“Unisons” – tas ir tad, kad visi, lai cik dažādi, ir uz viena viļņa, stāsta multikulturālā centra “Unisons” vadītāja Jekaterina Cema. Dažādu paaudžu slāvi te dzied un danco, izšuj, darina citus rokdarbus un gatavo tradicionālus ēdienus, spēlē tradicionālos mūzikas instrumentus. Protams, svin arī svētkus. Bērni pēc tam māca tautas gudrības arī vecākiem.

Sešas dienas nedēļā

Trešdienas pēcpusdienā “Kultūras Pulss” dzer tēju pie apaļā “Unisona” galda starp zaļiem telpaugiem, rokdarbu aizsākumiem, krāšņos nacionālajos ģērbos tērptu ļaužu fotogrāfijām, balalaikām, akordeoniem… “Unisona” dalībniece Ludmila Karpejeva, baltā izrakstītā blūzē tērpusies, nupat no skolas atskrējušajām meitenēm ierāda, kā atlasa lentes pārvērst greznās rozītēs.

“Sveiks, Maksim!” Jekaterina sveicina nupat ienākušo puiku. “Tēju vēlies?” Pēc tam viņa uzaicina Maksimu un Roksanu nospēlēt pāris skaņdarbu ar melodiku. Abi no skolas šurp nākot divreiz nedēļā. “Mēs dziedam un spēlējam instrumentus. Ir interesanti,” saka Roksana. Daudz ko jaunu varot uzzināt par kultūru, vēsturi. Turklāt mūzikas mācīšanās pie Jekaterinas Petrovnas nekavējot arī ne Maksimam spēlēt futbolu, ne Roksanai trenēties peldēšanā un teātra mākslas apgūšanu. “Tie bērni, kas pie manis nāk, visi arī labi mācās,” vadītāja palepojas.

Ļena, Versavija stāsta, ka nāk te bieži, Nadja gan ir pirmoreiz. Te varot iemācīties gatavot arī rokassprādzes, krelles.

Multikulturālais centrs “Unisons” savus mazos un lielos dalībniekus uzņem sešas dienas nedēļā. Trīs pēcpusdienas nedēļā tas notiek piebūvē aiz Centra sākumskolas un 12. vidusskolas apvienotās ēkas Toma ielā, kur ir “Unisona” mājvieta, divas pēcpusdienas – 2. vidusskolā. “Sestdiena ir tā diena, kad bērni no visām skolām sanāk šeit.” Vakaros darbojas pieaugušie. Jekaterina stāsta, ka centrs ir kā ģimene. Liela ģimene, jo nupat jau sākot pietrūkt vietas, kaut gribētāju ir vēl.

2004. gadā nodibinātais kultūras centrs ir sirdsdarbs. Par to skolotāja Jekaterina Cema atalgojumu nesaņem. Viņas darbdienas paiet 12. vidusskolā un A. Puškina Liepājas 2. vidusskolā.

Divpadsmit lellītes

Uz galda stāv lēzens trauks, pilns mazām lupatu lellītēm, kas tepat kopīgi sataisītas. Tās ir tradicionāli slāvu amuleti, no ļauna sargātāji, krieviski – obereg. Ģimenes un māju pasargātāji.

“Vispirms ņem autiņa gabalu, to sarullē, tad uzsien lakatiņu,” Jekaterina stāsta un rāda. Neviena adatas dūriena vai šķēru šņāpiena – citādi oberegs nedarbosies! “Kad mātei sākas dzemdības, viņai jāizgatavo divpadsmit lellītes dažādās krāsās. Kad uznāk sāpes, lai par tām nedomātu, viņa to dara. Pēc tam katra no tām aizsargās bērnu pret kādu slimību. Kad slimība pievārēta, lelli iemet ugunī.” Citas lelles der par palīgu virtuvē, citas – naudas noturēšanai mājās un tā tālāk. “Protams!” Jekaterina atsaucas, kad vaicāju, vai viņām ar Ludmilu ir arī pašām savi oberegi.

