Šovasar
Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta pētnieki
strādāja Bārtā un tās tuvākā apkaimē – tur notika
zinātniski pētnieciskā ekspedīcija.
Ekspedīciju vadīja LiepU KHI pētniece Gita Girņus, tajā
piedalījās zinātniskās asistentes Karīna Krieviņa un Ieva
Ozola, profesore Benita Laumane, pētniece Liene Markus-Narvila no
Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta, kā arī divas
LiepU studentes – Līva Mieze un Elīna Grundmane. Tagad pētnieces
sijā ieguvumus un dalās iegūtajās atziņās.

Divritenis kartupeļu laukā

“Mēs šādas zinātniski
pētnieciskās ekspedīcijas rīkojam regulāri. To mērķis ir vākt
un dokumentēt materiālus gan valodniecības, gan tradicionālās
kultūras un folkloras jomā. Šovasar bija atgriešanās, jo Bārtā
strādājām jau pagājušajā gadā, un tagad turpinājām iepazīt
šo vietu,” pastāstīja Gita Girņus. Viņa vērsa uzmanību uz
nākotnes iecerēm – proti, top Bārtai veltīta monogrāfija, kas
ietvers vairāku autoru pētījumus par tās puses valodu, vēsturi,
tradicionālo kultūru un etnogrāfiju.

Katram pētniekam bija sava tēma,
kuru izpētīt sīkāk, lai ietvertu monogrāfijā.

“Profesore Benita Laumane,
piemēram, iecerējusi pētījumu par Bārtas vietvārdiem. Viņa
intervijās ar teicējiem pievērsa uzmanību tam, kā viņu runā
tiek lietoti tieši Bārtai raksturīgie vietvārdi. Konkrēti mani
interesēja bārtenieku dzīvesstāsti,” turpināja G. Girņus.
Viņa atcerējās, ka pašai visinteresantākā bijusi tikšanās ar
Bārtas pagasta “Grantskalnu” mājas iedzīvotājām Annu
Zaķi un viņas māsu Maigu Kudumu.

“Abas teicējas ir īstas
bārtenieces, tā ir dzimta, kas saimnieko šajās mājās jau
vairākās paaudzēs, “Grantskalnu” mājās mīt arī viņu
mazbērni. Tā ir īsta lauku sēta ar savu saimniecību, ganāmpulku,
ar Latvijas laukiem vēl aizvien raksturīgo ikdienas ritējumu.
Pārliecinājos, ka šīs mājas iedzīvotāji ir stipri cilvēki,
kas daudz ko pārdzīvojuši, tajā pašā laikā ir arī ļoti
pozitīvi, gaiši. Tieši tas gaišums un pozitīvisms, ko viņi
spējuši saglabāt, neskatoties uz nebūt ne vieglo dzīves gājumu,
mani šajā ekspedīcijā uzrunāja īpaši,” sacīja pētniece.

Viņa pastāstīja, ka ekspedīcija
no pētniekiem prasa prasmi pielāgoties apstākļiem, atrast
risinājumu negaidītai situācijai, kā arī māku ieklausīties un
rosināt cilvēkus atklāties.

Viņai pašai palikusi atmiņā
epizode, kad pētnieces pirmajā dienā iegriezušās pie teicējas
Zentas Dobeles. Bijis sarunāts, ka Zentas kundze būs mājās. Taču,
kad viesi ienāca sētā, viņus pie namdurvīm sagaidīja zīmīte:
“Esmu kartupeļu laukā.” Ekspedīcijas dalībnieces kāpa
atpakaļ autobusiņā un devās meklēt to lauku. Tas izrādījās
visai tālu no mājām, un, patiesi, teicēja, kurai drīz būs
deviņdesmit gadu, čakli tajā rosījās. Pētnieces aicināja, lai
viņa kāpj auto, lai dotos uz mājām aprunāties, taču bārteniece
atteica, ka viņa esot atbraukusi ar divriteni, un kur tad tas
ritenis paliks. Tad nu ekspedīcijas vadītāja pieteicās pati
aizbraukt ar riteni, savukārt lai teicēja kāpj vien droši busiņā.

Kapu pieminekļu skopais stāsts

LiepU KHI zinātniskā asistente
Karīna Krieviņa pastāstīja, ka viņu interesējusi kapu kultūra.
“Biju gan jaunākos, gan senos kapos, strādāju kapos, kas
atrodas pie Krūtes-Bārtas baznīcas, biju aizgājusi līdz
Plostnieku kapiem. Mēģināju atrast dažādos aspektus gan no
valodnieciskā, gan literārā un simboliskā viedokļa,”
precizēja pētniece. Viņa secināja: apbedījuma vietām raksturīga
vienkāršība, bet ir pieminekļi, kas izceļas. Un katra šāda
vieta glabā cilvēka dzīves un pat veselas dzimtas stāstu.

