Relatīvi
nesen, pirms divarpus gadiem, jaunā rakstniece SABĪNE KOŠEĻEVA teica, ka viņas
vienīgie lasītāji vēl ir tikai ģimene un draugi, un par vienu no saviem sapņiem
sauca izdotu grāmatu. Nu tas ir piepildījies. Viņa uzrakstījusi īsromānu
“Rīga–Maskava”, kas vēsta par pieaugšanu un mīlestību.

– Debijas
grāmata katram rakstniekam ir ļoti īpaša. Ko tā nozīmē un cik ilgi tā tapa? Kur
smelta ierosme sižetam?

– “Rīga-Maskava”
ir mans bērniņš, jā. Ilgi un diezgan smagi nācis, tāpēc jo īpaši mīļš un tuvs,
nu palaists pasaulē, lai staigā savus ceļus. Kaut kas no šī darba tapa vēl
laikā, kad mācījos bakalauros un pati regulāri vizinājos maršrutā Rīga–Maskava.
Tie bija uzmetumi, novērojumi, kas radās mirkļa emociju iespaidā uz kaut kādām
lapelēm vai tika vienkārši mobilajā telefonā piefiksēti.

Tā pa īstam
rakstīt sāku laikā, kad Liepājā maģistros studēju rakstniecību, kad sapratu, ka
drīkstu rakstīt, proti, kad pasniedzēji un studiju biedri atzina manus
literāros tekstus par labiem un lasāmiem. Tiesa, man nekad tā īsti līdz galam
nebija domas, ka pirmā grāmata būs tieši šāda “Rīga – Maskava”. Ar to
es domāju, ka nebija tā, ka apzināti apsēdos pie rakstāmmašīnas, izštukoju
varoņus, vidi un sižetu un sāku rakstīt tādā secībā, kā tas ir šobrīd
nodrukāts. Darbs tapa organiski, dzīvojot, ceļojot, satiekot cilvēkus, lasot
grāmatas un vienkārši sitoties pa dzīvi, cenšoties atrast savu vietu kaut kur
nebūt uz šīs trakās zemeslodes. Punktu tam visam pieliku, dzīvojot un mācoties
Viļņā. Gada nogalē, kad visi pārējie studenti devās mājās pie savām ģimenēm, es
paliku viena kopmītnē un rakstīju. Lai gan arī tad tā nebija tāda apzināta
punkta pielikšana. Biju nogurusi, gribēju pabūt viena, vienkārši izgulēties,
skatīties kaut kādas muļķīgas filmas, ēst pelmeņus un nedomāt par sesiju,
atgriešanos Latvijā un kārtējiem darba meklējumiem. Tad arī tur Viļņas ziemas
stindzinošajā klusumā un mierā kaut kas atvērās.

Tas viss ir
radies dzīves laikā, bet grāmata nav jāuztver kā autobiogrāfija vai dokumentāla
proza. Neceļas roka teikt “es uzrakstīju”. Fiziski uzrakstīju, jā,
bet tīri emocionāli man tomēr ir sajūta, ka grāmata “radās”.

– Kā
juties, kad ieraudzīji grāmatu nodrukātu?

– Bija dīvaini,
protams. Pirmkārt, tāpēc, ka par to, ka grāmata ir pārdošanā, uzzināju no “Facebook”,
kur draugi bija salikuši fotogrāfijas, ka iegādājušies un lasa manu darbu.
Mūsdienās bez sociālajiem portāliem laikam tiešām nekas nenotiek. Otrkārt, tāpēc,
ka tā arī īsti līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas viss notiek pa īstam. Citi
cilvēki jau no bērnības zina, ka grib kļūt par zobārstu, stjuarti vai
kosmonautu. Man šādu dzīves mērķu nekad nav bijis un laikam tā īsti nav arī vēl
joprojām. Vienīgais, kas man šķita “kaut kas” – ieiet grāmatnīcā un
paņemt rokās grāmatu, uz kuras ir rakstīts mans vārds. Ir sajūta, gluži kā
grāmatas beigās varoņiem, ka aplis ir noslēdzies. Vai tas nozīmē beigas vai
jaunu sākumu – nezinu.

– Vai esi jau
dzirdējusi pirmās atsauksmes?

