Eleganta, koķeta, viltīga, spējīga iesaistīties nozieguma organizēšanā – tāda ir seriāla “UgunsGrēka” Jūlijas Ļahas atveidotā Santa. Dzīvē aktrise ne tuvu nelīdzinās Santai – viņa pēc dabas ir sirsnīga, komunikabla un praktiska. To var apliecināt Liepājas teātra aktieri, kas vairākus gadus bijuši viņas kolēģi. 

– Jūlij, ar kādām domām braucat uz Liepāju?
– Ar tādām kā uz visām citām Latvijas pilsētām, kur notiek “Trakās šķēres” viesizrādes. Ja dodos strādāt, tad domāju par izrādi, bet, kad braucu pie kāda ciemos, tad jau ir citas domas prātā.  

– Jūs bijāt režisoru pieprasīta un arī daudzu skatītāju iecienīta aktrise. Kāpēc aizgājāt no Liepājas teātra?
– Man ir tāda čigāna daba, vienā vietā ilgi nevaru uzturēties. Esmu ļoti priecīga, ka manā dzīvē ir bijis tāds posms, saistīts ar Liepājas teātri. Kad apkopoju informāciju, man bija pārsteigums, ka Liepājā esmu strādājusi trīs četrus gadus, šķita, ka esmu vismaz desmit gadu šeit dzīvojusi. Tie cilvēki, ar kuriem paspēju sadraudzēties, teica: “Ak, kungs, mums likās, ka tu vispār te dzimusi esi!” Kaut kā ātri mani šeit pieņēma, jutos kā vietējā.

Te bija fantastisks kolektīvs, bet manī kaut kāds motors sāka strādāt, sapratu, ka jāskrien prom, kaut kas jāmaina.

– Kas no pavadītā laika Liepājā visvairāk palicis atmiņā?
– Protams, jūra. Tā nepārprotami ir tāda privilēģija! Kas var būt labāks par skrējienu gar jūru! Tagad dzīvoju Rīgā. Kur skriet? Pa parku? Ja runājam par teātri, tad fantastiskie aktieri un režisori, ar kuriem man laimējās strādāt, un izrādes, lomas, kas joprojām silda manu dvēseli, piemēram, Vāverīte “Sniegbaltītes skolā”.

– Uz Liepājas teātra skatuves jūs tagad ieraudzīt nevar, bet jūs gandrīz katru darbadienas vakaru var redzēt seriālā “UgunsGrēks”, kur atveidojat Santu.
– Sakumā es seriālā parādījos kā Jakova Rafalsona atveidotā Vadima mīļākā. Pēc tam viss pavērsās ļoti negaidīti, nebiju iedomājusies, ka izrādīšos Elizabetes pamāte. Ar to jau seriāls ir interesants, ka viss ir procesā, ka īsti nezini, uz ko tavs tēls ved, kādas vēl pagātnes mīklas līdīs ārā.

– Pēc maniem novērojumiem, dzīvē esat pilnīgi citādāka nekā jūsu atveidotā ļaunā pamāte Santa.
– Jā, tieši tā (sirsnīgi smejas)! Es pat nenosauktu viņu par ļaunu, Santa ar saviem līdzekļiem cīnās par savu dzīvi, savām ērtībām, par tiem mērķiem, kurus viņa uzskata par patiesiem priekš sevis. Bieži vien es šausminos par Santas rīcību, jo tas, pēc manas loģikas, nav pieņemami, bet tur jau nedomāju kā es, bet kā viņa. Viņai viss ir pamatoti. Bet profesija ir profesija, un es spēlēju gan to, kas ir ļauns, gan to, kas labs. Vispār man patīk tēlot Santu – aizeju uz filmēšanās vietu, sapošos.

– Vairāki aktieri, kas atveidojuši negatīvos tēlus, teikuši, ka no skatītājiem saņem nopēlumu par sava varoņa rīcību. Arī ar jums tā notiek?
– Sliktākais, kas man ir teikts: “Jūs nu gan esat ļauna!” Bet cilvēks to sacīja ar tādu koķetēriju. Protams, ļoti daudzi sūta vēstules. Cilvēki bieži vien nesaprot, ka ne jau es esmu tā, kas grib noindēt Ziemeli. Piemēram, viena meitenīte raksta: “Lūdzu, lūdzu, nenogalini Ziemeli!” Es uzrakstīju: “Labi.” Taču tas nav atkarīgs no manis, bet no scenārista.

