Citādība. Atšķirīgais. Valsts struktūras un nevalstiskās organizācijas pēdējā laikā par kulta frāzi ir padarījušas formulējumu – jebkādu diskriminācijas formu izskaušana. Neiecietība ir visos tajos gadījumos, kad pilnīgi aizmirstam, ka citiem cilvēkiem ir tiesības stādīt puķes, vārīt tēju, audzināt bērnus un darīt daudzas citas lietas savā īpatnējā gaumē. Bet ir citādība, ko neiecietīgi jāizskauž, jo atšķirīgi taču ir arī tie cilvēki, kuru uzvedību nosoda ne tikai sabiedrības morāle, bet arī krimināllikums. Vārdu sakot, mums arī ikdienā nopietni jādomā par šiem citādības jautājumiem.

Tāpēc šoreiz parunāsim par to, kā kinomāksla apskata “citādo mūsu dzīvē”, un pamēģināsim rast atbildi uz jautājumu: uz ko mūs aicina kinofilmas ? Uz iecietību vai neiecietību?

Cīņa ar likteni naida viļņa vietā

Sāksim ar kādu Latvijā populāru kino darbu – Krievijas detektīvseriālu “Izmeklēšanas noslēpumi”. Samērā nesen tika demonstrēta sērija ar aptuveni šādu saturu. Tiek slepkavotas sievietes, visur līdzās līķim tiek atrasts laikraksts, kura titullapu rotā seriāla galvenās varones – izmeklētājas Švecovas – portrets. Ir skaidrs, ka slepkavas rokraksts visur ir viens un tas pats, bet īsta pavediena nav. Kas ir slepkava, atklājas, kad viņas rokās nokļūst pati izmeklētāja Švecova. Tā picu izvadātāja, meitene, kas sapņojusi kļūt par izmeklētāju, bet, kurai augstskolas Juridiskajā fakultātē uzņemšanas komisijā kāda dāma teikusi: “Ko tu, bērnamniece, te dari? Vai tiešām domā sacensties ar mājskolotāju skolotajiem mājas bērniem?!” Meitenei šī atstumšana izrādījusies liktenīga. Spēka un drosmes cīnīties par savu sapni pietrūcis, viņa samierinājusies ar necilo picu izvadātājas lomu, taču dvēselē sācis augt naids. Tas audzis un milzis, kamēr uz āru izlauzies patoloģiskās formās, proti, atriebjoties nevainīgajiem – sievietēm, kas attāli atgādinājušas pāridarītāju.

Un tagad galvenais: vai, parādot, ka no bērnunama bērniem izaug slepkavas (šī nav pirmā filma, kur ir stāstīts par to, ka bērnunamos augušajiem raksturīga “novirze no normas”), mēs mudinām sabiedrību būt pret viņiem iecietīgākiem?

Protams, netaktiski un netaisnīgi norādot cilvēkam uz kādu sāpīgu momentu viņa dzīvē, iespējams izprovocēt nekontrolējamu naida straumi, taču diezin vai upuru ģimenēm par mierinājumu kalpo tas, ka viņi uzzina, kāds sirdi plosošs dzīvesstāsts ir pamudinājis slepkavu nostāties uz noziedzības ceļa. Bet varbūt ir vērts kinofilmās rādīt to, kā bērnunamos augušie pārvar dažādas likteņa problēmas (viņiem taču tas ir daudz grūtāk nekā tiem, kam ir vismaz mīlošo vecāku un citu tuvinieku morālais atbalsts) un izveidojas par brīnišķīgiem cilvēkiem? Varbūt tas palīdzētu arī kādam pašam vairāk noticēt saviem spēkiem.

Gatavi imigrantu problēmām

Domājams, ka skatītājam vēl labā atmiņā dāņu režisora Larsa fon Trīra 2000.gada satriecošā filma “Dejotāja tumsā”. Vai ir viegli uzreiz atbildēt uz jautājumu: par ko ir šī filma – par invalīdi vai par imigranti? Jo uz izstumto kategoriju nereti var attiecināt arī imigrantus.

Filmā ASV dzīvojošā imigrante no Čehoslovākijas Selma iedzimtas slimības dēļ pakāpeniski zaudē redzi, bet ir spiesta to no apkārtējiem slēpt, jo ir vienīgā apgādniece dēlam, kuram turklāt vajadzīga operācija, lai izārstētu tādu pašu kaiti kā mātei. Selma strādā vienkāršu darbu fabrikā un dzīvo treilerā, ko īrē no kāda policista. Kad Selma ir jau gandrīz pilnīgi akla un tāpēc fabrikā sabojā kādu ierīci, viņu atlaiž no darba. Turklāt policists ir nolūkojis, kur viņa slēpj savus ietaupījumus, un zog viņai naudu. Mēģinājums atgūt savus ietaupījums beidzas ar to, ka Selma policistu nogalina, tiek apsūdzēta slepkavībā un sodīta ar nāvi. Tomēr pirms nāves viņai izdodas apmaksāt operāciju dēlam.