– Jā, un kas
mani pārsteidza – tās lielākoties ir pozitīvas! Cilvēki tiešām lasa, domā par
to, ko es tur esmu sarakstījusi, jūt līdzi, atrod asociācijas un līdzības ar
savu dzīvi. Grāmata “izlasoties” vienā rāvienā, un visu laiku
griboties zināt, kas notiks tālāk. To varot sajust, tas man šķiet vissvarīgāk.
Ja caur vārdiem ir izdevies nodot vai raisīt emocijas, tad tas nav pa tukšo,
tad tās nav tikai manas iedomas. Es jau biju sagatavojusies ļaunākajam
scenārijam, tāpēc prieks ir jo lielāks. Visbiežāk uzdotais jautājums, protams,
ir, vai tas viss patiešām ar mani ir noticis?

– Jūti, kā
laika gaitā kā rakstniece attīsties?

– Zini,
varbūt vienīgi tādā ziņā, ka es vairs nedomāju par to, kā būtu pareizi, ko
cilvēki teiks un tādā garā. Esmu sapratusi, ka es rakstu tā, kā es rakstu.
Manuprāt, literārie teksti ir vienīgie, kur vari tā pa īstam atļauties būt tu
pats. Citādi radīšanas procesam nav jēgas. Jā, tas izklausās diezgan egoistiski
un tādējādi es riskēju būt nesaprasta, bet labāk tā, nekā radīt kaut ko tikai pa
pusei. Tīniski? Jā, piekrītu. Gan jau, ka Freida kungam arī būtu kas šajā
sakarā sakāms. Visticamāk, esmu iestrēgusi kaut kādā attīstības fāzē, bet lai.
Kaut kāda bērnišķīga spītība manī laikam vienmēr paliks, lai arī cik ļoti dzīve
censtos man pierādīt, ka ir jānomierinās un jāļaujas.

–  Ko tagad dari ikdienā?

– Iztiku
pelnu, strādājot bankā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Ja godīgi, tad
pati īsti nesaprotu, kā tas sanācis, jo ar skaitļiem un finansēm vienmēr esmu
bijusi uz jūs, lāgā neprotu pat reizrēķinu. Sajūta vispār ir diezgan
šizofrēniska, it kā es ik dienu piedalītos kaut kādā teātra izrādē. Tā ir
pasaule un cilvēki, par kuru eksistenci es līdz šim nojautu ļoti minimāli.
Iepriekš rakstīju un tulkoju reklāmas tekstus par visdažādākajām tēmām. To vēl turpinu
darīt. Laikā, kad nepelnu iztiku, mēdzu aizsoļot līdz sporta zālei, tirgum,
bibliotēkai, kinoteātrim vai teātrim. Esmu diezgan garlaicīga savam vecumam (smaida).
Pēdējā laikā manu lasāmvielu no daiļliteratūras ir nomainījušas grāmatas par
veselīgu dzīvesveidu un uzturu, diedzēju uz palodzes sēklas, taisu spirulīnas
kokteiļus un sapņoju par dzīvi bioloģiskajā saimniecībā kaut kur kalnos pie
jūras.

– Vai sapņo
reiz dzīvot tikai kā rakstniece?

– Būtu jau bezgala skaisti – nebūt piesietam pie
viena konkrēta darba galda, bet es šaubos, ka tas manā gadījumā ir iespējams.
Esmu mazrakstītāja, proti, rakstu reti un maz, izliekot visu koncentrētā veidā.
Man tas ir vairāk emocionāls process, pēc kura es tiešām jūtos nogurusi. Es
visu laižu caur sevi, tāpēc regulāri sajūtos nogurusi. Nu, neder tas nekam
taču! Kāda tur dzīvošana tikai kā rakstniecei? Skaista utopija. Un vispār – “rakstniece”
skan tik skaļi. Kādā radio intervijā man jautāja, kurā brīdī cilvēks sevi var
saukt par rakstnieku. Toreiz atbildēju, ka tad, kad ir izdota pirmā īstā
grāmata. Tagad, kad mana grāmata ir nodrukāta, vienalga nevaru sevi saukt par
rakstnieci. Drīzāk – rakstītāja. Tas būtu tuvāk patiesībai. Rakstnieks ir tāds,
kas raksta profesionāli, ar mērķi. Es tāda neesmu. Rakstu, jo ikdienā savas
pārdomas un emocijas neizpaužu. Dzīvoju iekšup, savā galvā. Un tad pienāk
brīdis, kad tas viss ir kaut kur jāliek, citādi sāk šķist, ka saiešu sviestā (smaida).