– Vai “UgunsGrēks” jūsu karjerā būs nozīmīgs punkts?
– Es vienmēr baidījos no filmēšanās, tik ļoti pieturējos pie teātra. Tur ir citādāk – teātrī no sākuma līdz beigām izdzīvo to sižeta līniju, tai nav pārtraukuma. Filmās un seriālos tiek nofilmēta te viena, te otra epizode, tas notiek tā saraustīti. No sākuma to nesapratu. “UgunsGrēks” – tā man ir ļoti laba un interesanta pieredze. Protams, ir vēl jauni kolēģi, ar kuriem varu sastrādāties un ar kuriem teātrī, iespējams, nekad netiksimies.

– Seriāli sniedz arī ātru atpazīstamību, vai ne?
– Ļoti ātru. Tieši tāpēc, ka dzīvē tik ļoti atšķiros no tās Santas, kas ir ekrānā, domāju, ka man tas nedraudēs. Nē, draud! Man seko, ejot pa ielu. Kad divas nedēļas biju Vācijā, sākumā nesapratu, kas īsti nav kārtībā. Un tad apjautu: mani neviens te nepazīst, mierīgi varu iet pa ielu un uzelpot. Tikko atbraucu atpakaļ uz Latviju, cilvēki man atkal pievērsa uzmanību. Ne velti, jo šis seriāls reitingu tabulās ir pirmajās vietās jau vairākus gadus.

– Daudzi to kritizē, bet tomēr skatās. Kur ir šī seriāla pievilkšanās spēks?
– Es arī gribu zināt, kur ir tas fenomens. Manas profesijas specifika ir tāda, ka tajā laikā, kad rāda “UgunsGrēku”, ļoti bieži nesanāk būt mājās, līdz ar to nevaru pati to noskatīties. Vienreiz internetā palasīju atsauksmes, cilvēki lamāja seriālu, nosauca to par murgu un teica, ka to neskatās. Bet viņi zināja visu personāžu vārdus, visus notikumus… Protams, mēs visu varam kritizēt, varam arī nedarīt neko, bet tad nebūs par ko runāt.

– Pašlaik neesat piesaistīta nevienam repertuāra teātrim. Kā izvēlaties, kādam projektam teikt “jā”, kādam “nē”, kādi ir jūsu kritēriji?
– Skatos, kas ir režisors, kolēģi, ar kuriem paredzēts strādāt, vai izrādei ir doma, vai tas mani šobrīd interesē un ko caur mani, caur manu tēlu kāds grib pateikt. Protams, motivācija ir finanses. Man patīk, ka man ir izvēle, nevis, ja liek kaut ko darīt.

– Ar ko jūs uzrunāja iestudējums “Trakās šķēres”, ar kuru nesen viesojāties Liepājas Latviešu biedrības namā?
– Man interesēja šā darba ideja. Droši vien jau ir lasīts, ka Amerikā luga izdomāta pirms 25 gadiem un visus šos gadus tā spēlēta ļoti daudzās valstīs, tā ir pat iekļauta Ginesa rekordu grāmatā. Mani interesēja tas piegājiens, ka izrāde nav iestudēta no sākuma līdz beigām. Aktierim ir jāmāk improvizēt, ko es gribēju sevī attīstīt. Spriežot pēc reakcijas zālē, pēc smiekliem, pēc tā, cik aktīvi viņi uzdod jautājumus, publikai izrāde patīk. Skatītāji saprot, ka var mūs vadīt, ne tikai mēs viņus. Man ir tikai pozitīvas emocijas saistībā ar šo projektu, arī žanrs ir viegls – komēdija, detektīvs.

– Un kurš žanrs jums vispār ir tuvs?
– Man nav iecienītākā žanra, galvenais ir mana loma un doma, par ko tā ir. Vairāk vai mazāk mīlu katru savu lomu, pat ja sākumā manī kaut kas pretojas. Ar laiku es ar to kaut kā saplūstu un vairs negribu atlaist.

