Liepājā sadziedājās un sadancojās Lejaskurzemes skolēnu folkloras kopas. Tā jau kļuvusi par tradīciju, ka notiek vērienīgs konkurss ar nosaukumu “Klaberjakte”.

Visa tā jakte ietver deju konkursu “Vedam danci” un sacensību dziesmu skanīgumā “Dziesmu dziedu, kāda bija”. Konkursu rīkoja Liepājas BJC folkloras metodiķe un Lejaskurzemes novada bērnu un jauniešu folkloras kopu koordinatore Solveiga Pētersone. Viņa atskatījās uz notikušo konkursu:

“Šogad, rīkojot tradicionālās dziedāšanas, dejošanas un muzicēšanas konkursu, nebiju cerējusi, ka būs tik liela dalībnieku atsaucība. Jo netuvojas nekādi lieli svētki, kas parasti uzjundī kustību ar jaunu spēku. Bet izrādījās, ka pagājušais Dziesmu un deju svētku gads ir iekustinājis jaunu lavīnu tradicionālajā tautas tradīciju kustības jomā. Mums bija piecas jaunas muzicējošās apvienības ar daudziem dalībniekiem. Par to man ir ļoti liels prieks, jo, kad sākām, tad bija tikai kāds bērns, kas spēlēja vijoli, kāds, kurš pūta stabulīti. Un dejotāju arī netrūkst, mums ir daudz grupu, kas bija sagatavojušas priekšnesumus visiem konkursiem. Programmas bija bagātīgas, labi sagatavotas. Liels prieks, ka kustība attīstās, ka cilvēkiem tas ir svarīgi, ka viņi kopj tradicionālo kultūru. Jo visu priekšnesumu pamatā ir senās tautiskās tradīcijas, tās nav deju apdares, ar tām nav strādājis horeogrāfs. Tie ir īsti, dzīvi kustību raksti. Tāpat pie tautiskajām tradīcijām turējās dziedātāji, kuri visi dziedāja bez pavadījuma, izņemot tos, kur sākotnējā aprakstā norādīts, ka tur pienākas pavadījums. Savas tradicionālās kultūras kopējas ir krievu grupas, kuras šogad uzaicinājām pirmo reizi un kuras parādīja brīnišķīgu sniegumu. Viņiem pienākas muzikāls pavadījums, un to parādīja skolotāja Jekaterina Cema, kura spēlēja podziņu harmoniku.”

Muzikanti un dejotāji pulcējās Liepājas Bērnu un jaunatnes centra struktūrvienībā “Spārni”, viņi sacentās kadriļu, rotaļdeju, skalu deju un rotaļu programmu konkursos, bet muzikantu apvienības rādīja labāko spēlētprasmi. Šajā konkursā bija sabraukuši 85 dalībnieki no Liepājas, Krotes, Vērgales, Aizputes un Nīcas. Viņus vērtēja savas jomas speciālisti – lauku kapelas “Paurupīte” vadītāja Inta Jaunciema un vijolniece Santa Grabovska, Liepājas BJC tautas deju metodiķe Inta Blumbaha un tautas deju skolotāja Elīna Lankovska. 

Savukārt BJC struktūrvienības “Vaduguns” Kamīnzālē pulcējās labākie Lejaskurzemes dziedātāji, lai sacenstos tradicionālajā dziedāšanā. Savu prasmi demonstrēja 32 dziedātāji, kuri bija atbraukuši no Grobiņas, Krotes, Priekules, Vērgales, Gramzdas, Kalētiem, Bārtas, kā arī piedalījās mājinieki – liepājnieki. Viņu sniegumu vērtēja Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna un Liepājas aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja.

Pēc konkursa Inta Blumbaha sacīja: “Folkloristi ir ļoti smaidīgi un pozitīvi. Katrā dejā, rotaļā dodas ar dziesmu. Bija patīkami skatīties uz šīm priekpilnajām sejām un pozitīvajām emocijām. Protams, daži bērni bija arī mazliet sabijušies. Taču pasākums bija ļoti sirsnīgs.

Atšķirībā no tautas dejotājiem šiem bērniem nav tik izteiktas pēdu nostiepšanas un kājiņas pacelšana līdz celītim. Protams, svarīgs ir arī vizuālais tēls, lai tautastērps būtu pareizs. Šajā pasākumā varēja vērot dažādus skaistus latviešu tautastērpus, kā Nīcas, Alsungas un citus.

Ināra Kalnarāja vērtēja: “Tas ir apsveicami, ka ir skolotāji, kuri kopj tautas tradīcijas, un ir bērni, kuri dzied šajā manierē. Folkloras dziedājums atšķiras kā no ierastajām tautas dziesmām, tā pierastajām ziņģēm. Katrā novadā ir dziesmas ar savu stilu, savu manieri, te nevar dziedāt tā, kā māca vokālajās skolās un studijās. Mūsu bērni dzīvo savā laikā, viņiem ir tuvs un pazīstams mūsdienu dziedāšanas stils un maniere. Tāpat ir zēni un meitenes, kuri dzied gan mūsdienu populārās dziesmas un piedalās ansambļos, kā arī folkloras grupās. Un tad var redzēt, kuri prot šīs manieres nošķirt. Un šo izpildījuma tīrību varēja novērot arī bērnu priekšnesumos. Ļoti patika Krotes bērni, kuri dziedāja īstā Bārtas manierē, arī Rucavas bērni ir spēcīgi. Patika, ka piedalījās krievu skolu pārstāvji, viņu tautas muzicēšanas stils ļauj dziedāt ar pavadījumu, latviešu bērniem bija jādzied a cappella. Un viņi visi parādīja, ka lieliski prot noturēt meldiņu. Uz Rīgu tika labākie, tie, kuri uzstājās ar stilam vajadzīgo izpratni. Taču gribu teikt tiem skolotājiem, kuri audzēkņi netika izvirzīti uz Rīgu, ka tas vēl nav nekas, ka ir jāturpina strādāt un kopt šo žanru.”