Imigrantu problēma Latvijā atšķiras no imigrantu problēmas citās valstīs. Mums ir liels padomju gados ieceļojušo skaits, mēs viņus biežāk dēvējam par nepilsoņiem, nevis imigrantiem, bet pēdējā laikā arī Latvijā parādās cilvēki no mazāk pārtikušām valstīm, tā ka varbūt drīz saskarsimies ar tādām pašām imigrantu problēmām kā citās pasaules valstīs.

Varbūt, ka Larss fon Trīrs savu kinostāstu apzināti izveidojis sirdi plosošu. Bet mazkvalificētu imigrantu dzīvi un faktisko neaizsargātību svešās valstīs viņš tomēr parādījis ļoti reālu. Vai mums ir atbilde uz jautājumu: ko darīt? Imigrantu kopienas var nopietni ietekmēt kriminogēno situāciju. Vai mums bija iespējams izvairīties no darbaspēka importa nepieciešamības? Pavisam varbūt ne, tomēr, ja mēs laikus būtu gribējuši novērst latviešu eksportu…

Invalīdi – aktieri vai reāli cilvēki?

2002.gadā uz ekrāniem iznāca leģendārās krievu mākslinieku dinastijas spožā pārstāvja Andreja Končalovska filma, kuras nosaukumu latviski laikam jātulko ļoti precīzi un neaizplīvuroti – “Trako nams”. (krievu val.: “Дом дураков”). Filmas darbība risinās uz Čečenijas kara fona, galvenā varone ir Braienu Adamsu mīlošā psihiatriskās slimnīcas paciente (viņu tēlo režisora jaunā sieva Jūlija Visocka). Filmā darbojas reāls Braiens Adamss. Bet. Filmēšana notika reālā psihiatriskajā slimnīcā. Tajā, protams, darbojas arī aktieri, taču ir filmēti šīs slimnīcas reālie pacienti. Un to tagad A.Končalovskim pārmet kā neētisku rīcību.

Kinomākslā ir vairāki rakstīti un nerakstīti likumi, kas parasti tiek starptautiski ievēroti. Nedrīkst nogalināt un spīdzināt reālus dzīvniekus. Nedrīkst iesaistīt bērnus paaugstinātas bīstamības darbībās. Nedrīkst arī apspēlēt reālu cilvēku reālus fiziskus un garīgus defektus – izsmiet tos, izmantot šausmu efektu radīšanai u.tml.

Grūti pateikt, vai A.Končalovskim var piedēvēt zemiskus nodomus, filmējot reālus garīgi slimos. Viņš pats saka (un viņš nemelo), ka bieži ir ķēries pie neprofesionālu tēlotāju izmantošanas filmās. Tomēr neprofesionālo tēlotāju izmantošana vispār, kas kinomākslā nav nekas neparasts (padomju laikā tam bija īpašs apzīmējums – tipāži no tautas), un garīgo slimnieku filmēšana mākslas filmas nolūkiem nav gluži viens un tas pats. No vienas puses, varam teikt, ka tad jau dokumentālās un mācību filmas arī nedrīkst veidot. Bet, no otras puses, ko skatītājs iegūst, vērojot šos cilvēkus ekrānā?

Te arī nonākam pie galvenā. Kādus secinājumus izdarām, un ko pārdomājam, vērojot ekrānā aktiera atveidotus invalīdus kā Bjorkas tēlotā Selma “Dejotājā tumsā” vai īstus no “Trako nama”?

Invalīdi ir tik dažādi – sākot no cilvēkiem, kuriem vizuāli nav pamanāmas nekādas atšķirības no pārējiem, un beidzot ar tādiem, kam ir ļoti smagas patoloģijas. Ir cilvēki, kas nekad nav pazinuši citas dzīves kā vien invaliditātes apzīmogoto. Un ir cilvēki, kas bijuši veseli, ziedoši un darbīgi, te pēkšņi… Un mums visiem vajadzētu saprast vienu patiesību – jebkurā brīdī ikviens no mums var nokļūt viņu vidū. Tiesa, mūsu sabiedrība vismaz par invalīdu problēmām sākusi domāt biežāk, taču diez vai tas ir kinomākslas nopelns. Bet varbūt mēs varētu veidot vairāk filmu, kas aicinātu uz labestību un varētu mums mācīt to vienkāršo patiesību, ka kaut vai reizi dzīvē taču katrs cilvēks var iepriecināt kādu citu, kam dzīvē prieka varbūt ticis mazāk. Jā, mēs visi esam aizņemti un pa lielākai daļai neesam pārlieku bagāti. Bet kaut vai vienu reizi dzīvē mēs taču varam, piemēram, klejojošam kaķim nopirkt reņģes vai izdarīt kaut ko labu citam cilvēkam. Varbūt tur slēpjas viena no mākslas misijām – aicināt cilvēkus vairot labestību?

