Aizvadītā gada nogale Intai Āboliņai bija jaukiem notikumiem bagāta. Viņas vadītais bērnu deju kolektīvs “Krustiņi” atzīmēja 18 gadu pastāvēšanu, bet pati – skaisto 50 gadu jubileju. Kamēr liepājniece bauda brīvdienas, aicināju uz sarunu, lai patērzētu par dejas un dzīves mijiedarbību sievietes dzīvē.

– Mūsu sarunu sākšu ar vieglu un reizē grūtu jautājumu: kas tad ir deja?
– Man tas jau ir dzīvesstils. Tā ir kustība, pozitīvas emocijas, jauka brīvā laika pavadīšana kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

– Kā deja ienāca jūsu dzīvē?
– Manā dzīvē tā ienāca, kad biju gadus četrus veca. Mamma mani aizveda uz tautisko deju kolektīvu “Vaduguns” pie Elvīras Švarces. Pa vidu bija sports – kādus astoņus gadus nodarbojos ar sporta vingrošanu. Tā mani fiziski attīstīja, horeogrāfe Lilija Berga iedeva labu pamatu. Īstenībā tas bija ļoti grūti, radikulīta dēļ diezgan bieži man bija muguras sāpes. Sportā ir jābūt iekšā visas 24 stundas diennaktī. Es tā nevarēju, līdz ar to panākumi nebija tādi, kā gribētos. Bet, tā kā mājās nosēdēt nevarēju, atgriezos “Vadugunīs”. Man bija kādi 18 gadi, kad Švarcīte piedāvāja pastrādāt ar mazajiem bērniem. Tad sapratu, ka to gribu darīt. Un tā tas viss aizgāja.

– Ar ko deja jūs savaldzināja, ka nolēmāt ar to saistīt savu dzīvi?
– Man ļoti patika kustēties, patika kolektīvs, jutos tur kā ģimenē. Tā ir pavisam cita dzīve – mēģinājumi, koncertiņi, ballītes, pašiem savi pasākumi. Tas mani fascinēja.

No Elvīras Švarces es ļoti daudz ieguvu, viņa iedeva dejas mīlestību. Kad vajadzēja, viņa bija stingra, kad vajadzēja – sirsnīga, mīļa. Viņai nebija personīgu ambīciju. Man ļoti patika, ka viņa pret visiem vienādi izturējās, arī es tā cenšos darīt.

Man visu mūžu paliks atmiņā atskaites koncerti, kas “Vadugunīs” notika reizi gadā. Tajos kopā dejoja visi, sākot no trīs gadus veciem bērniem līdz pieaugušiem cilvēkiem, tā bija fantastiska sajūta. Tu esi maziņš, skaties, kā tie lielie dejo, un gribi tieši tāpat. Tas ir stimuls izaugsmei. Bet visvairāk fascinēja tieši mēģinājumu process, ne pats koncerts, tie man nav tā palikuši atmiņā.

– Vai arī jūsu vecāki bija saistīti ar dejošanu?
– Vispirms viņi dejot aizveda manu lielāko brāli, pēc tam mani. Tā tas arī tagad notiek ģimenēs – aizved lielāko, pēc tam mazāko. Tētis strādāja Neredzīgo biedrībā. Tā kā tur bija deju kolektīvs, vecāki pensijas vecumā sāka dancot. Iespējams, piepildīja savu jaunības dienu sapni.

– Dejot mācāt gan bērniņiem, gan pieaugušajiem. Kāda ir atšķirība?
– Daudzus gadus darbojos tikai ar bērniem. Šī ir ceturtā sezona, kad man ir iespēja strādā arī ar lielajiem. Secināju, ka ar bērniem noteikti ir grūtāk. Viņus vajag savākt kopā, radīt vēlmi dejot. Tikko bērniem nav interesanti, viņi aiziet katrs uz savu pusi. Ir jāieinteresē viņus, jānotur viņu uzmanība visu mēģinājuma laiku, jāpanāk, lai dara, ko vajag. Lai ir rezultāts, lai ir apguvis soļus un var nodancot koncertā. Pieaugušie uz deju kolektīvu atnāk paši, viņu uzmanību nav jānotur, dod tikai, un viņi ņem. Bērns vēl īsti nezina, ko grib, lielākoties vecāki vēlas, lai viņš dejo.

– Vai dzīvē ir bijušas situācijas, ka deja jums ir palīdzējusi?
– Droši vien. Deja ir mans darbs, un tas ir darbs, kas man patīk. Kad sadzīvē, ģimenē ir grūti brīži, aizeju uz darbu, atslēdzos un jūtos labi, esmu laimīga, pat aizmirstu, ja man pirms tam kaut kas ir sāpējis. Darbs vienmēr devis pozitīvas emocijas. Varbūt, pateicoties tam, es vienmēr esmu optimiste, cenšos to slikto tik tuvu neņemt pie sirds.

