“Māksliniekam pašam savā gleznā
viss svarīgs,” saka Aivars Kleins otrajā tikšanās reizē, kad skatāmies,
kas kopš augusta sākuma mainījies vecajā Ludviķa ielas 3. namā, telpā,
kurā gleznotājs veido nākamās mākslas galerijas vietu. Tāpēc no malas varot
labāk redzēt, kas mainījies. Taču galvenie tagad ir darbi, kas paveicami līdz
ziemai, lai aukstajā gadalaikā varētu strādāt telpā.

Izskatās kā
jauni

Vispirms acīs krīt daži logi. Iekšpusē tie izskatās
pavisam jauni, taču vai tā varētu būt? Mākslinieks pats pirms brīža stāvēja pie
atvērta loga ar cikliņu jeb skrāpi rokā. “Logi ir atjaunoti, ļoti smagā
darbā,” stāsta saimnieks. Viņš rēķina – tie ir apmēram 50 gadu veci un
ļoti labi logi. Pāris no tiem ir tik svaigi – ne pēdas no vecajiem krāsojumiem.
Balti pelēkās toņkārtas noņemtas ar fēnu, kasītas ar cikliņu, slīpētas “ar
visādiem iespējamiem rīkiem”. Dažus notīrītos logus pašlaik var ļoti labi
salīdzināt ar vēl neatjaunotajiem. Atšķirība ir kā diena pret nakti. Nenotīrītie
uzdveš bezcerību, šķiet neiespējami tādus pārvērst cilvēciskai telpai
pieņemamus, taču atjaunotie logi, kurus gribējās noturēt par pavisam jauniem,
pirms dažām nedēļām bija tādi paši.

Viens logs – nedēļa darba, iesaistot visu ģimeni. Gatavi
lietošanai jau vēl pavisam nav, jo Aivars logus vēl lazēs, lai gan viņš atzīst
– tik eleganti un tik samtainā tonī tie vairs nebūs nekad. “Man tomēr
jārēķinās ar funkcionalitāti, lai logu var nomazgāt. Impregnēšu ar moderniem
materiāliem. Es tomēr uzticos somu ražotājiem, piesūcināšanas materiālā ir gan
lineļļa, gan citas piedevas, arī neliels tonis. Kokšķiedra paliks redzama. Man
gribas, lai ir maza, mīļa koptības sajūta.” Kokšķiedru viņš atstās
redzamu, jo “tas ir ekskluzīvi šajos laikos, ka tu redzi reālu, autentisku
lietu. Mēs jau dzīvojam imitāciju laikmetā. Te ieguldītais darbs ir
milzīgs”. Logu krāsa no ārpuses gan netiks birstēta nost tīri līdz kokam.
Ar Aivara gādību arī telpa zem šīs – plašais, skaisti velvētais pagrabs – tiks
pie jauniem, veramiem koka lodziņiem.

Iztiek ar
atlikumiem

Pagājušajā reizē Aivars rādīja mums satrupējušās grīdas
pārseguma brusas, bojātos baļķus vajadzēja izņemt un grīdas posmu uzlikt jaunu.
Tagad grīda atkal ir savā vietā, un atšķirība ir grīdas dēļu izmērā.
Atjaunotajā vietā tie ir šaurāki, bet tāpat ar krietnu gadu desmitu patinu.
“Lietas pašas atrodas. Pirms vairākiem gadiem viens radinieks man atveda
kaudzi ar malku no Karostas, kad tur taisīja bērnudārzu – tur bija gan vecie
jumta dēļi, gan šie, pamatīgi dēļi. Toreiz es vēl nemaz nezināju, ka man būs
šis namiņš, labākos dēļus atliku lēnām nost. Es kā tas Ķirbītis (no
“Sīpoliņa piedzīvojumiem”), kurš sev māju uzcēla no pieciem
ķieģeļiem, es arī – no atlikumiem,” meistars pajoko. Vecie dēļi iegūluši
vajadzīgajā vietā kā nomērīti. Grīdu viņš vēl plāno slīpēt, jo: “Vecam
kokam, kad tu viņu noslīpē, ir tāds tonis, ko nevar ne ar kādām beicēm dabūt.
Viņš iegūst tādu dižčiltīgu pelēcību, it īpaši skujkoks.” Vecie dēļi ir
plati. Ludviķa ielas mājā tie ir 30 centimetru plati, no Karostas nākušie –
16–17 centimetru plati. Tagad tik platu jaunu dēli dabūt vairs nevar, tādi
nemēdz būt.

Ziemu gaidot, Aivars salabojis arī ārsienu apmetumu līdz
otrajam stāvam ap savu telpu, vēl pa šo laiku topošajā galerijā strādājis
podnieks, kurš pārlicis veco podiņu krāsni. Uz izņemtajiem un pēc tam atpakaļ
sakārtotajiem krāsns podiņiem vēl vīd lieli, akurāti sarakstīti skaitļi, katram
podiņam savs. Krāsns ir iztīrīta, iekšpuse pārmūrēta. Pirmā iekuršana gan
bijusi neveiksmīga – kaimiņienei pilna istaba ar dūmiem. Vai tā būs arī citas
reizes, vai kaut kas nav pareizi? To mēs vēl nezinām.

“Ko cilvēks pats ir uztaisījis, par to cilvēkam
vienmēr ir jārūpējas. Bet vecās mājas arī kalpo. Tas tāpat kā ēst gatavošanā,
ko tu ieliec, tas tajā…  es to
vienkārši jūtu ar muguras smadzenēm. Vēsturiskā lieta tev ir jājūt. Nevis tajā
perfektajā, sterilajā interjerā tā glezniecība, bet tev jāsaprot, tas smuki
nosūbēs… Māja tev atmaksās, bet tev arī tai mājai visu laiku ir jādod.
Gandarījums izpaudīsies citādā veidā, ne jau tikai tai naudiņā,” – logus
slīpējot, sakrātās Aivara domas plūstin plūst. Viegli aizrunāties.