Pianists Vestards Šimkus Liepājas 27. Starptautiskajā zvaigžņu festivālā ar klausītājiem tikās “Lielā dzintara” kamerzālē. Ciešā publikas tuvumā, intimitātes atmosfērā skanēja arī viņa paša komponētās “Sapņu ainas”. Aiz skaņas apburošā viegluma nebija manāms, ka pirms koncerta pianists šeit ilgi vingrinājies, brīžiem nebūdams mierā ar savu sniegumu.

– Vai mēģinājums ir ļoti nogurdinošs?

– Viss koncertpasākums parasti ir ļoti nogurdinošs, jo mēģinājums ir aptuveni divas stundas. Pirksti tomēr vislabāk jūt savas klavieres, kuras spēlēju mājās, un pie visām citām ir jāpierod.

– Pianists šādā ziņā ir apdalīts, jo nevar ceļot kopā ar savu instrumentu.

– Nav jāstaipa līdzi savs instruments – tāds ir iemesls, kāpēc vecāki man bērnībā uzreiz ieteica pievērsties klavierēm. Kad mūzikas skolā jautāja, ko gribu spēlēt, es teicu, ka vijoli. Nebija tā, ka man vijole patika, pa ausu galam biju dzirdējis, ka tētis kādreiz ir to spēlējis. Mamma teica: “Kuš, kuš, nekādu vijoli, jo tā būs jāstaipa līdzi!”

– Vijole tomēr vēl nav kontrabass.

– Jā, bet es droši vien nezināju, kāds ir kontrabass, man bija pieci seši gadi. Mūzika mani īpaši neinteresēja. Varēju to labi iegaumēt un tīri nodziedāt. Mājās bija klavieres, man bija atklāta absolūtā muzikālā dzirde. Bija arī laba atmiņa, varēju izlasīt dzejolīti un uzreiz to noskaitīt no galvas. Vecāki saprata, ka tas lieti varētu noderēt pianistam, kam jāatceras ļoti daudz nošu. Mūziku iemīlēju pēc tam, kad kaut kas jau sāka izdoties.

– Laikam jau katram bērnam ir brīdis, kad gribas mest mūziku pie malas.

– Nē, man tā nebija. Gan no skolotāju, gan vecāku puses jau sākumā tika stingri noteikts: ja kaut ko dara, tad tas jāizdara kārtīgi. Nevarēju iedomāties, ka kādu dienu varētu pavadīt, maz vingrinoties. Bija sajūta, ka daru atbildības pilnu darbu, kas manai bērnībai piešķir jēgu.

– Jūs bieži dodaties tūrēs uz mazākiem kultūras namiem. Tur ne vienmēr ir pietiekami kvalitatīvs instruments.

– Man vienīgais noteikums, bez kura uz skatuves nekāpju, ir tāds, ka tur jābūt koncertflīģelim, vēlams, nepilnus trīs metrus garam. Pārējais… godīgi sakot, beidzamo gadu laikā esmu sapratis, ka pianistu sūdzības par instrumentu bieži vien sakņojas viņu pašu profesionālā nevarēšanā. Ja klavierēm ir adekvāti garas stīgas, tad skanējuma nianses un visu to, ko es protu no tām izvilināt, es varu izvilināt no visvisādām, ne tikai no jaunākajām.

– Jūs sakāt – beidzamajos gados. Esat taču vēl ļoti jauns, bet jau ar nopietnu koncertu pieredzi.

– Tas ir gaumes jautājums, cik jauns es esmu. Pirmā uzstāšanās man bija septiņu gadu vecumā. Savu koncertpianista karjeras sākumu es rēķinu no 2002. gada februāra. Tad notika mans pirmais lielais publiski izsludinātais solo koncerts. Tas ir atskaites punkts man pašam personīgi par karjeras sākumu ar atalgojumu par to, ko daru, ar reklāmām. Ar manu klausītāju pulku Latvijā, kas kopš tiem laikiem arvien seko maniem koncertiem līdzi un nāk atkal un atkal.

– Liepājā saka, ka jūs esat šeit iemīļotākais pianists.

– Tiešām tā saka?! Tas atkal ir gaumes jautājums.

– Jūsu draudzība ar Liepājas simfoniķiem ir diezgan cieša, regulāri koncertējat kopā. Vai šis orķestris jums ir nozīmīgs?

– Noteikti, jo ar Liepājas Simfonisko orķestri beidzamo desmit gadu laikā esmu uzstājies visbiežāk. Ne tikai Liepājā, esam Rēzeknes koncertzāli kopīgi atklājuši, devušies tūrē. Lielākoties pie diriģenta pults ir bijis Atvars Lakstīgala. Gan es un diriģents, gan es un orķestris esam tā iepazinuši viens otru, ka esam īsti skatuves partneri.

– Taču visbiežāk uz pasaules skatuvēm pianists satiek orķestri un diriģentu koncerta dienā vai neilgi pirms tās.

– Parasti tomēr vismaz iepriekšējā dienā. Reti, bet ir gadījies, ka tikai koncerta dienā ir pirmais un vienīgais mēģinājums. Tas nenāk par labu atskaņojumam. Cik man zināms, visas tās reizes nav bijušas tās veiksmīgākās tieši tāpēc, ka pietrūcis laika citam pie cita pierast. Tas tomēr ir kopdarbs. Kad spēlēju solo, tad, protams, man jāpierod tikai pašam pie sevis un instrumenta.

