Kopš šā gada 1.janvāra minimālā alga mūsu valstī ir
palielināta. Manā un citu arodbiedrības pārstāvju izpratnē tas, protams, ir
labi un apsveicami. Bet ar to vien manā skatījumā neviens īsti paēdis nebūs.
Esmu skatījies un rēķinājis, licis no viena kausiņa otrā, un vienalga. Laikam
jau tā ir tikai Latvijā, ka visi 360 eiro tiek aplikti ar nodokli, no pirmā
centa. Ņemot vērā visas no tā izrietošās sekas, beigās ieguvums ir plus mīnuss
30 eiro.

Protams, arī 30 eiro ir nauda. Bet, ja paskatāmies uz
mazajiem uzņēmumiem, kur tiek nodarbināti pieci līdz desmit cilvēki, nu sanāk,
ka mazajam uzņēmējam, kurš līdz šim godprātīgi maksājis, 360 eiro, iespējams,
ir nepaceļama summa un viņam jāsāk skatīties, vai darbaspēks ir rentabls.

Līdz ar to es un arodbiedrību pārstāvji neizslēdzam iespēju,
ka būs tā saucamās nepilnās slodzes. Tas arī būs tas, kas šim darba devējam no
vienas puses būs izdevīgi. Protams, es negribu visus mest vienā maisā un pār
vienu kārti! Protams, ir uzņēmēji, kas centās un kas centīsies. To ļoti labi
zinu. Vasarā bija sarunas, kas diemžēl netika novestas līdz galam, kur daži
uzņēmēji bija gatavi runāt ne tikai par minimālās algas palielināšanu, bet bija
gatavi maksāt krietni vien vairāk. Ja tobrīd minimālā alga bija 320 eiro, tad
runa bija par vismaz 400 līdz 450 eiro. Viņi arī teica: lai noturētu labu
darbinieku, lai cilvēks nāktu pie tevis, celtos un kristu par savu vietu, viņam
ir jāmaksā – cilvēkam ir vajadzīga motivācija.

Šobrīd jau ir signāli, ka darba devēji pāriet uz sistēmu, ko
sauc par uzņēmuma līgumiem. Proti, darbinieks vairs nav darba ņēmējs, bet gan
uzņēmējs un sadarbības partneris. Darba devējam šāda situācija ir izdevīga, jo
viņš no sevis noņem visu atbildību, viņam atliek samaksāt tikai to, kas
atrunāts līgumā.

Protams, visbiežāk mikrouzņēmumos jeb, kā es tos saucu, mazajos
iedibinājumos, darba devējs uzraksta darba līgumu, kuram ir tikai līguma pazīmes.
Ja cilvēks ar šādu līgumu aiziet līdz darba inspekcijai, tad process ir ļoti
sāpīgs.

Zaudētājs visos aspektos šādā situācijā ir darba ņēmējs, jo
darba devējs noņēmis no sevis jebkādu atbildību. Protams, tas ir situācijās, ja
attiecības starp darba devēju un ņēmēju nav atrunātas atsevišķi. Ir situācijas,
kur darba devējs pilnībā noņem no sevis atbildību, piemēram, darba devējam nav
jāmaksā nodokļi, jo ir noslēgts uzņēmuma līgums, kas ir kā sadarbības līgums –
līgums starp diviem uzņēmējiem, no kuriem viens ir tā saucamais darba devējs,
bet no otras puses ir pašnodarbināta persona. Un pašnodarbinātā persona pati
maksā nodokļus, atbild par darba aizsardzību, drošību utt. Un apmaksāta atvaļinājuma
šādai personai diemžēl nav.

Tendence slēgt uzņēmuma līgumus vēršas plašumā, tā sākās jau
pirms vairākiem gadiem. Negribu dramatizēt, man tas nepatīk. Tāpat nesāksim zīlēt
kafijas biezumos. Ne gluži 50%, bet 35 līdz 40% 
darba devēju meklēs variantus. Tas var būt manis iepriekš nosauktais
variants ar uzņēmuma līgumu. Otrs variants varētu būt slodzes samazinājums. Vēl
trešais moments varētu būt arī slodzes samazinājums uz papīra, bet pārējo
darbinieks saņems aploksnē. Nevar izslēgt, ka intensīvāk atsāks darboties melnā
kase.

Lielie uzņēmumi uz šo brīdi ietur arī pauzi, kas saistīta ar
Krievijas tirgu un Ukrainu. Ir uzņēmumi, kuros darbinieki tiek laisti bezalgas
atvaļinājumos. Taču ir mazie uzņēmumi, kas pastāvīgi ir Nodarbinātības valsts
aģentūras klienti.

Protams, ir apsveicami, ka pēc statistikas datiem vidējā
alga Latvijā ir 762 eiro, no kura pusīti esam tā kā sasnieguši uz papīra. Daudz
vai maz, ir diskutējams jautājums. Protams, būs, piemēram, kāda apkopēja, kāds
cits cilvēciņš, kas saņem minimumu. Protams, ka šis cilvēks būs pateicīgs, jo
tie ir 30 eiro – ja līdz šim minimālā neto alga bija 236 eiro, tad nu,
noapaļojot, tie būs 263 eiro. Savukārt kāds cits kliegs.

Tas, kurš līdz šim saņēma 320 eiro, bet nu saņems 360 eiro,
ir ieguvējs, viņam ir ”super”. Bet vienā momentā šis ”super” pazūd tam, kuram
jau līdz šim alga bijusi 360 eiro. Jājautā: vai viņš joprojām ir interesants darba
devējam, vai arī ir kļuvis par dārgu. Nākamā kategorija ir tie, kas pelna
vairāk. Ir vietas, kur palielinājums nav jūtams.

Personīgi man šķiet, kā arī piekrītu kādam kolēģim, kurš
teica manā skatījumā ļoti labu sentenci par minimālās algas palielināšanu šādā
modelī, kā to mēs darām mūsu valstī: tā ir vecas kaites apārstēšana.

Tam es simtprocentīgi piekrītu. Ja tikai palielinām minimālo
algu, bet nedomājam par nodokļiem, tad zūd motivācija kā vieniem, tā otriem –
gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem.

Ir nepieciešama iedzīvotāju ienākumu nodokļa neapliekamās
ienākumu daļas paaugstināšana, tāpat atvieglojumu palielināšana par apgādājamajiem,
pievienotās vērtības nodokļa likmes samazinājums pārtikai. Tas ir tikai sākums,
lai būtu atslogs.

Ideālais variants būtu progresīvais nodoklis. Manuprāt, uz
to ar lielu kāri un sapratni skatās visas puses. Protams, tam, kuram peļņa ir ”pašā
augšā”, tas ir neinteresanti, tāds teiks: progresīvais nodoklis ir neinteresants,
man no tā nebūs absolūti nekāda labuma. Bet tā ir Eiropas pieredze! Un tāpēc piekrītu
kādam komentētājam, kurš bija norādījis, ka mūsu pašu lielākais un labākais
piemērs ir Briseles piemērs. Proti, Brisele ieviesa progresīvo nodokli.