Mākslas centrs “Totaldobže”
ir radoša hibrīdinstitūcija. Tas atrodas pastāvīgā modifikācijā, pielāgojoties
situācijām, paralēli attīstoties, tādēļ regulāri tiek rasti dažādi jauni
risinājumi, idejas, darbības modeļi un formas. Un tādēļ arī mākslas centrs
šovasar nonāca Liepājā.

Platforma tiltu būvēšanai

Mākslas centra
“Totaldobže” veidošanās aizsākās 2007. gadā, kad kopā ar scenogrāfu
Dāvi Līcīti noorganizējām pirmo mākslas pasākumu, kura mērķis bija nodrošināt
labvēlīgus apstākļus jaunu mākslas darbu radīšanai citiem māksliniekiem. Tas
bija simpozijs “Changing Felt” Tāšu muižā, kurā divas nedēļas jaunus
mākslas darbus industriālā filca tehnikā darināja četrpadsmit tekstilmākslinieku,
dizaineru un gleznotāju no Latvijas, Lietuvas un Vācijas.

Divus gadus pirms
simpozija, 2005. gadā, mēs ar Dāvi sākām veidot savu mazo biznesu – dekorējām
lielo uzņēmumu jubilejas, korporatīvos pasākumus. Meklējām nevienam
nevajadzīgas tukšas telpas, kuras mēs varētu lēti nomāt darbnīcai. Tā mēs
nonācām bankrotējušajā rūpnīcā – VEF. Tās teritorija toreiz vēl bija drūma un
nedroša. Jau nākamajā vasarā stāvs, kurā bijām iekārtojušies, un citi korpusi
piepildījās ar citu mākslinieku un dizaineru darbnīcām, tādēļ ierosināju
noorganizēt kopīgu pasākumu, kurā tiktu iesaistīti visi VEF mākslinieki.
Nolēmām organizēt Atvērto durvju dienu VEF teritorijā. Tas bija “mākslas
dienās” 2008. gada pavasarī. Tā paša gada rudenī jau citi VEF mākslinieki
sarīkoja vēl vienu pasākumu – izstādi ”Suvenīrs” par godu Latvijas neatkarībai.

Nākamā gada pavasarī
”Mākslas dienās” atkal tika atvērtas gan darbnīcu durvis, gan sarīkotas
izstādes un notika koncerts. Pēc tam VEF mākslinieki tika uzaicināti
piedalīties laikmetīgās mākslas festivālā ”Survival Kit”. Izstāde ”Brīnišķīgais
ceļojums” izdevās saturiski apjomīga un interesanta. Korpusa īpašnieks mums
piedāvāja regulāri rīkot šādas izstādes. Šis piedāvājums un ekonomiskā krīze,
kas vienā mirklī iznīcināja mūsu tikko uzsākto dekorāciju biznesu, pamudināja
mani pilnībā nodoties jauna mākslas centra veidošanai.

Ļoti labi atceros, kā
naktī pēc izstādes atklāšanas uzsākām diskusiju par pašreizējo situāciju
Latvijas laikmetīgajā mākslā un nonācām pie lēmuma, ka mums nav tiesību
nevienam neko pārmest par to, ka pie mums nenotiek tāpat, kā citās “normālās”
Eiropas valstīs, un, ja jau esam instinktīvi nonākuši pie jaunas platformas
dzimšanas, tad tas ir jādara pašiem. Platformas, kas kalpotu ne tikai mums, bet
arī citiem māksliniekiem saziņā ar ārpasauli, jaunu tiltu būvēšanai starp
Latvijas un ārpus Latvijas laikmetīgās mākslas radītājiem, operatoriem un
patērētājiem.

