Ik pirmdienas pēcpusdienu Alsungas centrā pie kultūras nama vai arī tajā skan dūdu melodijas. Tur, kā ierasts šajā nedēļas dienā, uz kārtējo mēģinājumu pulcējas folkloras kopas “Suitu dūdenieki” dalībnieki.

Lipīga nodarbe

Kopš senās suitu tradīcijas – dūdu spēles – atjaunošanas Alsungas novadā pagājuši pieci gadi. To laikā apgūts un kopā piedzīvots esot milzum daudz: ik gadu kuplināti ap sešdesmit vietēja, Latvijas un starptautiska mēroga pasākumi, uzsākta sadarbība ar folkloras kopām no tuvienes un tālienes, vāktas ziņas par dūdu spēles vēsturi un spēlētājiem Alsungā, meistardarbnīcās gatavoti instrumenti un rīkoti dūdenieku saieti.

Dūdenieki paši smej, ka šī nodarbe esot lipīga. Laika gaitā sastāvs pamainījies: kāds bijušais dalībnieks citiem darbiem pievērsies, kāds piepulcējies “Suitu dūdeniekiem”, bet kopējam dalībnieku skaitam esot tendence pieaugt – šobrīd dūdu spēli pamazām apgūst arī kopas bungu vīrs Juris Krafts un suitu amatnieku veikaliņa “Rija” saimniece Inga Šēna-Laizāne. Visi viņi ir arī etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas” vai folkloras kopas “Suitu vīri” dalībnieki.

Pēdējais gads organizatoriski esot bijis gana sarežģīts, jo vairāki dalībnieki studējuši un uz mēģinājumiem sanākt visiem kopā bijis pagrūti. Anta Puķīte pabeigusi Jelgavas Mūzikas vidusskolu un studijas turpinās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņas māsa Inta Puķīte Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) pabeigusi 3. kursu, Santis Vanags RTU Ventspils filiālē ieguvis bakalaura grādu. Tajās reizēs, kad izdodoties pilnīgi visiem sanākt kopā uz koncertiem, viņi ir astoņi – septiņi dūdenieki un bundzenieks.

Meistarība aug

Kopš Alsungā atdzima dūdu spēle, spēlēšanas meistarība esot krietni augusi.

“Sākumā, kad ar etniskās kultūras centra “Suiti” gādību reizi mēnesī pie mums brauca mūzikas instrumentu meistars un dūdenieks Eduards Klints, lai ierādītu, kā tas instruments spēlējams, vajadzēja vairākas nedēļas nogales, lai iemācītos vienu dziesmu, turklāt jau 15 minūtes pēc dūdu pūšanas vairs nebija spēka turpināt – lūpas laidās vaļā,” stāsta “Suitu dūdenieku” vadītājs Juris Lipsnis. “Nu mums repertuārā ir vairāk nekā piecdesmit dziesmu, varam pūst vairākas stundas pēc kārtas, piemēram, festivālos, danču vakaros. Par to, ka meistarība augusi, var spriest arī pēc tā, ka mums ikdienā vairs nav jāturas tik cieši kopā, lai spēlētu. Gadās, ka kāds no mums piedalās arī citos, ar suitiem nesaistītos, projektos ar dūdām, un tas ir ieguvums, jo tā mēs bagātināmies paši un varam dalīties ar kolēģiem. Kad sanākam kopā uz koncertiem un ar pilnu jaudu spēlējam, var just, ka spēlētprasmes līmenis ir krietni paaudzies.”

Mācās paplašināt skaņu diapazonu

Šis bija otrais gads, kad maija beigās “Suitu dūdenieki” sadarbībā ar biedrību “Suitu kultūras mantojums” un ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu Alsungā rīkoja Latvijas dūdenieku saietu. Šogad uz to ieradās 17 dalībnieku no Kurzemes, Rīgas un Vidzemes. Bez kopīgas muzicēšanas bija arī meistarklase pie igauņu dūdenieces un pedagoģes, dūdu un bungu grupas “Auļi” dalībnieces Leannes Barbo (savulaik studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā). Leanne stāstījusi par dūdu spēles attīstību Igaunijā, rādījusi tehniskus paņēmienus, kas palīdz izrotāt melodiju.

“Tas tā arī notiek, kā biju iztēlojies,” saka J. Lipsnis. “Dūdenieku saiets nav festivāls, kurā katrs uzstājas ar saviem priekšnesumiem, bet ir kopā sanākšana, kurā iepazīstamies tuvāk, pārrunājam aktualitātes, cits no cita mācāmies. Piemēram, spēlējot dančus Alsungas pils pagalmā, secinājām, ka katrā Latvijas daļā ir visai atšķirīgs danču meldiņu repertuārs, tāpēc nākamajā reizē gribētu, lai katrs dalībnieks iemāca citiem sava novada populārākās melodijas un lai parāda pārējiem savus meistarstiķus. Ļoti sirsnīgs brīdis bija, kad vakarā viesu namā “Ķīši” visi dziedājām katrs savu mīļāko dziesmu, tad jau otru, trešo… Vakars izvērtās kā patīkama sadziedāšanās, un reizē tā bija arī atpūta pēc dienas slodzes, kad dūdas spēlējām vairāk nekā sešas stundas.”