– Vai deja nav ieņēmusi pārāk lielu gabalu no jūsu dzīves pīrāga? Mākat atdalīt darbu no privātās dzīves?
– Tā ir. It kā jau cenšos nodalīt, bet īstenībā tas ir ļoti grūti. Kad bērni bija maziņi, pārnācu no mēģinājuma sastresojusies, un tad viņi pielika mani pie vietas, sakot: “Mammu, tagad tu esi mājās!” Es viņos ieklausījos, centos sevi audzināt, nenest mājās emocijas, ja kādreiz bijušas sliktākas, ja kaut kas nav izdevies.

– Bērni arī devušies jūsu pēdās?
– Meita nedaudz. Puika visu savu apzinīgo dzīvi, cik bija Liepājā, dejoja pie manis. Tagad Jānim ir 27 gadi, dzīvo Anglijā, tur nedejo, jo nav kur. Meitai ir 28, viņas trīs gadus vecā meitiņa sākusi apgūt pirmos deju soļus pie omes.

– Sakiet, kāpēc latvietis ir tik liels dejotājs?
– Man šķiet, uz to pamudina Dziesmu svētki, tas visiem ir lielākais mērķis. Ja runājam par bērniem, vecāki izvēlas vest uz deju kolektīvu, lai viņi saturīgi pavadītu brīvo laiku, izkustētos, nesēdētu tik daudz mājās pie datora. Ved arī tāpēc, ka paši dejojuši un guvuši labas emocijas. Un tā tas aiziet.

– Dejošana jau nav vienīgais, ko viņi iemācās, darbojoties deju kolektīvā, vai ne?!
– Viņi apgūst komandas darbu. Mēs mācam izturēties citam pret citu pozitīvi. Manuprāt, dejotāji visi ir labi cilvēki. Viņi ir komunikabli. Viņiem var uzticēties. Jo iemācījušies rēķināties ar pārējiem. Ja dejo 16 cilvēki un viena pēkšņi nav, izjūk viss. Tāpēc laikus jāziņo, ja ir slims vai ir kāds cits iemesls, kāpēc nevar ierasties. Tas cilvēciņu iemāca būt patstāvīgam, atbildēt par savu rīcību. Un stāja! Tikko vēl dēls teica, ka saņem daudz komplimentu no meitenēm par savu izskatu, izturēšanos pret apkārtējiem. Un tas noteikti ir tāpēc, ka visu laiku ir dejojis. Dejotājiem arī patīk sevi sakopt. Kad gatavojamies koncertam, mazgājam un pārgludinām kreklus un svārkus. Spogulī simt reižu dejotājs paskatīsies, vai kaut kas nav tā, kā nevajag, pirms izies uz skatuves. Un ballēs tautu deju kolektīvu dalībnieki dejo citādāk.

– Un ne viens vien iedejo laulības ostā.
– Jā! To varu attiecināt arī uz savu dzīvi. Mēs ar vīru arī dejojām – “Kvēlē”. Pārī nebijām, viņš bija dikti garš. Bet mums tas stāsts bija mazliet citādāks. Mācījāmies vienā klasē. Principā viņš atnāca dancot tāpēc, ka es to darīju. Sagaidīju viņu no armijas, kā tas padomju laikos bija, un apprecējāmies.

Manā jauniešu deju kolektīvā ir viens stabils pāris, kas jau dzīvo ilgi kopā. Vidējās paaudzes kolektīvs lielākoties sastāv no precētiem pāriem.

– Ja skatāmies nākotnē, jūsuprāt, vēlme dejot palielināsies vai deju kolektīvu un dejotāju skaits saruks?
– Pirms gadiem desmit samazinājās dejotāju skaits, tagad dejošana paliek aktuālāka. Nāk arī jaunieši, laikam jau patīk tā deju kolektīva aura. Domāju, deju kolektīvi nekur nepazudīs. Tagad dejas arī nav tādas kā pirms daudziem gadiem. Mums ir jauni horeogrāfi, jaunas dejas pie mūsdienīgām mūzikas apdarēm. Protams, arī klasiskās dejas nevar aizmirst, tās ik pa laikam dejojam. Tās ir vērtības. Katram dejotājam jāzina, kas ir “Sudmaliņas”, “Tūdaliņ, tagadiņ”.

