Kad uzvelkam skaistu,
rūpīgi nostrādātu tautastērpu, sakām, ka tas liek iztaisnot muguru, dod
neizskaidrojamu spēku un pārliecību. Tautastērpā iestrādātas dažādas latvju
rakstu zīmes, kas aptver mūsu senču dzīvesziņu, pasaules uzbūves skaidrojumu. “Esam
tautas, dzimtas koka pati galotnīte, nevis norauta lapa,” par to, ka ar
savu pagātni esam cieši saistīti, saka latviešu raksta zīmju un dzīvesziņas
pētnieks Valdis Celms. “Esam piederīgi pie kaut kā liela, varena, spēcīga,
diža. Lūk, šīs lietas māca apjēgt zīmes un simboli, un arī dainas, kuras ir
uzrakstītas zīmju valodā.”

Tas nav
relikts

Kurš gan nezina Māras krustu, jumi, Ūsiņa zīmi,
skujiņu, zalkti un citas latvju zīmes, kas skaisti kārtojas rakstos cimdos,
zeķēs, jostās un citās senā apģērba daļās un detaļās, arī sadzīves priekšmetos.
Taču zīmes un raksti ir ne tikai skaistas pagātnes liecības un izcilas
amatniecības apliecinājums, to nozīme ir daudz plašāka.

“Zīmes un simboli ir atslēga uz milzīgām
bagātībām,” uzsver pētnieks Valdis Celms. Tās palīdz saprast dažādas
savrupas mūsu tradicionālās kultūras liecības, kurās iedziļinoties uzzinām,
kāds bijis mūsu senču pasaules uzskats un izpratne par tās uzbūvi un Visumu, kā
viņi skaidroja cilvēka dzīvi, viņa eksistences būtību. “Savulaik
tradicionālā kultūra pastāvēja kā vienota. Pastāvēja ne tikai tautastērpi, bet
arī dainas, gadskārtu rits un godi. Cilvēks dzīvoja vienots ar dabu,”
V. Celms atgādina. “Visas šīs zināšanas stāsta, kā cilvēks var dzīvot
harmoniski saskaņā ar Visumu, dabu un Dievu.”

Latviskās dzīvesziņas pētnieks ir dziļi
pārliecināts, ka par zīmju simbolisko valodu, sistēmu nevar runāt kā par
reliktu, kaut ko pagājušu, tā pastāv arī šodien. “Liecību ir pietiekami
daudz, lai par to varētu droši runāt,” viņš uzskata. “Tās ir
saglabātas, pateicoties etnogrāfiskajam vākumam, cilvēkiem, kas ar rokdarbiem
saglabā šīs vērtības no paaudzes paaudzē. Bez šiem vākumiem neviens pētnieks
neko nevarētu pētīt, jo nebūtu paša materiāla.” Protams, zīmes ir dzīvas
tikai ar cilvēku, tikai cilvēks tām dod jēgu – uzsver pētnieks.

“Es”
un “mēs” saderībā

Latvju dzīvesziņas izzinātājs V. Celms
stāsta, ka, vēl pirms sācis iedziļināties zīmju jēgā un simbolikā, viņu
uzrunājušas etnogrāfisko rakstu bagātības, krāsas, tautastērps, dainas. “Kad
esam uzvilkuši savus tautastērpus, dziedam tautasdziesmas, runājam vienā
valodā, tad jūtamies pilnīgi atšķirīgi nekā ikdienā,” viņš izjūtas tādos
svētkos kā festivāls “Baltica”, Dziesmu un deju svētki, arī Brīvdabas
muzejā. Viņaprāt, šajās reizēs var sasmelties to spēku un enerģiju, kas ļauj
veikt ikdienas soli un atskārst dzīves jēgas meklējumus.

Tagad ar savām zināšanām V. Celms spriež,
ka “tikai pastāvot savā kultūrā, vislabāk varam attīstīt individuālās
dvēseles un tautas kolektīvo dvēseli”, kas nav mazāk būtiska. “Tauta
nevar izveidoties, ja nav spēcīgu indivīdu,” viņš uzsver. “Svarīgi
atrasties saderībā. Mēs kā tauta varam pastāvēt tad, ja mēs katrs varam kā
personība attīstīties, “mēs” neveidojas bez “es”. Turklāt
šajā “mēs” ietilpstam ne tikai mēs, dzīvie, bet arī mūsu senči, jo
esam viņu turpinājums.”

