Jau visu aizvadīto nedēļu saistībā ar gaidāmajiem svētkiem – Liepājas 388.dzimšanas dienu, ko atzīmējam 18.martā, – pilsētā notika daudz un dažādu pasākumu, kā arī izglītības iestādes bija aicinātas piedalīties “Radošuma dienās”. Tas viss iekšēja radīja pacilājošas sajūtas. Šogad jūtu, ka svinam.

Kopā ar bērniem Radošuma dienu ietvaros izveidojām paši savu Liepājas ielu, to rotājām, taisījām baznīcu, tramvaju un veidojām daudzas citas lietas. Tika zīmēts, krāsots, līmēts, griezts. Bērnudārzā, manuprāt, katra diena paiet radoši, varbūt tas mazāk jūtams skolās. To akcentēt, atgādināt ik pa laikam nenāk par skādi, tāpēc priecājos, ka Liepājā notika šādas Radošuma dienas.

Lai gan nebija viegli ne izdomāt, ko darīsim, ne arī pats process, taču gala rezultāts bija tā vērts. Bērniem ļoti patika iesaistīties un darboties. Bijām arī dziedāt, dejot pilsētas mērogā. Tā sanāca, ka ikvienam mūsu bērnudārza audzēknim bija iespēja kaut kur piedalīties un izjust svētku gaisotni. Tāpēc nebija par ko apvainoties, ka uz akciju “Liepājniek, sadosimies rokās!”, kas pirmdien norisinājās Rožu laukumā, no katras izglītības iestādes tika tikai divi ķipari. Liela izvēle, ko ņemt līdzi, gan man nebija, jo daudzi palikuši mājās – apslimuši.

Neesmu dzimusi Liepājā, nāku no laukiem, bet noteikti izjūtu sevi piederīgu šai pilsētai. Kad mācījos Rīgā, sapratu, ka Liepāja ir mana pilsēta, un to negribu mainīt ne pret ko citu. Liepāja ir maza, mīļa, izjūtu kā savu. Un jūra…! Atceros, kad Rīgā kādam teicu, ka nāku no Liepājas, viņš iesaucās: “Ooooooo!” Tas liecina, ka arī citiem Liepāja liekas feina pilsēta. Un tad pārņem lepnums, ka esmu no šejienes.

Ko es novēlu pilsētai svētkos? Turpināt attīstīties, pilveidoties, un tad jau viss būs kārtībā!

Solvita Oliņa,
pirmskolas izglītības iestādes “Kāpēcītis” skolotāja