaugušie šīs lietas negrib atšķirt, un piepildām vēlmes, kas nav mūsu vajadzības. Pārcenšamies.

Ja ir kāda ļoti liela vēlme un varam atļauties to piepildīt, tad, protams, varam bērnu iepriecināt. Taču

man ir uzskats, ka vecāki nedrīkst dot bērnam pašu labāko, ko paši sev nevar atļauties.

Esmu redzējusi, ka vecākiem ir podziņu telefons, bet viņu bērnam – jaunākais viedtālruņa modelis. Tad kaut kas nav kārtībā.

– Dāvināt var arī izrādi, svētku pasākumu, braucienu ekskursijā visai ģimenei. Bet vai bērnam tāda dāvana šķitīs vērtīga?

– Tas atkarīgs, kā ģimene veido tradīcijas. Ja kopā pavadītu laiku uzskata par dāvanu, tad noteikti arī to plāno. Un kopā būšana ir vērtīgāka par uzdāvinātu dārgu spēļu mašīnu, kas bērnu pēc mēneša varbūt neinteresēs.

– Varbūt nevajag bērnus maldināt, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, ja pat paši pieaugušie tam netic?

– Esmu bērniem jautājusi, vai viņi tic vecītim un raksta vēstuli, vai gaida, ka viņš paliks kaut ko zem eglītes. Pirmās un otrās klases skolēni atbild: nē, tāda vecīša nemaz nav!

Tad parasti saku, ka es gan viņam ticu un gribu Ziemassvētkos kādu dāvaniņu, kaut vai maziņu. Brīnumiem ir jātic!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.