Pētnieka novērojumi gan rāda, ka mūsdienās
“es” un “mēs” sakarība cilvēkam sagādā grūtības. Un tiem,
kas aizbildinās, ka mūsu senči taču dzīvoja savrupi viensētās, V. Celms
retoriski vaicā: “Bet vai tad talkas nerīkoja?”

Zīmi caur
zīmi tulko

Un latvju zīmes mūsu saikni ar pagātni
nostiprina. V. Celms norāda, ka šīs zīmes īsteni varam saprast vien tad,
ja skatāmies baltu kultūras kopsakarībās. “Nevaram paņemt no Tibetas,
indiāņiem, kristietības, latvietības – kā ērtāk, kā pagadās,” viņš uzsver
bažas par šodienas tendencēm.

Zīmju kārtojums rakstos sniedz mums bagātīgu
vēstījumu. Pētnieks norāda jau uz paša vārda “raksts” ietilpību. Rakstā
liek spriguli, proti, darbu dara rakstā: “Ja tu darbu dari rakstā, tad
iesaisties tādās likumībās, ka tevī no zvaigznēm, saules pieplūst spēks, tu
strādā ar pasaules enerģijas atbalstu.” Viņš min arī dejas rakstu, kas
vēsta par kustību laikā un telpā, cilvēka raksturu kā viņa dvēseles rakstu un
citus piemērus.

Zīmes, kas kārtojas rakstos, ir daudzas, dažādas
un daudznozīmīgas. V. Celms mudina nošķirt latvju zīmes un simbolus no tām
zīmēm, kuras ir viennozīmīgas un par kuru nozīmi cilvēki vienojas, piemēram, reizināšanas
zīmi, ko agrāk apzīmēja ar slīpu krustiņu, bet tagad ar punktu. “Ar zīmēm
un simboliem ir citādi, tie var norādīt pat uz kaut ko pretrunīgu, tāpēc
skaidrojami kopsakarībās.” “Tās tulko zīmi caur zīmi, tēlu caur tēlu,”
uzsver to izzinātājs.

Visa zīmju sistēma sākas no punkta, kas apzīmē
pirmo domu, ideju, impulsu. Etnogrāfijā to attēlo actiņa, kāsītis, saglabājies
arī nosaukums “galdiņš”. No tā pakāpeniski tālāk kuplo citas zīmes –
krusti, jumis, aplis utt., kuru nozīme lielai daļai zināma. Tālāk tie var
veidot dažādus kokus. Taču, lai iemācītos ne tikai lasīt, bet arī kārtot šīs
zīmes daudznozīmīgajā un filozofiskajā sistēmā, ir vajadzīga iedziļināšanās.

Par to, kādi ir dažādo zīmju un rakstu
skaidrojumi un latviskās dzīvesziņas principi, vairāk lasiet pētnieka Valda
Celma grāmatā “Latvju raksts un zīmes”.

Visvairāk izmantoju
auseklīti

Iveta Kadeģe – audēja Priekulē:

– Visvairāk savos darbos izmantoju
Auseklīti, no kura izriet arī dažādi citi veidojumi. Par nozīmi tik daudz
neesmu aizdomājusies – tāda tā zīme ir, un viss. Auseklis ir iestrādāts
stellēs, kuru var arī mazliet pārveidot. Un, kas no tā visa sanāk, kad
eksperiments ir veikts, jau ir cits jautājums. Bet to, kāda līdz ar to kļūst
pašas zīmes jēga, nezinu. Līdz šim nav arī domāts, ka nozīme jāsameklē. Bet
lielas atkāpes no tradīcijas austajos audumos neveicu.

Lielākoties rakstu zīmējumi rodas darba procesā,
skatoties, kas labāk ietu kopā, kā varbūt nevajadzētu darīt. Pēc gatava plāna
tas nenotiek. Var jau reizēm iziet pa izstādēm un paskatīties, kā dara citi,
bet labāk zīmju kombinācijas domāt pašiem.