Patlaban notiek arī darbs pie slāvu tradicionālo tērpu darināšanas. Slāvu, ne krievu, uzsver Jekaterina. “Tas nāk no senajiem laikiem, kad nebija tāda nodalījuma. Tādu tērpu var nēsāt gan krievi, gan ukraiņi, gan baltkrievi…” Šis tērps ir senāks par biežāk redzētajiem krievu un citu slāvu tautu tērpiem, Jekaterina lēš, ka tas varētu būt no apmēram 13. gadsimta. Tas viņai ir senākais zināmais slāvu etnogrāfiskais tērps.

Tas sastāv no līdz zemei gara, izšūta krekla, virs kura velk paņovu – ap augumu apņemamus, nešūtus svārkus. Vai visokuju paņovu – garu, uz priekšu un mugurpusi pār galvu uzvelkamu auduma taisnstūri ar jostu ap vidu. Viss rotāts izšuvumiem, ielaidumiem. “Patchwork,” Jekaterina atrod angļu apzīmējumu tam, kā darināta tērpa apakšmala – kādas lupatiņas vai auduma atlikumi krājumos bijuši, tādus izmantoja. Arī, lai pēc vajadzības kreklu pagarinātu, kad meita izaug.

Bet krekla augšdaļā, apmēram starp lāpstiņām, ir liels saules ornaments – arī tas ir obereg, bez tā tērps nekādā gadījumā nav pabeigts. Tāds var atrasties arī krūšu daļā vai pret saules pinumu. “Sarkanā krāsa oberegam ir ļoti spēcīga,” piebilst Ludmila.

Folkloras kopām nevar būt tādi tērpi kā vokālajiem ansambļiem – uzsver Jekaterina.

Žik, žik – uzšuj

“Unisons” labprāt iesaistās dažādos projektos, un viens no darbiem, kas tādā kārtā šovasar paveikts, ir tradicionālo Novgorodas tērpu izgatavošana. Tie jau ir no vēlākiem laikiem, tādus valkāja pēc 15. gadsimta, kad vaļā bija tirdzniecības ceļi. Tas labi redzams no izmantotajiem audumiem un lentēm – pirms tam tādi materiāli nemaz nebija pieejami.

Ar šiem tērpiem biedrības ansamblis “Jarilo” jau greznojies arī uz skatuves. Ar pašvaldības atbalstu biedrību projektu konkursā iegūta nauda audumu iegādei, lai varētu pašūt garos kreklus. Kultūras ministrijas atbalstītā un Kurzemes NVO centra administrētā projektā dabūti vēl papildu līdzekļi, lai tērpus varētu pabeigt. Visiem piecpadsmit ansambļa dalībniekiem tie uzšūti pašu spēkiem. “Tuvojas koncerts, bet diviem trim mazajiem bērniņiem sarafānu vēl nav! Ludmila – žik, žik! – uzšuj,” Jekaterina smejas. “Es pati visu vasaru sēdēju pie šujmašīnas!”

Mājas ir Latvijā

Kur viņa to visu – gan senās gudrības, gan dziesmas – iemācījusies?

Jekaterina Latvijā nonāca sešu gadu vecumā, viņas māte un tēvs strādāja ostā. Te gājusi skolā, mācījusies mūzikas skolā, tad augstskolā. Bērnībā savu sakņu apzināšanās vēl nešķita būtiska. Vēlāk gan.

Pirmais viņas izveidotais folkloras ansamblis bija 12. vidusskolas “Solniško”. “Pati meklēju dziesmiņas, skatījos, to nē un to nē, jo tā nav folklora. Tā mācījos kopā ar bērniem.” Viļņas konservatorijā neklātienē mācījusies etnomuzikoloģiju. Tad vēl dažādi kursi, piemēram, uz Palangu katru gadu no Sanktpēterburgas, Maskavas, Kijevas, Voroņežas brauc lektori, kuri vada meistarklases.

