1920.
gada 27. septembrī Rainis raksta māsai Dorai un Pēterim Stučkam,
viņas vīram, abi dzīvo Maskavā: “Mīļo, dārgo māsiņ!
Mīļo Pēter! Rets gadījums, īss laiciņš pasniegt roku pāri par
lielo plaisu. Mani mīļie, dārgie, varbūt taču redzēsimies vēl.
Dzirdu, ka Jūs ar veselību abi turaties; mēs arī; es gan balts
palicis, Elza labi noturējusēs. Bet vesels arī es esmu atkal pēc
lielām krīzēm. Es kā bērns visu apskraidu, apskatu dzimtenē.
Esat mīļi, mīļi sveicināti; vairāk nekā nespēju pateikt,
veseli, sveiki no Elzas un vecā Ženiņa.”

1920.
gada 2. oktobrī, sestdienā, ar rīta vilcienu no Rīgas pēc daudzu
stundu gara brauciena Rainis un Aspazija ierodas Liepājā. Kopš 10.
aprīļa viņi nav vairs trimdinieki. Latvija viņus ir sagaidījusi.

Ko
darījusi Liepāja?

1920.
gada 20. janvārī Liepājas Latviešu biedrība ierosina pārdēvēt
Kūrmājas prospektu par Raiņa prospektu, bet Lilienfelda (tagad
Dzintara iela. – Aut.)
– par Aspazijas ielu. 29. janvārī notiek pilsētas domes sēde.
Pilsētas valdes atbalstītais priekšlikums par ielu pārdēvēšanu
netiek pieņemts: “…ar sociāldemokrātu, vācu un leišu
balsīm pret trim latviešu balsīm, ebrejiem atturoties. (..) Rainis
un Aspazija nobīdīti uz pilsētas nomalēm, nosaucot Jaunliepājas
parku par Raiņa parku un Troņmantnieka birzi par Aspazijas birzi,
lai netraucētu pilsētas centra vācu tradīcijām. Raksturīgi vācu
ironiskie smaidi, sēdi atstājot ar vārdiem: “Wir
gehen nach Kurhaus = prospekt!”
jeb: “Mēs ejam uz Kūrmājas prospektu.”

Pūt,
vējiņi…

Nevar
Rainis vēl pastaigāties pa savā vārdā pārdēvēto prospektu,
arī Aspazijai nav ielas. Liepājā, kā allaž bijis, pūš savi
vēji. Ar pašapziņu, līdzi nesot kā veiksmes, tā liktenīgas
kļūdas.

Taču
Rainis un Aspazija, nedaudz paguruši, var atkal būt pilsētā,
kuras seju Rainis turpat kā pirms gadsimta ceturkšņa tikai
nojautis caur cietuma sienu. Varbūt nevēlējās nojaust. “Vienu
dienu sataujās pie sienas dzirdam, ka ievests Pliekšāns –
Rainis. (..) Visādi mēģinājām sabungāties, bet Rainis
neatbild.(..) Raiņa vārds cietumā it kā pazuda.” Tā savās
atmiņās raksta Miķelis Valters.

Tagad
stacijā viņus sagaida pilsētas galvas biedrs Kārlis Vinkmanis, kā
arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

“Kurzemes
Vārds” raksta: “Rainis un Aspazija šodien tiek gaidīti
uz īsu apciemojumu. Varam droši teikt: kā visur Latvijā, tā arī
Liepājā mūsu dzejnieki sastaps tikai draugus un cienītājus. Lai
viņi ņem par labu, ko Liepāja viņiem var sniegt.”

Seko
apsveikumi, kurus nes reālģimnāzijas un tehnikuma skolotāji un
audzēkņi. Daudzi lasījuši Raiņa runu “Par skolotāju
algošanu” Satversmes sapulces 18. septembra sēdē.

Vakars.
Liepājas Jaunais teātris. Liepājas vējš dzen Raiņa laivu. “Pūt,
vējiņi!” uz skatuves un Rainis ar Aspaziju goda viesu ložā.
Pēc izrādes apsveikumu virtene: pilsētas valde, Latviešu
biedrība, Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, abas jaunatnes
savienības – nacionālā un sociāldemokrātiskā, Skatuves
biedrība, Latviešu mākslas veicināšanas biedrība, “Kurzemes
Vārda” un “Strādnieku Avīzes” redakcijas, vēl
daudzi citi. Aspazija runā pirmā, tikai tad Rainis, “jūsmīgiem
vārdiem, kuriem seko nerimtīgi aplausi”.

Troickas
pulka sagaidīšana

Svētdienas,
3. oktobra, rītā no Loču torņa pamana, ka Liepājai tuvojas kāds
lielāks tvaikonis. Tas ir angļu “Воронеж”. No
Cugaru ostas Japānā devies uz Latviju Raiņa vārda dienā, Jāņos,
vedot “1088 personas, karavīrus un civilpersonas”. Liepājā
šis notikums kļūst par Troickas pulka sagaidīšanas svētkiem.