“Piemēram, piemiņas vieta,
kas vēstīja, ka šeit atdusas vairāki dzimtas piederīgie, un pie
viena bija uzraksts – “Nomocīts Stabu ielā”. Vēl
secināju, ka pēdējos gados paliekam vairāk tādi kā anonīmi, uz
kopiņas neraksta apbedīto vārdus un uzvārdus, bet tikai norādi,
kāda dzimta šeit atdusas. Senākie apbedījumi sniedz plašāku
informāciju par to, kas apglabāts, cik ilgi viņš nodzīvojis, var
gūt priekšstatu pat par to, cik viņš bijis turīgs. Kapa vieta
pētniekam sniedz informāciju un rosina turpināt pētījumu, meklēt
papildu datus,” pastāstīja K. Krieviņa.

Viņa vērsa uzmanību uz kapu
pieminekļu simboliem, kurus pētīja. Apzinātais ļauj salīdzināt
pilsētas kapsētās un lauku apbedījumu vietā esošos simbolus,
kuri attiecīgā laikā ietverti kapu pieminekļos un krustos.
Pētniece saka, ka simboli, kas redzami kapos, varētu būt pētījumu
objekts arī topošajiem māksliniekiem, arhitektiem. Viņa pati
guvusi ierosmi padziļinātam pētījumam, kas liks jau individuāli
atgriezties, lai pētītu arī citas tuvākās apbedījuma vietas un
apglabāto cilvēku likteņus.

Kāzas lauku sētā

Kurzemes Humanitārā institūta
zinātniskā asistente Ieva Ozola vēl turpina studijas maģistratūrā,
un pētījuma objekts sasaucās ar viņas maģistres darba tēmu.
Viņa ekspedīcijās piedalās trešo reizi, arī pagājušajā
vasarā strādājusi Bārtā. “Mani interesē tradīcijas, lieku
akcentu tieši uz kāzu tradīcijām,” pastāstīja Ieva, minot
to, ka bārtenieki paši šo tradīciju pētījuši un iedzīvinājuši
– Bārtas etnogrāfiskais ansamblis ir iestudējis kāzu uzvedumu.

“Saprotams, ka uzvedums ir
spēle, kurā koncentrēti parādīti šie rituāli. Mani interesēja,
cik no visa tā reāli pastāv dzīvē. Skaidrs, ka mūsdienās
situācija ir ļoti mainījusies. Izrādījās, ka pat vairs nav
aktuāli svinēt kāzas lauku mājās, viss notiek citādāk.
Runājoties ar teicējiem, interesanti klausīties, kā tas bijis
agrāk, kā viņas pašas svinējušas savas kāzas. Sapratu, ka
pirms gadiem trīsdesmit vēl šis un tas no senajām tradīcijām
bijis dzīvs,” minēja jaunā pētniece.

Viņa arī apguvusi prasmi runāt
ar cilvēkiem, saprasties: “Sākumā uzrunātie saka, ka neko
daudz nevarot pastāstīt. Man bija interesanti uzklausīt sievas,
kuras ilgus gadus gājušas kāzās par saimniecēm, posušas
mielasta galdu. Viņas arī man sākumā teica, ka neko nezinot,
tomēr tā informācija, ko viņas atcerējās un pastāstīja, bija
ļoti būtiska, jo viņas taču bijušas klāt visā kāzu
ceremonijas norisē.”

Jaunā pētniece pārliecinājās,
cik gaišs ir cilvēku skatījums uz dzīvi. “Bija cilvēki,
kuriem jaunība pagājusi smagā laikā, kuriem bijusi trūcīga
bērnība un tāpēc bija grūti runāt par svētkiem, piemēram,
Ziemassvētkiem. Tomēr pārsteidza, ar kādu vieglumu cilvēki
stāsta par piedzīvoto kara laikā. Viena no teicējiem bijusi
Vācijā, pēc tam atgriezusies. Protams, tas netiek stāstīts kā
piedzīvojums, kā kaut kas jauks, bet nejuta smagnējumu, tādu
klaju pesimismu, kaut gan notikumi bijuši smagi,” atcerējās
I. Ozola. Arī viņa turpinās iesākto darbu individuāli,
atgriežoties atkal pētījumu vietā.