Runājot par citādo, esmu novērojusi, ka latviešu rakstu
zīmes manos darbos ir nedaudz siltākos toņos nekā citiem meistariem.

Man patīk nesajauktas
zīmes

Ilma Rubene – lietišķās
mākslas studijas “Kursa” vadītāja:

– Aprocēs aužu zalktīti, kas ir
zināšanu un gudrības zīme. Izmantoju arī laimes slotiņu, saulīti, kuras, kā
rādās, cilvēkiem arī visvairāk patīk. Ir viena cilvēku daļa, kas vispār
nepievērš uzmanību, ko īsti zīmes nozīmē, taču ir citi, kuriem tas ir pat ļoti
svarīgi. Man liekas, ka cilvēkiem ir kaut kam jātic, pie kaut kā jāturas, kas
rosina pozitīvas un labas domas.

Zīmes man vairāk patīk tiešā veidā bez dažādiem
piejaukumiem, jo katrai tomēr ir sava nozīme. Jaucot zīmes kopā, ir uzmanīgi
jāskatās, kā tās sadzīvo gan pēc izskata, gan arī domas. Ja reizēm spēka zīmēm
veidojas jaunas variācijas, tad tas nekas, jo laika gaitā tās no pavisam
vienkāršām ir kļuvušas sarežģītākas, skaistākas.

Pašlaik zīmēm mēs, sabiedrība, pievēršam vairāk
uzmanības. Uzmanība šādi mainās cikliski, jo ir brīži, kad zīmes ir svarīgākas,
un ir laiks, kad tās noliekam maliņā. Ja kādu laiku iepriekš ar skaudību
skatījāmies uz igauņiem, kuriem tautiskās zīmes ir ikdienā iecienītas, tad
tagad arī Latvijā ir teju tāpat. Spēka zīmes ir ne tikai ierastajos adījumos,
bet arī uz somām un pat telefona maciņiem. Es nedomāju, ka, zīmes uzliekot uz
dažādiem ikdienas priekšmetiem, tās zaudētu savu nozīmi. Tieši otrādi – tās
dzīvo.

Par šā brīža popularitāti lielā ziņā jāpateicas medijiem,
kuri ir daudz rakstījuši, rādījuši par latviskumu. Šādi tā ziņa ir nonākusi
plašāk. Arī ārzemēs dzīvojošie latvieši palīdz pacelt atpazīstamības latiņu.
Bieži vien, tikai aizbraucot prom, sākam novērtēt latviskās vērtības.

Cik ilgi
varam plastmasu vilkt?

Ilze
Škuberte – tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” vadītāja:

– Tautas lietišķās mākslas studijās
zīmes pētītas un cilātas gadu gadiem, un mums tās labi zināmas. Bet pēdējos
gados īpaša interese radusies arī citiem cilvēkiem – par zīmēm, tautastērpu,
tradīcijām. Es šo interesi skaidroju ar to, ka esam iekodušies importā un
plastmasā, tāpēc sākam atgriezties pie saknēm. Cik ilgi varam plastmasu vilkt?

Un
latvieši ir čakla tauta – paši adām, šujam. Pēdējos gados studijai
pievienojušies jauni dalībnieki, paši grib ar savām rociņām strādāt.

Latvju
zīmes studijā iestrādājam, piemēram, izšūtajās villainēs, jostās, cimdos,
ieadām ar pērlītēm maučos, audumos izmantojam mazāk. Zīmēm svarīga gan
estētiskā, gan simboliskā nozīme, tās iet roku rokā. Protams, gribas, lai zīme
labi izskatās, lai to varētu  pasniegt
skaisti.

Vispopulārākās
ir aizsardzības zīmes – zalkši, Māras krusti, Laimas slotiņas. Lai gan cilvēki
vairāk novērtē to estētiku un retāk domā par nozīmi, tomēr ir viena daļa, kas
ir ļoti iedziļinājusies zīmju nozīmē. Man pašai gan sanāk zīmēm pievērst mazāk
uzmanības, bet – kuram kurpniekam pašam ir kurpes?