Sandija Kalniņa ir Rīgā dzimusi vecpiebaldzēniete, kura dzīvo Aizputē, bet strādā Cīravas kultūras namā. Uz noteiktu laiku. Nama vadītājas amatā viņa aizvadījusi nepilnu pusgadu, un priekšā vēl apmēram gads šajā darbā. “Kultūras Pulss” vēlējās uzzināt, vai senajā lauku tautas namā iedzīvojas arī jauni ļaudis un citāds, iespējams, netradicionāls kultūras piedāvājums?

Sandija Kalniņa: – Cenšos šeit, kā jau kultūras nama vadītājam pienākas, atdzīvināt iekšējo radošo vidi. Mēģinu saprast, kādi cilvēki šeit dzīvo. Gāju ar visiem iepazīties, lai saprastu, kas cilvēkus interesē, kāds ir viņu dzīvesveids. Mēģinu rīkot pasākumus, lai tie atbilstu visām mērķauditorijām. Lai būtu senioriem, gan jauniešiem, gan pavisam maziem bērniem.

Mums bija līnijdeju pasākums dāmām, sākot no 30 gadiem, citas arī jaunākas sāk dejot. Un ir kinovakari, kurus organizē biedrība “Cita abra” sadarbībā ar kultūras namu. Ir dīdžeju meistarklases. Es kā kultūras nama vadītāja gribētu, lai mans darbs būtu ilgtermiņa ieguldījums cilvēkā. Jaunieši šeit ir mazā skaitā, tāpēc jācenšas par viņiem domāt. Viņi izteikuši vēlmi dejot hiphopu, un es cenšos atrast iespēju, lai viņi to varētu darīt. Nav viegli, jo cilvēki ir noguruši gan no saviem ikdienas darbiem, gan no dažādām dzīves problēmām, kas skar lauku dzīvi. Bieži vien pasākumi nav pārāk labi apmeklēti. Bet es domāju, tas varētu ar laiku mainīties. Varbūt mums izdosies pārliecināt, ka šeit notiek pasākumi, kas ir tā vērts, lai tos apmeklētu.

– Kā nonācāt Cīravā?

– Skaistu likumsakarību rezultātā. Te dzīvo mani draugi mākslinieki. Ik pa laikam cits citam pasviežam idejas, kā mēs varētu atdzīvināt kultūrvidi. Bija konkurss, mani pieņēma uz noteiktu laiku. Aizputē dzīvoju jau trešo gadu. Palīdzēju savam mīļotajam viņa vīna darītavā. Nekad nenīkstu, vienmēr pietiek ko darīt visas dienas garumā.

Radoši cilvēki vienmēr atradīs darbu. Te nonākot sapratu, ka daudziem ir nepareizs priekšstats par lauku dzīvi. Brīžiem situācijas ir ļoti bēdīgas. Cilvēki dzīvo dziļi laukos, vieni paši, ne viņiem mašīnas. Viņi pat gribēdami īsti nevar tikt uz darbu. Cits dzīvo savā lauku mājā, kur nav ne iespējas strādāt, ne satikt cilvēkus, ne atnākt uz koncertu. Tāpēc citreiz mēs organizējam autobusus, lai būtu iespēja atbraukt kaut vai līdz šejienei, un lai būtu iespēja aizbraukt tālāk – kaut vai uz izstādi “Ražots Liepājā”, vai 4. maijā uz Aizputi. Iespēju ir daudz, tāpēc es esmu šeit un cilvēki var nākt pie manis un piedāvāt idejas, kuras grib realizēt. Ja tas nemaksā pārāk dārgi, tad kultūras namam ir jābūt tai vietai, kur nākt atveldzēt savu dvēseli.

– Tātad jūsu darbs ir ne tikai organizēt kultūras darbu šajā mājā, bet gādāt, lai arī Latvijas kultūra ir pieejama cilvēkam – lai cilvēks tiek līdz tai.

– Tieši tā. Citreiz novadiem vajag apvienoties, lai parādītu kādu pasākumu. Nevaram Intaru Busuli uzaicināt, bet varbūt varam aizbraukt uz viņa koncertu Liepājā. Kad aicinu cilvēkus doties izbraukumā, nekad nevar zināt, kāda būs atsaucība. Citreiz nepiesakās neviens. Katram ir savi personīgie iemesli, kāpēc.

– Kādu ieraudzījāt Cīravu, kad sākāt šeit strādāt?