– Kā iespējams atcerēties no galvas tik daudzus garus un sarežģītus skaņdarbus?

– Nav gluži tā, ka es tos skaņdarbus visu mūžu atceros. Piemēram, šo programmu iepriekš spēlēju pagājušā gada jūnijā. Lai to sagatavotu šim koncertam, man bija nepieciešams laiks mazliet vairāk par nedēļu. Uzskatu, ka ir pilnīgi normāli, ka mūziķis spēlē no sevis, jūtas brīvi. Es nekad neko uz skatuves neesmu spēlējis pēc notīm, jo gluži vienkārši nemaz neprotu spēlēt un vienlaikus skatīties notīs. Patiesi kvalitatīvi mūziku varu nospēlēt tikai tad, ja zinu to no galvas, tā, it kā es to radītu tajā brīdī, kad spēlēju.

– Vai ar paša komponēto mūziku ir tāpat? Reizēm visgrūtāk ir atcerēties to, ko pats esi sarakstījis.

– Jā, bez šaubām! Savu klavierdarbu ciklu “Sapņu ainas” es ilgi mācījos. Nošu teksts ir ļoti sarežģīts. Tā kā šīs ir sapņu ainas, centos radīt par šo mūziku tādu iespaidu, ka tā ir pilnīgi brīva improvizācija, ka tā ir neparedzama un nepakļaujas nekādiem loģiskiem kompozīcijas paņēmieniem. Nošu secības bieži vien ir neregulāras, netradicionālas, un vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai tās apgūtu.

– Nav pat kam pārmest. Citādi varētu teikt – ko tas komponists tur sarakstījis?!

– Es nekad nepārmetu komponistam. Ja kaut kas ir grūti, tā noteikti ir manis paša vaina.

– Bet vai nav vilinājuma: ai, var arī vienkāršāk, tas taču mans skaņdarbs?

– Es rakstu tā, lai ir ērti spēlēt. Zinu, ka klavieru faktūras efektīgākais un pārliecinošākais skanējums vienlaikus ir tas, ko arī ir visērtāk spēlēt. Tas, ko rakstu, nav neērti spēlēt, bet ir grūti tādā nozīmē, ka faktūras ir blīvas un nošu dažkārt ļoti daudz. Tomēr es ņemu vērā to, ka faktūrai ir jāguļ piecos, nevis sešos pirkstos, kā bieži vien citi komponisti mēdz rakstīt. Pieci pirksti ir tas galvenais atskaites punkts.

– Rakstot mūziku kinofilmai vai teātrim, droši vien jāņem vērā ne tikai savas izjūtas, bet šo mākslas veidu likumi?

– Tie ir visiedvesmojošākie brīži, kad man ir jāraksta, rēķinoties ar citu uzstādījumiem. Man pašam galvā ir nemitīgs muzikālo ideju pieplūdums, dažkārt pat grūti izvēlēties piemērotāko. Savukārt, rakstot mūziku sadarbībā ar režisoriem, viņu vēlmes raisa manī tādas idejas, kādas es pats nebūtu iedomājies. Ir daudz vieglāk un ātrāk rakstīt mūziku tad, ja kāds no malas izvirza konkrētus noteikumus.

– Vai dēliņš arī iedvesmo rakstīt mūziku?

– Dēliņš iedvesmo ne tikai komponēt, viņš iedvesmo priecāties par šo dzīvi, pats būdams saules stariņš, kas daudz smaida. Neslēpšu, iekšējās sajūtas līdz ar viņa nākšanu pasaulē, arī rakstot mūziku, ir mainījušās. Lai cik tas banāli izklausītos, iedvesmojoties no tā, ko es redzu visapkārt, arvien vairāk cenšos koncentrēties uz skaisto. Bērna ienākšana pasaulē ir kaut kas tik skaists, ka apjausma par pasaules skaistumu kļūst krietni plašāka. Vasarā komponēju skaņdarbu orķestrim “Liktens vārti”, tas bija veltīts Latvijai. Atslēga uz Latviju visprecīzākā šķita caur mana dēla nākšanu pasaulē. Gribēju skaņās paust to sajūtu, kā mēs no viņsaules plašumiem pa liktens vārtiem ienākam un sākam šīs saules dzīvi.

– Vai mazais klausās, kad spēlējat?

– Viņš nekad nav redzējis mani spēlējam, es vingrinos stāvu zemāk. Tas ir laiks pirms gulētiešanas, viņam ir savas spēles ar mammu tajā laikā. Bērnam patiešām nav ne mazākās nojausmas, ar ko nodarbojas viņa tētis. Viņš ir redzējis Elīnu dziedam, līdz ar to par mammu drusciņ ir priekšstats. Dažkārt gan es paņemu dēlu klēpī un parādu, kā var nospiest taustiņus. Bet tajos brīžos es spēlēju tāpat kā viņš – ar vienu pirkstu. Protams, mūzika mūsu mājās visu dienu ir klātesoša, skan radio, ieraksti. Mūzikas klātbūtne viņam ir dabiska.

– Tad jau varbūt arī sēdīsies pie klavierēm piecu gadu vecumā?

– Es atsakos atbildēt uz šo jautājumu, jo nevaru atbildēt. Šobrīd prioritāte ir, lai vismaz pirmos piecus savas dzīves gadus viņš piedzīvo patiešām laimīgu bērnību, ko būtu prieks atcerēties.