“Folklora, mūzika – tā ir mana dzīve! Man tas ir interesanti.” Patlaban viņa mācās latviešu folkloru pie folkloristes un filozofes Māras Mellēnas.

Un, mācoties un tiekoties ar dažādu tautu folkloristiem, Jekaterina sapratusi: “Mēs visi esam tik līdzīgi! Tikai valoda atšķiras.” Viņa stāsta par sastapšanos ar “Suitu sievām”, tās rādījušas tradicionālo suitu kāzu uzvedumu. “Tradīcijas ir ļoti līdzīgas. Nu mēs esam sev par uzdevumu noteikuši, ka parādīsim arī savas, slāvu, kāzas. Jau kopā ar jauniešiem gatavojamies.”

Jau iepriekš konkursam gatavots uzvedums par to, kā puisis meklē sev līgaviņu. “Puisis saka mātei, ka grib meklēt līgavu, bet mājās nevienas piemērotas nav. Tad viņš dodas pie ukraiņiem – dziedājām ukraiņu valodā. Viņam nepatīk, tad pie poļiem, tai meitai viņš nepatīk… Cik var klejot, puisis atgriežas mājās. Jo šiem jauniešiem mājas ir Latvijā. Un mēs dziedājām latviski: “Nedomāju, necerēju, šai vietā(i) gavilēt…”,” Jekaterina iedziedas. “Un atrada līgaviņu!”

Ja būs kāds koncerts, tad “Jarilo” labprāt šo uzdevumu parādītu arī plašākai publikai.

Ansamblis dzied pavisam sešās valodās, arī vāciski, kad jāatbalsta vācu biedrību ansambļi. Un, protams, arī latviski. Brauc uz pasākumiem Rīgā, Ventspilī, Saldū un citur.

Trūkst kopīgas mājas

Citās mazākumtautību kultūras biedrībās saka – nav jaunās paaudzes. “Piemēram, vāciešiem grūti, bērni un mazbērni aizbrauc pasaulē.”

“Unisonā” un “Jarilo” gan pārstāvētas visdažādākās paaudzes. Jaunākajai ansambļa dalībniecei ir tikai trīs gadiņi, vecākajai nu jau pāri astoņdesmit. Iesaistās arī dalībnieku bērni un mazbērni: “Folkloras kopā tā jābūt!” Un ir arī jaunieši. Jekaterina uzslavē 2. vidusskolas devītklasnieku Ņikitu: “Viņš man vislabākais! No pirmās klases pie manis mācās, ļoti labi spēlē akordeonu. Un viņa draudzene Vlada, viņai baltkrievu saknes, mācās 12. vidusskolā.”

“Unisons” apvieno dažādu tautību cilvēkus – ukraiņus, baltkrievus, poļus, krievus. “Es esmu trīs vienā,” smejas Ludmila. “Krievu, baltkrievu un poļu izcelsme.” Arī Jekaterina saka – ja pameklē tālāk, arī viņas saknes nav tikai krievu vien. “Mana māte ir no Zlatoustas Urālos. Tur ir tik daudz tautību vienkop! Baškīri, vācieši, latvieši, ebreji…” Jekaterina piebilst, ka uz centru nāk arī ļaudis ar latviešu saknēm un viņa priecātos, ja to būtu vēl vairāk. “Mums jau nav, ko dalīt. Katram sava kultūra, bet senā kultūra, kā jau teicu, ļoti līdzīga.”

Tikai žēl, ka visām pilsētas nacionālo kultūru biedrībām nav savas vienas kopīgas mājas, Jekaterina nosaka. “Nezinu, kur tā vaina. Bet būtu labi, ja tāda būtu! Mēs tagad katrs atsevišķi, pa visu pilsētu izkaisīti.” Tāda esot, piemēram, Ventspilī. Citās pašvaldībās kultūras biedrību muzikālajiem vadītājiem arī maksājot algu