– Ko vēl bez minētajiem projektiem esat, tā teikt, sastrādājusi, kopš aizgājāt no Liepājas teātra?
– Manai sirdij ļoti tuva ir monoizrāde “Miskastes bērns”. Vienu brīdi bija sajūta, ka man bija jāaiziet no Liepājas teātra, lai radītu šo izrādi. Šķiet, ka nevis mēs izvēlējāmies šo darbu, bet meitene Eiprila izvēlējās mūsu komandu. Sākumā negribēju piekrist šai lomai, jo tā taču ir 14 gadu veca meitene! Kas par murgu! Tad es padomāju un izlēmu, ka gribu, lai tās Eiprilas piedzīvotās emocijas iziet caur mani. Ar šo izrādi notiek ļoti daudz brīnumu. Ir sajūta, ka pati Eiprila pasaka: es gribu šeit strādāt, gribu, lai šie cilvēki redz šo izrādi. Tāda mistika. Pagaidām izrāde atpūšas, bet saprotu, ka Eiprila jau neļaus ilgi palikt mierā.

Vēl ir izrāde “Kolekcionārs”, tajā man nomainījās partneris, tagad spēlēju ar Jāni Jarānu (iepriekš bija Viktors Ellers – aut. piez). Ir ļoti interesanti. Cilvēki cer ieraudzīt vienu, bet ierauga pavisam citu Jarānu. Arī te ir humors, bet cita veida – es to nosauktu par intelektuālo humoru, te smejas domājoši cilvēki. Par situāciju un dialogu absurdu noteiktos apstākļos.

– Kādi jauni projekti vēl jums paredzēti tuvākajā nākotnē?
– Pagaidām man viss ir saplānots līdz jaunajam gadam, tagad top krievu variants “Trakajām šķērēm”, kur arī piedalos. Par tālāko cenšos nedomāt?

– Kāda ir atšķirība, plusi un mīnusi, darbojoties neatkarīgi un strādājot repertuāra teātrī?
– Pluss ir izvēles iespējas, man pašai ir skaidrs, kāpēc es piekrītu vai nepiekrītu šim projektam. Repertuāra teātrī esi tā kā rāmī, lielākoties ir vieni un tie paši partneri, ar laiku arī režisori. Repertuāra teātrī jāpiedalās arī tajos iestudējumos, kuros negribētu. Tas vienkārši jādara. Man ir ļoti svarīga brīvības izjūta. Tāpēc cenšos sevi neierobežot.

– Arī nākotnē paturēsit šo brīvības izjūtu?
– Jā, jā, jā!

– Uz Liepājas teātri kādreiz atpakaļ nenāksiet?
– Nē! Pat ja ļoti gribētu. Varbūt es vispār vidi mainīšu – izvēlēšos kādu citu pilsētu, ar kājām gaisā visu apgriezīšu. Bet neatgriezīšos tur, kur dzīvoju.

– Jūs esat ļoti sievišķīga sieviete. Sakiet, kas ir tās lietas, nodarbes, kas jūs kā sievieti iepriecina, ļauj atgūt spēku, enerģiju un mieru pēc darba?
– Karsta vanna! Mani šausmīgi kaitina, ja ir dzīvoklis, kur nav vannas. Es domāju, kādu prieku, kaifu, atpūtu liedz sev tie cilvēki, kuriem tās nav. Tā ir atpūta, tāda relaksācija, ko ķermenis izjūt vannojoties. Vēl man patīk iepirkties! Tas ir ļoti sievišķīgi. Un, protams, ja mīļotais cilvēks ir blakus.

– Kā ar rudeni sadzīvojat? Citus šajā laikā māc depresija.
– Man dzimšanas diena ir rudenī, tāpēc ar rudeni man nav problēmas, bet ar ziemu gan. Man patīk rudens, garastāvoklis ir labs.

Uzziņai

Jūlija Ļaha

* Dzimusi 1979. gada 14. septembrī.
* Studējusi Daugavpils Universitātes Humanitārajā fakultātē un Daugavpils Mākslas koledžā.
* No 1997. līdz 2006. gadam bijusi Daugavpils teātra aktrise, no 2006. līdz 2009 – Liepājas teātra aktrise.
* Veidojusi kostīmus Liepājas teātra izrādēm “Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu” un Ziemassvētku koncertam “Kur tie svētki kavējas” un Daugavpils teātra iestudējumiem “Fanes”, “Zagļi” un “Amedeja kungs”.
* Pašlaik filmējas seriālā “UgunsGrēks” un apceļo Latviju ar izrādi “Trakās šķēres”.

Inita Gūtmane,

Egona Zīverta foto

Izrādē “Trakās šķēres” Jūlija Ļaha atveido frizieri, kura tiek turēta aizdomāt par slepkavību.