2011.gadā tautas skaitīšanā tika noskaidrots, ka Latvijā 104
tūkstoši bērnu aug ģimenēs, kur tos audzina vientuļā māte. Savukārt 14,9
tūkstoši bērnu aug ģimenēs ar vientuļo tēvu. Kāpēc šāda diskriminācija? Es
personīgi pazīstu ļoti daudz tēvu, kas spētu uzņemties atbildību un rūpēties
par saviem bērniem, iespējams, pat labāk nekā māte. Diemžēl Latvijā šķiršanās
procesos tiesu prakse nav labvēlīga tēviem, un 90 % gadījumu bērni pēc
šķiršanās paliek kopā ar māti.

Mani kā sešu bērnu tēvu ārkārtīgi uztrauc šķirto ģimeņu
skaits Latvijā. Taču, jo īpaši satrauc veids, kā, šķirot laulību, starp diviem
konfliktējošiem pieaugušajiem tiek dalīti bērni. Personīgi esmu saskāries ar
to, ka bāriņtiesas lēmums – pie kura no vecākiem pēc šķiršanās paliks bērni,
tiek pieņemts formāli, balstoties uz likuma burtu, nevis būtību. Taču dzīve
pierāda, ka šāds lēmums ne vienmēr tiek pieņemts par labu bērnam. Tas liek
domāt, ka Latvijā likumi ir svarīgāki par bērna interesēm.

Pāriem, kas ir laulības šķiršanas procesā, no savas
pieredzes vēlos ieteikt, risinot savstarpējos konfliktus – dalot bērnus,
atcerieties, ka esat atbildīgi par bērniem un Jums ir jādomā un jārīkojas,
pirmkārt, bērnu, nevis personīgajās interesēs.

Bērniem vecāku šķiršanās ir ļoti traumējoša, jo viņiem ir
vajadzīgs gan tēvs, gan māte. Psihologi uzsver, lai bērns izaugtu par
harmonisku un veselīgu personību, ļoti svarīgi ir aug kopā ar māti un tēvu.
Bērniem vecāki ir atdarināšanas modelis, paraugs, kam līdzināties un gūt
pieredzi, kā veidot attiecības ar partneri, lai nākotnē izveidotu harmonisku un
stabilu ģimeni. Ja, bērnam augot, ģimenē līdzās nav viena vai otra vecāka,
viņam nav no kā gūt šo pieredzi. Un pieaugot, visticamāk, būs sarežģīti
izveidot pašam savu psiholoģiski veselīgu un stabilu ģimeni.

Šķirot laulību, sievietes nereti rīkojas emocionāli, nespēj
pārkāpt pāri savam aizvainojumam un, apzinoties, ka bāriņtiesas lēmums 90%
gadījumu ir labvēlīgs mātei, izmanto situāciju, piemēram, atsakās no
mediācijas. Būtībā, šādi rīkojoties, māte atsakās no iespējas izlīdzināt
domstarpības ar bērna tēvu, lai šķiršanās, ja tā tomēr notiktu, būtu mazāk
traumējoša bērnam.

Manuprāt, situācijā, kad viens no vecākiem ar savu rīcību
atklāti parāda, ka nemaz nav ieinteresēts atrisināt konfliktu ar partneri bērna
labā, bāriņtiesai to vajadzētu ņemt vērā un pieņemt lēmumu par labu tam
vecākam, kam tomēr svarīgākas ir bērna intereses, nevis personīgās emocijas un
aizvainojums.

Partneriem, šķirot laulību un dalot bērnus, tā noteikti būtu
spēcīga motivācija, pirmkārt, domāt par bērna interesēm.

Es ieteiktu Latvijā bāriņtiesu pārdēvēt par Bērnu
labklājības aģentūru. Tad, iespējams, bāriņtiesa sāktu strādātu citādākā
virzienā – palīdzētu vecākiem atrisināt savstarpējos konfliktus un kopīgi
audzināt bērnus, nevis, kā tas notiek šobrīd, pēc vecāku šķiršanās padarīt
bērnus par bāreņiem.

Par pašu mediācijas procesu jāatzīst, ka pašlaik Latvijā tā
ir salīdzinoši jauna prakse, un tajā pagaidām ir ļoti maz profesionāļu. Vairumā
gadījumu mediācijas process izvēršanas par divu vecāku viens otra izlamāšanu un
negatīvo emociju izgāšanu, mediatoram klātesot. Šāda mediācija diemžēl nedod
rezultātu.

Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc rietumu pasaulē, tai
skaitā Latvijā ir tik daudz šķirto ģimeņu, ir tas, ka mēs dzīvojam sabiedrībā,
kur cilvēkam tiek uzspiesti dažādi stereotipi, kas ir dziļi iesakņojušies
morālē, taču konfliktā ar cilvēka patieso būtību, instinktiem. Piemēram, ļoti
daudz cilvēku dzīvo romantiskā pārliecībā, ka ģimenes veidošanai stabilākais
pamats ir mīlestība. Taču mīlestība, kā mēs labi zinām, visbiežāk nāk un
aiziet, un, partneriem aizejot katram uz savu pusi, paliek bērni, kam tā ir
trauma uz mūžu.

Tāpēc precēties un veidot ģimeni, manuprāt, vajadzētu ar
pavisam citu motivāciju – kad divi pieauguši cilvēki apzinās, ka ir gatavi
uzņemties atbildību. Laulība ir jāveido nevis uz mīlestības bāzes, uztverot
otru partneri kā savu privātīpašumu, bet ar domu, ka veidojam kopīgu saimniecību
un kopīgi audzinām bērnus, viens otru atbalstot un palīdzot.

Brīdī, kad cilvēks kļūst par vecāku, viņam ir jāapzinās, ka
ir uzņēmies atbildību uz mūžu, un jābūt gatavam to nest arī tad, ja attiecības
ar partneri izrādās nav tādas, kā sākotnēji cilvēks iztēlojies.

Vēl viens iemesls, kādēļ Rietumu sabiedrībā pāru attiecībās
ir tik daudz konfliktu un šķiršanos, ir uzspiestais stereotips, ka ”pareizas”
un atbalstāmas attiecības ir tikai un vienīgi monogāmas attiecības. Būsim
atklāti – vairums cilvēku pēc dabas ir poligāmi. Tieši tāpēc pāru attiecībās ir
tik daudz liekulības un melu, jo cilvēki dzīvo iekšējā konfliktā starp morāli,
atbildību un patieso būtību.

 Manuprāt, cilvēku
savstarpējās attiecības būtu daudz vienkāršākas un godīgākas, ja mēs atteiktos
no stereotipiem, piemēram, pārņemtu, Franču Polinēzijas pieredzi, kur cilvēki
brīvi, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma, var izvēlēties, kādā attiecību
modelī dzīvot. Ja tāda ir cilvēka vēlme un paša izvēle – kāpēc gan viņš
nevarētu dzīvot monogāmās, poligāmās vai homoseksuālās attiecībās. Šķiet
savādi, ka Latvijā plašsaziņas mēdijos šobrīd homoseksuālas attiecības tiek
reklamētas un pat veicinātas, taču poligāmas attiecības vairumam cilvēku ir
tabu tēma.

Daudzās pirmatnējās sabiedrībās, starp citu, arī tajās, no
kurām cēlušās baltu tautas, cilvēki dzīvoja poligāmās attiecībās, jo viņi
apzinājās, ka, kopīgiem spēkiem veidojot saimniecību un audzinot bērnus,
izdzīvot ir daudz vienkāršāk.

Ja neticat, palasiet ap 13. gadsimtu Latvijas teritorijā
sarakstīto Indriķa Livonijas hroniku, kur ir aprakstīts, ka vissīvākās
pretinieces kristietības ieviešanai bija tieši sievietes, jo viņas bija
neizpratnē, kura no sievām tad būs tā – izredzētā, kas paliks kopā ar vīru.

Turklāt, kā rāda pieredze, poligāmās ģimenēs pastāv hierarhija
un godīgas attiecības. Tā, piemēram, islāma valstīs, kur arī mūsdienās vīrietim
likumīgi var būt vairākas sievas, pārkāpjot laulību, draud cietumsods.

Es uzskatu, kā galvenās liekot bērnu intereses,  daudzsievība varētu būt risinājums. Taču, ja, kā galveno liksim sabiedrības uzskatus un
īpašumtiesības uz laulāto partneri, tad risinājuma nebūs.