Interesē jaunais piedāvājums

Sākās garš un pamatīgs
darbs pie mākslas centra “Totaldobže” veidošanas. Mēs nedzīvojam
atrauti, izolēti no apkārtējās vides, un, protams, tā ievieš savas korekcijas
jebkurā procesā, un ne viss ir realizējies, kā sākumā iecerēts. Sastādot
pasākumu programmu vai organizējot projektus, es nemēģinu “iet pret
straumi”, bet gan drīzāk meklēju “vājās vietas” – to, kā trūkst
laikmetīgajā mākslā Latvijā pašlaik, skatoties nākotnē, vērojot un iesaistoties
procesos, kas piedāvā kaut ko jaunu, līdz šim neredzētu vai nepietiekami
novērtētu. Tas attiecas ne tikai uz māksliniekiem un radošo procesu, bet arī
pārējiem resursiem – administrēšanu, telpām, tehniku utt. Latvija nav nekāda lielvalsts
Eiropā, un attiecīgi valsts kultūrpolitika kopš 2009. gada ir iestrēgusi
pārejas stāvoklī no “izdzīvošanas” uz “attīstību”. Šāds ilgstošs
starpstāvoklis, manuprāt, ir labvēlīgs dažādām hibrīdparādībām, kas pēc savas
būtības ir radošas. Arī mākslas centrs “Totaldobže” ir viens no
šādiem hibrīdiem. Tas atrodas pastāvīgā modifikācijā, pielāgojoties situācijām
paralēli attīstoties, tādēļ regulāri tiek rasti dažādi jauni risinājumi,
idejas, darbības modeļi un formas. Veidojot mākslas centru
“Totaldobže”, mācos un iedvesmojos nevis no pārbaudītām un vispār
atzītām vērtībām, jo nevēlos ar tām konkurēt, bet no tiem, kas nemitīgi piedāvā
kaut ko jaunu paši. Mani tas interesē, un attiecīgi pasākumos aicinu piedalīties
līdzīgi domājošos, tādējādi veidojot arī priekšstatu par mākslas centru
“Totaldobže”, kas nav nekas vairāk par pasākumu un projektu kopumu.

Mākslas centra
nokļūšana šovasar Liepājā nav nejaušība. Man kā māksliniekam Liepāja šķiet ļoti
pievilcīga vizuāli un saturiski. Tur ir gan jūra, gan Karosta, gan kanāls,
osta, rūpnīcas, gan brīnišķīga arhitektūra, tā nav ne pārāk liela, ne arī par
mazu. Liepājā ir Jauno mediju mākslas nodaļa, kas kā magnēts pievelk jaunus
enerģiskus intelektuāļus. Pašlaik kopā ar nodaļas studentiem un vadību, kā arī
Liepājas Kultūras pārvaldi domājam, kā lai izveido jaunu laikmetīgās mākslas
platformu Liepājā, kas varētu kalpot par magnētu jau studijas beigušajiem.

Cerīgs sākums, mierīgāks turpinājums

Trīs Liepājā pavadīto
mēnešu laikā noorganizējām 19 pasākumu – vidēji divus nedēļā. Cik nu vien tas
bija iespējams, izvēlējos tādus pasākumus, kas šajā īsajā laikā aptvertu pēc
iespējas plašāku mūsdienu mākslas izpausmju spektru, iekļaujot māksliniekus,
kas varbūt ir mazāk zināmi plašākai sabiedrības daļai, bet ne mazāk aktuāli
pašreizējos mūsdienu mākslas procesos Latvijā. Mākslas centra
“Totaldobže” mērķis nekad nav bijis konkurēt ar jau esošajām mākslas
institūcijām, bet papildināt kopējo mūsdienu mākslas piedāvājumu sabiedrībai ar
to, kas neietilpst šo institūciju interešu sfērā, bet tas nenozīmē, ka ir
mazvērtīgāks. Muitas mājā šovasar ir uzstājušies gan mūziķi, gan dzejnieki.
Notikuši gan koncerti, gan improvizācijas, gan teātra izrāde, izstāde, dzejas
slams un diskusijas. Uzstājušies arī mūziķi no Francijas un Čīles.