– Jums ir vairāki deju kolektīvi. Vai nepietiek tikai ar vienu?
– Pienāca brīdis, kad gribējās vēl piepelnīties. Radās doma, ka ar lieliem gribētu pastrādāt. To laikam augšā kāds sadzirdēja un šo iespēju deva. Kolēģe Diāna Kupše mainīja dzīvi, devās dzīvot uz ārzemēm un man piedāvāja savus kolektīvus. Es tos paņēmu. Saliku mēģinājumus pa laikiem tā, lai visu varu paspēt. Mājās vakaros gandrīz neesmu, paldies vīram par sapratni.

– Vai kā deju kolektīvu vadītāja jūtaties novērtēta?
– Tā novērtēšana vairāk ir no bērnu, vecāku, pieaugušo dejotāju puses. Braucu uz novadiem reizi nedēļā, ja vienmēr visi ir uz mēģinājumiem, tad jau viņiem tie patīk. Kad ir koncerts, kad redzu, ka labi nodejo un dejotājiem patīk tas, ko dara uz skatuves, un arī skatītājam patīk, tad man ir liels gandarījums.

– Bet kā pietrūkst līdz pilnai laimei?
– Pamazām viss notiek, kā jānotiek. Protams, vienmēr jau gribas ko vairāk – vairāk jaunu tērpu, vairāk laika, lai varētu vēl vairāk strādāt, un vairāk kaut kur aizbraukt. Lai gan mēs jau braucam. Ar bērniem esam bijuši uz festivāliem Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Ungārijā. Liepājas dome pirms desmit gadiem piedāvāja doties uz Darmštati Vācijā. Ar jauniešiem, “Odziņām”, bijām Baltkrievijā. Šie braucieni – tā ir tā rozīnīte, kas stimulē ko darīt.

– Arī uz Dziesmu svētkiem vairākkārt esat bijusi.
– Ar bērniem divos Dziesmu svētkos esmu bijusi. Arī “Odziņa” piedalījās pēdējos Skolēnu deju svētkos. Bērniem tur ir grūti. Nezinu, vai veselība bērniem paliek vājāka, bet pēdējos Dziesmu svētkos bija īpaši grūti, tad arī bija tas briesmīgi karstais laiks. Viens otrs teica, ka vairs nekad negribēs uz Dziesmu svētkiem doties. Bet visas grūtības aizmirstas. Septembrī atkal bērni bija klāt un teica, ka turpinās dejot.

Šogad būs lielajiem Dziesmu svētki. Gatavoju tiem gan vidējās paaudzes, gan jauniešu deju kolektīvu. Pagājušo gadu skatē piedalījāmies, pirmās pakāpes diplomus abi kolektīvi ieguva, tas dod cerību labam iznākumam – tikšanai uz svētkiem.

– Nesen kopā ar kolektīva “Krustiņi” 18 gadu pastāvēšanu atzīmējāt arī savu 50 gadu jubileju. Kādas jums ir bijušas šīs piecas desmitgades?
– Man ir divi lieli bērni, mazmeitiņa, darbs, kuru mīlu, vīrs, kurš mani saprot. Domāju, ka esmu laimīgs cilvēks. Galvenais, lai spēka neapsīkst, vēlme strādāt.

– Visi lielākie sapņi piepildījušies vai arī vēl kas būtisks jāīsteno?
– Tādu lielu sapņu man nav. Gribētu kādā kruīza ceļojumā ar vīru divatā aizbraukt. Kas tāds mums vēl nav bijis. Ar vīru atvaļinājumā braucam ar moci, katru vasaru izplānojam kādu ceļojumu. Pērn bijām Latgalē, uz Lietuvu aizbraucām.

Saistībā ar darbu es gribētu, lai manējie šogad skatē nostartē pietiekami labi, lai nav pašiem kauns un lai tiekam uz Dziesmu svētkiem. Un “Krustiņu” bērniem un vecākiem pietiek pacietības nākt uz nodarbībām vēl vismaz divus gadus un arī tikt uz skolēnu Dziesmu un deju svētkiem 2015. gadā. Veselību, protams, arī vajag – to vēlu sev un citiem. Un tad jau viss būs.

Vizītkarte
Inta Āboliņa
– Dzimusi 1962. gada 22. decembrī.
– Mamma dēlam Jānim un meitai Ilzei un vecmāmiņa Paulīnei, sieva Elvisam.
– Vada bērnu deju kolektīvu “Krustiņi”, profesionālās izglītības kompetences centra jauniešu deju kolektīvu “Odziņa”, Durbes novada Lieģu Kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Re, kā!”.

Inita Gūtmane,

Šie ir Intas Āboliņas laimes brīži – atrasties starp dejotājiem.