liepajniekiem.lv
Saskaņā ar pirmās instances spriedumu nu viņam dzīve Norvēģijas Karalistē jānomaina pret cietuma kameru Latvijā.
Satricināja Aizputes dzīvi
Slepkavība nāca gaismā vien 2017. gada aprīlī, kad Aizputes novada “Rijniekos” tika atrasta pilnībā zemē ierakta automašīna “Audi”, kurā bija cilvēka kauli.
Izmeklēšanas gaitā noskaidrojies, ka automašīnā ir 2000. gada 21. septembrī pazudušā Aigara Zikmaņa mirstīgās atliekas.
Pirms pazušanas A. Zikmanis kopā ar biznesa partneri, 1964. gadā dzimušo M. Avižu, nodarbojies ar uzņēmējdarbību – mežu izstrādes biznesu.
Valsts policija izmeklēšanā noskaidrojusi, ka abu starpā bija izcēlies konflikts saistībā ar uzņēmējdarbību un M. Avižus savu biznesa partneri nogalinājis mantkārīgā nolūkā.
A. Zikmanis nošauts savā automašīnā, pēc tam tā aprakta šķūnī – auto remonta bedrē.
M. Avižus Latviju pameta un jau aptuveni 16 gadus dzīvo Norvēģijā.
Tiesā lieta nonāca 2021. gada vasarā. Prāvā apsūdzētais piedalījās attālināti – videokonferences režīmā no Norvēģijas, jo veselības problēmu dēļ uz Latviju viņš doties nevarot. Tiesā sniegt liecības vīrietis atteicās.
Pagājušonedēļ tiesu debatēs prokurors Atis Dzērvēns pauda, ka šī lieta divas reizes būtiski satricinājusi mazās Aizputes, un varbūt ne tikai tās, dzīvi.
Pirmoreiz, kad 2000. gadā pazuda A. Zikmanis, un otrreiz, kad pēc 17 gadiem nejauši atrada viņa mirstīgās atliekas.
Īpašums “Rijnieki” Aizputes pagastā savulaik piederēja M. Avižum. Tur arī viņš ar nenoskaidrotu šaujamieroci iešāvis A. Zikmanim galvā.
Apsūdzībā teikts – nolūkā atrisināt mantiskas nesaskaņas.
Iepriekš pratināšanā M. Avižus apstiprinājis, ka nogalinājis A. Zikmani, kurš ieradies pie viņa mājās.
Vīrietis gan apgalvojis, ka slepkavību pastrādājis personīgu, nevis mantkārīgu iemeslu dēļ, jo A. Zikmanis esot draudējis viņam un viņa ģimenei.
Lai arī pilnīgi precīzu informāciju par abu aizputnieku attiecībām un saistībām izmeklēšanā nav bijis iespējams noskaidrot, prokurors uzskata, ka gūtie pierādījumi ir pietiekami, lai izdarītu drošus secinājumus par M. Avižus motīviem.
Abu mežu izstrādes bizness, lai arī bijis ar lielu vērienu, noticis bez uzņēmējdarbības reģistrācijas, kas tolaik Latvijā bija izplatīti.
Skaidras naudas aprite šajā biznesā bijusi ievērojama,
kopīgās kases turētājs bijis A. Zikmanis – viņš arī uzskatīts par galveno biznesa partneru tandēmā.
M. Avižus izmeklēšanas laikā atklājis, ka vēlējies no abu biznesa izstāties un prasījis, lai viņam izmaksā nopelnītā daļu.
A. Zikmanis to neesot vēlējies un pie M. Avižus esot sūtījis bandītus. Vienā no šādām reizēm M. Avižus bandītam it kā atņēmis ieroci, ar kuru vēlāk nošāvis A. Zikmani.
Advokāts: pierādījumu nav!
Tiesu debatēs prokurors lūdza M. Avižu atzīt par vainīgu slepkavībā, kas pastrādāta mantkārīgā nolūkā, un sodīt viņu ar reālu brīvības atņemšanu.
“Prokurora runa bija interesanta, ja mēs to uztvertu kā stāstu,”
savukārt sacīja M. Avižus aizstāvis Ēriks Štālbergs.
No prokurora puses viņš vēlējies dzirdēt, kādi tad ir pierādījumu M. Avižus vainai.
Lai arī iepriekš apsūdzētais sniedzis liecības, aizstāvis pieļāva, ka to viņš darījis apmaiņā pret atbrīvošanu no apcietinājuma.
Turklāt M. Avižum kompleksā psiholoģiskā poligrāfa ekspertīze veikta brīdī, kad viņš atradies psihotropo vielu iespaidā – proti,
vīrietis lietojis spēcīgu pretsāpju līdzekli “Tramadolu”.
Aizstāvis uzsvēra: “Ir tikai divi varianti – vai nu mēs ticam M. Avižus liecībām, vai neticam pilnībā. Ja neticam Avižus liecībām, vai ticam daļēji, tad jābūt lietā pierādījumiem attiecībā pret to, ka Avižus ir izdarījis šo noziegumu tādā veidā, kā prokurors to apraksta, un vai tiešām viņa darbībās bijis mantkārīgs nolūks.”
Ē. Štālbergs sprieda, ka, viņaprāt, mantkārīgais nolūks apsūdzībā radies pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, kad procesa virzītājs nonācis pie secinājuma, ka lietā par slepkavību iestājies noilgums. Taču, lai noilgums nebūtu iestājies, nepieciešams vainu pastiprinošs apstāklis, kas šajā gadījumā ir mantkārīgais nolūks.
“Taču šis mantkārīgais iemesls šajā lietā pierādīts nav,”
sacīja advokāts.
Līdz ar to viņš lūdza tiesu šo vainu pastiprinošo apstākli izslēgt no apsūdzības. Tāpat advokāts uzskata, ka, Avižus apcietinājumā liecības sniedzis psiholoģiska iespaida dēļ un viņš sevi ir aprunājis.
Pierādījumu trūkuma dēļ advokāts lūdza tiesu M. Avižu attaisnot.
Taču tiesa nosprieda M. Avižu atzīt par vainīgu Krimināllikuma 117. panta 9. punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā (slepkavība pastiprinošos apstākļos, ka tā izdarīta mantkārīgā nolūkā) un sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem, ar probācijas uzraudzību uz vienu gadu.
Cietumsodā ieskaitīts laiks, ko viņš iepriekš pavadījis apcietinājumā – no 2018. gada 12. novembra līdz 2018. gada 4. decembrim.
Spriedumu par viņa nodošanu brīvības atņemšanas iestādei tiesa nosūtīs Valsts policijai.
Kurzemes rajona tiesas spriedumu gan vēl var pārsūdzēt.
Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta “Kriminālprocesa likumā” noteiktajā kārtībā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.