Ir daļa skolēnu, kas brīvās dienas pavada nevis, piemēram, pludmalē sauļojoties, bet strādājot algotu darbu. Motivācija, kāpēc vasarā strādāt, noteikti katram ir sava. Tā kā šobrīd ekonomiskie apstākļi Latvijā nav no tiem labākajiem gan man, gan domāju, ka arī citiem jauniešiem strādāt motivē nopelnītā nauda. Kad tu to saņem, tad saproti, ka vari nopelnīt.

Vispār jau nepilngadīgajam ir grūti atrast darbu, tāpēc izmantoju jebkuru iespēju, ja tāda rodas. Domāju, ka ar katru mirkli, ko pavadu strādājot, pierādu sev, ka varēšu veidot savu dzīvi un pierādu citiem, ka spēju strādāt tikpat daudz un cītīgi kā pieaugušie.

Jau pēdējās divas vasaras strādāju uzņēmumā “Liepājas tramvajs”, turpināšu arī šogad. Vēl pieteicos pieskatīt divus gadus vecu meitenīti, būšu auklīte. Ar bērniem man ir pieredze, jo kādreiz gāju palīdzēt mammai tos pieskatīt bērnudārzā, un pagājušajā vasarā vācu savu brālēnu, ko turpinu darīt joprojām.

Zinu, ka arī manas draudzenes vasarā strādās. Klasesbiedri vai nu strādās vai arī izbaudīs vasaras priekus, jo nepilngadīgiem jauniešiem mūsdienās nav viegli atrast darbavietu. Visbiežāk tas izdodas tikai caur pazīšanos. Arī es tā atradu savus darbiņus. Jāsaka, ka strādāju jau tad, kad biju pavisam maza, un, pieaugot, man tas likās pats par sevi saprotams: ir jāstrādā, nevis jādara kaut kas cits. Paraugs ir mani vecāki, jo viņi ir paši strādīgākie cilvēki, kurus es pazīstu.

Pārsvarā nopelnīto naudu atlieku nopietnām lietām, tikai nelielu daļu atļaujos iztērēt izklaidēm vai arī lietām, kas man ļoti patīk. Vienmēr nokaitinu vecākus, kad pērku grāmatas. Mamma saka: “Vai nevari paņemt bibliotēkā?” Bet esmu no tiem, kuri nevar izstāvēt rindas, kas parasti ir bibliotēkā. Un tad sanāk hobiju – grāmatu lasīšanu – likt priekšā nopietnajām lietām. Atzīstos, ka agrāk naudu nenovērtēju, tāpēc tērēju to daudz nedomādama, bet ar gadiem nāca apziņa, ka naudai ir lielāka vērtība, nekā biju domājusi.

Signe Kulakova,
Liepājas Raiņa 6.vidusskolas 11.klases skolniece