Senas ģimenes siltumā patvērušās atmiņas pauž, ka tālajos trīsdesmitajos Rīgas zēns Jurģis Skulme, izlasījis par dižo Kurzemes hercogu Jēkabu un viņa aizokeāna kolonijām, patiesā degsmē prātoja, kāpēc Latvijai vairs nav koloniju un kā tās atgūt. Jo tā būtu taisnīgi. Atgūt to, kas reiz piederējis. Un zēns raksta vēstuli, bet uz aploksnes lieliem burtiem uzvelk – “Prezidentam K.Ulmanim Pilī “. Stāsta, ka prezidents vēstuli uztvēris ar humoru.

Jurģis saņēmis dāvanu – rotaļu kuģi, bet finanšu ministrs norādījumu: “Ēķi gādā naudu! Steidzīgi jāpērk karakuģis un jāsāk atkarot zaudētās kolonijas! Te viens Latvijas pilsonis Jurģis Skulme ierosina…” Tad Ministru kabineta sēdi pāršalcis smieklu vilnis.

Laiks rit. Latvijas vēstures gājums daudzus iznīcina, daudzus salauž. Jurģis Skulme neielaižas nekādos kompromisos ar savu iekšējo pārliecību ne vien mākslā, bet arī dzīvē.

Mākslinieka mūžs, kurš teju teju ieies astotajā gadu desmitā, tiešām bijis gājums cauri nodzīvotajam laikam ar spēju nezaudēt un saglabāt to, ko dēvē, par  taisnības meklēšanu. Šo taisnību atradis, viņš nebaidījās arī par to iestāties un aizstāvēt, līdz pat, šķiet, galējam slieksnim, 1977.gada rudenī tiekot tiesāts par padomju režīma kritiku un izciešot sodu divarpus gadu labošanas darbu nometnē.

Jā, tas ir viņš, slavenās Skulmju dzimtas loceklis, gleznotāja, mākslas kritiķa Uga Skulmes un medicīnas doktores, profesores Ksenijas Skulmes dēls, Latvijas Valsts mākslas akadēmijas pasniedzējs un Latviešu mākslas vēstures mācību laboratorijas izveidotājs, mākslas vēsturnieks un kritiķis. Dzīves pilnbriedu – savu 50.jubileju – viņš sagaidīja nebrīvē. Bet vienīgā oficiālā darbavieta pēc atbrīvošanas vienam no latviešu radošās inteliģences spilgtākajām personībām bija Jauno naturālistu stacija Mežaparkā. Amats – kurinātājs. Kopš 1981.gada Jurģis Skulme ir brīvmākslinieks. Viņu reabilitēja 1994.gadā. Vēl 1991.gadā Latvijas enciklopēdijas redakciju izdotajā “Enciklopēdiskajā vārdnīcā” viņa vārds citu Skulmju uzskaitījumā nav pieminēts.

Parasti, domājot par ainavu glezniecību, tā asociējas ar dabas radītu skaistumu un tā daudzveidīgo izpausmju atveidu mākslā. Skatot Jurģa Skulmes Sibīrijas cikla gleznas, tverams, ka daba tajā guvusi vēl arī citu skanējumu. Tā ir vide, kura pakļāva cilvēku, kas tajā bija nonācis padomju režīma laikā.

1970.gads. Jurģi Skulmi sagaida cits kuģis, kurš arī ved pa patiesības ceļu, ja cilvēks ir drosmīgs un patiesība tam dārga. Mūžīgais sasalums. Sasalusi zeme, sasaluši neskaitāmu tūkstošu cilvēku mūži. Viņš pats atmiņās raksta: “1970.gadā PSRS Mākslinieku savienība izsludināja piedāvājumu māksliniekiem doties, kā toreiz teica, radošajā komandējumā. Pa Jeņiseju no Krasnojarskas līdz Dudinkai un tālāk uz Noriļsku iekšzemē. Piemērotos apstākļos gūt iespaidus par dabu un apstākļiem aiz polārā loka. Gleznot, lai pēc ceļojuma izstādē Krasnojarskā atskaitītos par paveikto. Tolaik Ziemeļu apvidus skaitījās zona ar ierobežotu iekļūšanu. /../ Līdz Krasnojarskai ar lidmašīnu. Tur sapulcinātos pārdesmit māksliniekus no Savienības malu malām sasēdināja kuģītī ar lepnu nosaukumu “Marija Uļjanova”, un tālākais ceļš noritēja pa ūdeņiem bagāto upi Jeņiseju. Māksliniekiem ierādīja kajītes, bet koridori, priekštelpas apakšklājā no vienas vietas aizņēma uz grīdas apmetušies pasažieri ar saiņu saiņiem. Teica, ka kuģošanas laiks tuvojoties beigām./../

Vairums uz ziemeļiem atceļojušo mākslinieku izmantoja izdevību samērā ērtos apstākļos gleznot neikdienišķus sižetus. Vai kādu domas kavējās apkaimes drūmajā vēsturē, nezinu. Bijušais atgādināja daudzviet. Par pagātni nerunāja. Iespējams, ka piesardzības dēļ.”

Mākslinieks atceras, ka šī piesardzība spēja novest līdz tiem gadiem ļoti raksturīgai situācijai. Kad Jurģis Skulme ar savu laikmeta zīmju pētnieka skatu centās izstaigāt ceļā uzietās kapsētas, kāds uzbeku mākslinieks par to ziņoja grupas vadītājam. Jo tas jau ir kaut kas aizdomīgs. Par šādu rīcību daži krievu mākslinieki bija gatavi ar stukaču izrēķināties. No tā viņus atturējis pats Skulme.

Smags ir patiesības meklēšanas ceļš, taču, kad tā ir atrasta, top gleznas, kurās Sibīrijas skaudrais skaistums nav jūsmas, patosa vai idilliskas apceres rezultāts, bet laikmeta dokuments. Pausts krāsu valodā, gleznotāja sirdsapziņas un pilsoniskās atbildības radīts.

Noriļska, Dudinka, Ustjporta, Jeņisejas plašumi. Aizaugušas un pamestas kapsētas, kur koptāko kapu krustos lasāmi latviešu vārdi. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka apbedīšana mūžīgā sasaluma apstākļos esot nosacīta. Ja mirušo gulda dziļāk, tas nokļūst sasaluma slānī. Un tāds, kāds bijis dzīves beigās, viņš arī paliek. Nesatrūd.

Vara bagātināšanas rūpnīca, kur strādnieki saņemot labas algas, lai izturīgākie pēc gadiem astoņiem dotos… Nē, ne jau pensijā. Uz kurieni? Uz kapiem.

Dzelzceļš, kurā zem katra gulšņa …pa divi cilvēki.

Dzelzceļš, kura galastacija ir nekuriene.

Šī skaudrās patiesības liecība līdz 4.novembrim ikvienam skatāma un pārdzīvojama Liepājas muzeja nodaļas “Liepāja okupāciju režīmos” izstādē “Sasalusī zeme”. 

Raksts sagatavots, izmantojot mākslinieka Jurģa Skulmes atmiņas un Skaidrītes Cielavas grāmatu “Pretvējā. Kāda versija par mākslinieka Jurģa Skulmes dzīvi un darbu”.

Uļa Gintnere,

Jāņa Gintnera foto

Jurģis Skulme. Dudinka. Ceļš uz nekurieni. 1971. – 1989.g.

Jurģis Skulme, 2007.gada septembris.