Vēsture ir nākotnes pamats

Kopš pirmā dūdenieku saieta tiek vākti arī vēsturiski fakti par dūdu spēles tradīcijām suitos. Alsungas Tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centrā ir apskatāma suitu dūdeniekiem – gan senajiem, gan tagadējiem – veltīta ekspozīcija. J. Lipsnis uzskata, ka ir ļoti būtiski atrast saikni pagātnei ar tagadni, lai attīstītos nākotne. Un dūdu spēlei suitos tāda esot.

“Tas ir darbs, ko turpināsim. Stingri turamies pie vecās tradīcijas un mācāmies dziesmas pēc dzirdes, ne notīm. Kurš ir dzirdējis kādu jaunu meldiņu, tas iemācās un padalās ar citiem. Tas ir forši, pats process ir interesants,” saka J. Lipsnis.

A. Puķīte papildina, ka dziesmu mācīšanās pēc dzirdes prasot arī zināmu elastību, jo vienam otrā jāieklausās, jārespektē, reizēm arī jāimprovizē. “Neatlaidīgi un tajā pašā laikā elastīgi esam,” saka A. Puķīte. Ronalds Veiss, kurš kādreiz mūzikas skolā spēlējis klarneti un “Suitu dūdeniekiem” pievienojies pirms pusotra gada, saka: “Visādā ziņā esam jautra kompānija.”

Dziesmas tālu izskan

Tā kā “Suitu dūdenieku” vārds izskanējis plaši Latvijā un arī aiz tās robežām, koncertēt viņus aicinot ļoti daudz. Bieži tas esot kā izaicinājums, kur jāgūst jauna pieredze. Visus pasākumus, kur gada laikā piedalījušies, pat nevarot uzreiz atcerēties. J. Lipsnis min dažus no tiem: Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, folkloras festivāls “Baltica”, kur suitiem bijis uzticēts nospēlēt ievada fanfaras, dūdu festivāls Baltkrievijā, starptautiskā dūdu konference Maljorkā, koncertēšana Igaunijā, Ziemassvētku korāļu un dūdu festivāls Polijā, “Erasmus+” projekts Maķedonijā, izrādes “Suitu kāzas” un “Kāzu godi” un starptautiskais Masku festivāls tepat Latvijā. Jūlijā esot ieplānots brauciens uz populāro folkloras festivālu “Kaustinen” Somijā.

Interesanta pieredze bijusi, kad tapis ieraksts studijā “Lauska”, jo dūdu meldiņš “Apaļais dancis” “Suitu dūdenieku” izpildījumā iekļauts arī ikgadējā folkmūzikas ierakstu izlases albumā “Sviests 8”.

Kultūra atjaunojusies kopienā

Lai cik pieredzējuši suitu dūdenieki būtu, gadoties arī pa kādam kuriozam. Piemēram, jāsāk koncertēt izstādē “Balttour”, bet izrādās, ka dūdu iemutnis palicis mājās, citreiz instruments nez kādēļ neskan, kā iecerēts. Šādi negadījumi tiek ņemti vērā – šobrīd dažiem no kopas ir vairāki instrumenti, un uz koncertiem tiek ņemti līdzi arī darbarīki sīkiem remontiem (J. Lipsnis smej, ka viņam dūdu koferī tagad vienmēr līdzi ir rezerves iemutnis). No laika pirms aptuveni desmit gadiem, kad suitu kopiena gatavoja pieteikumu, lai suitu kultūrtelpu iekļautu UNESCO Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un “Suitu dūdenieku” vadītājs J. Lipsnis pirmo reizi pamēģinājis iepūst tagadējās Latvijas Nacionālā kultūras centra direktores Signes Pujātes atvestajās dūdās, daudz kas mainījies. Toreiz dūdu spēle arī pašiem suitiem bija sveša un neizzināta senču kultūras mantojuma daļa. Šobrīd nevieni svētki Alsungas novadā neizpaliekot bez folkloras kopu, tostarp “Suitu dūdenieku” uzstāšanās. Un tas nozīmē, ka senā kultūras tradīcijas daļa – dūdu spēle – ir atguvusi stabilu vietu kopienā.

UZZIŅAI

Dūdas jeb somas stabules ir pūšamais instruments. Gaisa tilpne izgatavota no dzīvnieka (visbiežāk – kazas vai aitas) ādas, tai pievienotas divas vai vairākas stabules.