Normālā citādība – ģimene?

Vēl kāds moderns vārds ir homofobija. Nesen arī televīzijā tika demonstrēta dzīvas diskusijas izraisījusī filma par kovbojiem – homoseksuālistiem “Kuprainais kalns”. Bija kino psihologi, kas tūlīt metās apgalvojumos, ka šo filmu ir noteikti jārāda skolu jaunatnei un studējošajai jaunatnei, jo tā būs sociālā terapija, kas jauniešiem palīdzēs saprast, ka ir cilvēki, kurus viņi neieredz tikai tāpēc, ka tā pieņemts sabiedrībā.

Taisnība, ka nevienam nav tiesību diskriminēt kādu cilvēku viņa seksuālās orientācijas dēļ, tomēr pēkšņi esam nonākuši situācijā, kad diskriminēta izrādījusies ģimene. Pēkšņi izrādījies moderni aktīvi lepoties ar visām iespējamām novirzēm no tradicionālajām normām – mīļākajiem, ārlaulības bērniem, līdzdalību grupveida seksā, mainīšanos partneriem, netradicionālu orientāciju utt. Un citādais šodien ir tas, kurš mīl savu laulāto draugu un audzina bērnus.

Bet atgriezīsimies pie homoseksuālistiem, kas met izaicinājumu sabiedrībai. Kas attiecas uz to, ka sabiedrību vajadzētu aicināt izturēties pret viņiem iecietīgi, diez vai mākslas filmas te līdzēs. Varbūt šo problēmu varētu risināt ar dokumentālo filmu palīdzību, kurās dažādi speciālisti – mediķi, psihologi, sociologi – skaidrotu homoseksuālisma izcelsmi, būtību un īpatnības, kā arī to, ka šie cilvēki būtībā ne ar ko no mums neatšķiras.

Trauslā robeža

Dokumentālās filmas būtu nepieciešamas arī jautājumā par HIV un AIDS slimniekiem. Mums gan ir vairākas reizes skaidrots gan tas, kā ar šo slimību inficējas, gan tās izpausmes un īpatnības, tomēr sabiedrība aizvien vēl nav pietiekami informēta. Mākslas kino šo jautājumu apskata, piemēram, emocionālajā filmā “Forests Gamps”. Tā ir pietiekami romantiska un emocionāla, tomēr skatītāju simpātijas neapšaubāmi ir Foresta Gampa pusē un ievērību izpelnās tieši šis varonis. Iecietību pret HIV un AIDS slimniekiem un viņu problēmu izpratni šī filma nekādi neveicina.

Vēl par rasismu kino. Kinematogrāfistiem par godu jāsaka, ka ir bijuši organizēti speciāli pasākumi līdztiesības veicināšanai un rasisma izskaušanai, piemēram, ir bijis speciāls kinofestivāls Pēterburgā pret rasismu un ksenofobiju “Atver acis!”. Ir bijušas filmas, kas domātas speciāli rasisma apkarošanai, un ir arī tādas, kas tiek uzskatītas par rasistiskām, arī populārās filmas par Tarzānu. Bet par rasismu, nacionālismu, antisemītismu jāsaka arī, ka ceļš uz citādā pieņemšanu sākas ar izpratni. Šajā ziņā mūsu sabiedrībā ir apsveicamas iestrādes un tepat Liepājā, piemēram, multikultūru festivāls, kurā piedalījās dažādas nacionālās kultūras biedrības no visas Latvijas. Protams, arī kino daudz var darīt šajā jomā. Arī Liepājas baltvācu kinostudija “Libauscher Film” devusi savu ieguldījumu šajā ziņā, piemēram, uzņemot dokumentālās filmas “Pa Baltijas vāciešu kultūras mantojuma pēdām Kurzemē” un “Ebreji Latvijā: vēsture un šodiena”.

Citādais. Mums jāmācās to pieņemt, taču jāuzmanās, lai nenokļūtu no viena grāvja otrā – padomju laikā tas, kurš bija citāds, bija ienaidnieks, tagad diemžēl ļoti bieži dominē princips: citādais par katru cenu. Un vēl. Jau raksta sākumā tika pieminēts, ka citādais – tas mēdz būt arī kriminālais. Un tāpēc mums uzmanīgi jāizvērtē, cik tālu drīkst iet iecietībā pret citādo. Jo neiecietība pret atsevišķām parādībām taču ir tā, kas veido sabiedrības morāles normas. Cilvēkam jājūtas brīvam, un viņš nedrīkst savu dzīvi pakārtot citu priekšstatiem. Tomēr ir jāsaglabā kaut kāds respekts pret sabiedrības viedokli, jo citādi jebkādas morāles un audzināšanas normas pavisam izzudīs. Mūsu uzdevums ir sataustīt trauslo robežu, atrast veselīgo sabalansētību starp personības brīvību un sabiedrisko morāli. Un māksla šeit var nākt talkā.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece

Kadrs no filmas “Kuprainais kalns”.