Brīvības
cīņas beigušās, taču pulks steidzas palīgā Latvijas brīvībai,
bijušie latviešu strēlnieki un latvieši Sibīrijā, izveidoti kā
Latviešu (Troickas) strēlnieku bataljons. Saknes Orenburgas
apgabalā, sirds – Latvijā.

Karostā
kuģi sagaida “kara orķestris ar mūziku, Sieviešu Palīdzības
korpuss un dažādu iestāžu priekšstāvji. Ap pulksten 2 pulks
atstāj kuģi un parādes maršā dodas uz vecajām cara laika flotes
kazarmām, pavadīts no Latvijas Valsts himnas skaņām.”

Tur
viņus kopā ar citiem sagaidītājiem sveic Rainis. Viņu piesauc kā
Satversmes sapulces deputātu. Pirms tam viņš piedalījies savas
partijas – LSDSP – sapulcē Liepājas teātrī.

Dienā
gaiši zili pelēki Troickas pulka kareivju mundieri, bet vakarā
Aspazijas “Sidraba šķidrauts”, trešā izrāde uz
Liepājas Jaunā teātra skatuves, kurā “nodarbināts viss
teātra mākslinieciskais personāls”.

Pirmdiena,
4. oktobris, “dzejnieku pāris apmeklē vairākas pamatskolas un
pilsētas bērnu patversmi un ar vakara vilcienu dodas atpakaļ uz
Rīgu”. Pavada Liepājas skolotāji un aktieru saime.

Par
politiku, kultūru jeb Raiņa domas Liepājā

1920.
gada 1. maijs. Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas
diena. Pirmo reizi uz sēdi pulcējas pirmais Latvijas parlaments.
Tas ievēlēts vispārīgās, vienlīdzīgās un demokrātiskās
vēlēšanās. Deputāti ir arī Rainis un Aspazija. Abi pārstāv
Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), kas
vēlēšanās iegūst vislielāko balsu skaitu.

Rainis
ir pirmais kandidāts visos vēlēšanu apgabalos – Zemgales,
Kurzemes, Rīgas un Latgales. Arī Aspazija vēlēšanu sarakstos
guvusi daudz balsu.

Taču
Rainis nekļūst par prezidentu. Tas viņu sarūgtina. Par Jāni
Čaksti – 83 balsis, par Raini – 48.

Par
spīti sarūgtinājumam viņš līdz pat savai aiziešanai Mūžībā
spīvi ņem dalību Latvijas politiskajā dzīvē. Savā pārliecībā
esot nācijas audzinātājs, Rainis par tādiem uzskatīja arī
skolotājus.

18.
septembrī viņš uzstājas ar runu, kuras domas viņu pēc pāris
nedēļām Liepājā atstāt nespēj: “Šodien šeit runā daudz
par taupību. Visām iestādēm ir uzdots trešo daļu ietaupīt. Bet
kur taupīt? Kamdēļ grib ieturēt kādu taupību taisni pie
skolotājiem un pie kultūras? (..) Kultūra prasa .. no
parlamentārisma augstāku attīstību. (..) Kad priekš kulturāliem
jautājumiem nepietiek naudas, tad viņas pietiek priekš
nekulturāliem. Pie tiem es pieskaitu izlūkošanas iestādes. Ja
algotu vairāk skolotājus un mazāk izlūkus, tad kultūra būtu
daudz labāka un sevišķi darba tautai. No darba tautas nāk visas
tautas labums.(..) Tika aizrādīts arī tas, ka izdod daudz liekas
naudas priekš reprezentācijas. (..) Šī reprezentācija esot
vajadzīga priekš cienības iedvešanas ārējām valstīm. Man no
ārējo valstu priekšstāvjiem tika teikts, ka mūsu lielā lepnība
ir priekš viņiem nevis imponējoša, bet jocīga. (..)

Bet
pasaule gan mūs atzīs, kad mūsu kultūra augstu pacelsies. Un
priekš šīs kultūras strādā darba tauta. (..) (Aplausi).”

Rainis
vēl nezina, ka 1926. gada decembrī kļūs par izglītības
ministru, gan tikai nepilnu gadu, taču atstājot dziļas pēdas:
“Neviens cits Latvijas izglītības ministrs skolu dzīves,
mākslu un vispārīgi kultūras jautājumus neuztvēra tik dzīvi kā
Rainis. Rainis ar lielu garīga cilvēka skatu aptvēra visus mūsu
izglītības jautājumus un skaidri saskatīja izglītības sakarus
ar mūsu moderno dzīvi.”

Raksta
sagatavošanai izmantotas J. Kalniņa, M. Valtera, R. Liepiņa
publikācijas un pētījumi, periodikas materiāli.