Pēc cerīgā atklāšanas
pasākuma, kurā apmeklētāju bija vairāk nekā mūsu jauniekārtotās telpas spēja
uzņemt, nolēmām būt atvērti katru dienu, lai nodrošinātu vienu jaunu vietu
Liepājā, kur socializēties un baudīt mūsdienu mākslu neformālā gaisotnē tiem,
kuri vēlētos kaut ko ārpus ierastā piedāvājuma. Protams, ne viss tika realizēts,
kā varētu, Muitas māja uzreiz neizveidojās par “karstāko” tikšanās
vietu liepājniekiem un retāk, nekā bija plānots, tika iekļauta rīdzinieku
ceļojumu maršrutos. Drīz vien darba laiku saīsinājām, turpinājām ar mazāku
entuziasmu, nekā to darījām sākumā, un paralēli pievērsāmies citiem projektiem,
bet pamanījām arī to, ka sāk veidoties auditorija, kas nāk uz pasākumiem
regulāri. Tas kalpoja par iemeslu nepārtraukt darbību Muitas mājā pavisam, un
turpināt organizēt pasākumus, neskatoties uz to, ka ienākumi nenosedz visus ar
šo pasākumu organizēšanu saistītos izdevumus. Jāatzīst arī tas, ka “Totaldobže”
nebūtu parādījusies Muitas mājā, ja nebūtu Ata Egliņa-Eglīša, kā arī nebūtu
saņemts Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts.

Klibo saskares vietas

Liepājā es apbrīnoju
attiecības starp mūziķiem vai dzejniekiem un auditoriju. Šķita, ka enerģijas
apmaiņa notiek intensīvāk nekā Rīgā – ka Liepājas klausītājs ir ieinteresētāks
notiekošajā, kas savukārt motivē to, kurš uzstājas būt atbildīgākam pret
auditoriju un mākslas darbu, ko radījis. Rīgā biežāk nācies novērot, ka
apmeklētāji nenāk, lai baudītu mākslu, bet lai socializētos. Iespējams, ka
mākslinieki paši pie tā ir vainīgi, bet iespējams, ka sabiedrības priekšstati,
saņemtā izglītība utt. Tas norāda arī uz to, ka rīdzinieki ir pieraduši biežāk
apmeklēt dažādus atšķirīgus kultūras pasākumus, kas tiek pasniegti arī kā
piedeva izklaidei, savukārt Liepājā kultūra tiek vairāk nodalīta no izklaides,
bet līdz ar to tai ir mazāka auditorija un līdz ar to mazāks tirgus un mazāk
iespējas attīstīties.

Mans secinājums pēc šīs
vasaras darbošanās Liepājā ir – Liepājā var darboties mums līdzīgas
hibrīdinstitūcijas, kas daļēji darbības izdevumus sedz ar ieņēmumiem no
apmeklētājiem, bet daļēji – no valsts vai pašvaldības (līdzīgi kā teātri), ja
spēj apliecināt savas darbības kvalitāti godīgā konkurencē ar jebkuru citu
mākslas institūciju (valstisko vai nevalstisko).

Liepājā ir gan
auditorija, kas labprāt vēlas paplašināt savu redzesloku par aktuālajiem
mūsdienu mākslas procesiem ne tikai Liepājā, bet arī tālāk. Liepājā ir arī ļoti
kvalitatīva mūsdienu mākslas izglītība, taču klibo saskares vietas – trūkst
fiziskas telpas un uzņēmīgas personas, kas uzņemtos risku sākt pa pusei valsts
subsidētu, pa pusei uzņēmējdarbību. Liepājai ir visas iespējas kļūt ne tikai
par pievilcīgu galamērķi tūristiem vasarā, bet arī par mājvietu radošiem
cilvēkiem, kas meklē iespējas aizmukt no Rīgas, bet nevēlas pārcelties uz svešu
zemi. Liepājā iepazinos ar vairākiem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas tur pārcēlušies
uz dzīvi no Rīgas. Arī pats esmu domājis par šādu iespēju, bet man tomēr pietrūktu
bagātās kultūras dzīves, ko piedāvā Rīga.

Paši izvēlaties nevis
daudzus saturiski atšķirīgus kultūras pakalpojumu sniedzējus (piemēram,
piešķirot pa vienam miljonam katram), bet vienu lielu, toties superdārgu, ko
regulāri apmeklēt varēs atļauties tikai paši turīgākie.