Tikpat svarīgs, cik pirmie bērna izrunātie vārdi, ir arī brīdis, kurā tas notiek, jo tieši tad sākas mazā cilvēciņa valodas attīstība. Jo vairāk ar bērniņu mājās sarunājas, lasa priekšā grāmatas un ne tikai aicina stāstīt, bet arī uzklausa, jo viņa valoda kļūst bagātāka, vārdu krājums plašāks un izteiksmes iespējas daudzveidīgākas. Un pilnīgi vienalga, kurš to dara – mamma, tētis, omīte vai opītis, mīļa auklīte vai visi pārmaiņus. Pēc tam jau seko rakstpratības apguve, kas nozīmē mācīties lasīt un rakstīt pašam. Valoddarbības veidi – runāšana, klausīšanās, lasīšana un rakstīšana – tiek apgūti un plaši pielietoti pilnīgi visos izglītības posmos, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar jebkuru augstskolu, un te neko nevar pārmest ne sistēmai, ne pedagogiem, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no paša valodas lietotāja, viņa attieksmes, ieinteresētības un pārliecības.

Ja runājam par rakstītprasmi, tad tā ir spēja veidot tekstu, loģiski un saprotami izklāstīt domu, vienlaikus ievērojot ortogrāfijas, morfoloģijas, sintakses un citas likumības. Liekas – tas taču tik vienkārši! Atceries tikai likumu un raksti! Bet nekā! Pirmkārt, latviešu valodā ir ļoti daudz pareizrakstības normu, otrkārt, vārdiem bieži vien ir vairākas nozīmes, un saproti, nu, kura konkrētajā brīdī visprecīzāk izsaka vajadzīgo domu, treškārt, visu laiku parādās jaunvārdi, kas saistās ar dažādām agrāk nebijušām norisēm un darbībām, un par to ieviešanu vai neatzīšanu galvu lauza pat lingvisti un valodnieku komisijas.

Un tad vēl tas stils, kā izteikties, kā uzrakstīt, lai citi saprastu, novērtētu, lai būtu interesanti un oriģināli. Bet tās ir lietas, kas noteikti jāapgūst jau skolā, un te gandrīz vai neiespējami atrast pretargumentus praktizējošām pedagoģēm Elitai Stikutei un Baibai Zeiļakai, kuras Latviešu valodas aģentūras jaunākajā izdevumā “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi ” ietvertajā rakstā par veikto pētījumu saka: “Latviešu valodas mācību apguves procesā vidusskolā vērojamas vairākas problēmas, piemēram, pareizrakstības, pareizrunas, publiskās runas, komunikācijas, tekstveides u.c., (..) tomēr tām ir liela nozīme skolēna turpmākās karjeras izaugsmē, jo valodas kultūras apguve augstā līmenī ir ne tikai skolēna, bet ikviena cilvēka inteliģences rādītājs, un ir labi zināma patiesība, ka no valodas kultūras līmeņa ir atkarīgi mūsu panākumi.”

Attaisnojot nepareizības rakstu valodas lietojumā, diezgan bieži dzirdamas atrunas par straujo dzīves tempu un laika trūkumu, ka prasītais ātri jāuzraksta un tūliņ elektroniski jānosūta, tāpēc nevar pagūt pievērsties sīkumiem. Bet vai lielais sākuma burts, komats pirms “ka” un punkts teikuma beigās ir sīkums? Te varbūt der atcerēties, ka

elektroniskajā saziņā cilvēka vizuālā tēla vietā komunikācijas partneris ieraudzīs viņa uzrakstīto tekstu – pareizu vai kļūdainu, tas jau katra paša ziņā.

Arī žurnāla “Rīgas Laiks” korektore Guna Kalniņa vienā no savām lekcijām ir paudusi, ka laba rakstu valoda ir pašcieņas jautājums.

Par to, ka mūsu valoda ir visas tautas vērtība, ka tā gan mutvārdos, gan rakstos ir jāsargā no pazušanas pasaules lielo valodu straumē, daudz tika runāts septembrī notikušajās “Valodas vēstnieku vēlbrokastīs” Rīgā. Ik pa laikam notiek arī citi vairāk vai mazāk uzmanību piesaistoši pasākumi, kuros tiek uzsvērta valodas un rakstu kultūras loma izglītotas un kulturālas sabiedrības apzināšanās un attīstības ceļā. Viens no pietiekami atraktīviem, bet ne vienkāršiem izaicinājumiem noteikti ir Pasaules diktāta rakstīšana latviešu valodā, kad katrs rakstītājs, redzot iznākumu, var vai nu sevi paslavēt un uzsist uz pleca, vai secināt – vēl daudz jāmācās.