– Man vienmēr ir patikusi gan Aizpute, gan Cīrava. Šeit ir vairāk brīvas dabas, un šī vide ir ļoti piemērota dažādām radošām rezidencēm. Te nav izteiktas pilsētvides, šis ir iedvesmojošs ciems.

– Vai darbs kultūras namā ir mainījis priekšstatu vai varbūt – ilūzijas?

– Tas ir pavēris iespēju redzēt plašāk. Ja runā par mani kā par dramaturģi vai režisori, tad diemžēl ir grūti atrast labi apmaksātu darbu. Kad jaunieši iet uz Kultūras akadēmiju vai uz Mūzikas akadēmiju, viņiem neviens nesaka – zini, pēc pāris gadiem dzīvosi Cīravā vai Aizputē, un tu nevarēsi necik daudz nopelnīt. Rīgā izcenojumi ir daudz augstāki. Te viss maksā daudz mazāk. Atalgojums ir daudzkārt zemāks, nekā to piedāvā lielpilsēta. Akadēmija audzina jaunos māksliniekus, bet neviens jau nezina, kādā vidē mēs katrs nonāksim. Es izvēlējos būt prom no Rīgas, jo šeit jūtos mierīgāk, te ir daba un ģimene. Tādi, kādi šie apstākļi ir, tādos jādzīvo. Bet, ja būtu iespēja kaut ko mainīt, es novērtētu augstāk pulciņu vadītāju darbu un to, ko viņi iegulda šajos bērnos. Patiesībā vairāk vajadzētu veikt apmaiņas, lai profesionāļi, kas pabeidz studēt Rīgā, nāk strādāt lauku ciematos, vajadzētu veidot tādu kā rotāciju, lai būtu jaunas vēsmas.

– Vai jūtaties Cīravā sagaidīta un vajadzīga?

– Es nevaru teikt, ka nav finansiālā novērtējuma. Bet ja jāsalīdzina tās summas, tad tās ir pilnīgi dažādas. Bet ir cilvēki, kuri man liek justies novērtētai un vajadzīgai, bet es izjūtu arī tādu tendenci, ka cilvēki saka – tā jau ir iebraucēja. Apmēram tā, it kā tā būtu citplanētiete, un labāk nerunājiet ar viņu. Esmu vidzemniece, man ļoti daudz nācās saprast, kas ir kas, lai aptvertu vidi. Šeit cilvēki ir ļoti tuvu cits citam, un tas, iespējams, aizver viņus. Baumu kamoliņš apveļas tik ātri, ka tu pēc tam dzirdi patiesību, kas vairs nav par tevi. Tas arī ir viens interesants faktors, kas piemīt šai videi.

– Cik Cīravas pagastā vispār ir cilvēku?

– Apmēram 500, bet neviens īsti nezina, cik te ir palikuši.

– Un cik kultūras nama zālē ir vietu?

– Varbūt 250. Visvairāk cilvēku bija uz Sieviešu dienai veltīto pasākumu. Uz cirku mums bija 90 bērnu. Vietējie – no Dzērves pamatskolas, no bērnudārza “Pīlādzītis”, un vēl citi iedzīvotāji.

Mums ir Cīravas jauktais koris, kuru vada diriģente no Kazdangas Baiba Kalniņa. Darbojas arī tautas deju kolektīvs dažādās skolas vecuma grupās. Korī mums ir apmēram 16 – 17 dziedātāju. Daudz brīnišķīgu sieviešu, bet trūkst kungu balsu. Man liekas, Cīravai tas ir liels koris. Ģitāru mācās spēlēt 17 ģitāristi, ieskaitot mani – 18. Tie ir dažāda vecuma – no septiņiem gadiem, nāk arī skolotājs no arodskolas. Liels prieks, ka bija tāda atsaucība. Protams, jāiegulda liels darbs un pacietība, nevar mest plinti krūmos. Ģitārspēli māca Nauris Zeltiņš no Aizputes Ideju mājas.

Rīkojam arī kinovakarus. Bet tu jau nevari piespiest kādu nākt, ja tas neinteresē. Arodskolas meitenes, pavāres, uz Lieldienām palīdzēja cept pankūkas. Un vairāki jaunieši ir izrādījuši interesi mācīties pirmos soļus dīdžeja mākslā. Mums kultūras namā ar laiku varētu būt pašiem savs dīdžejs, jaunietis, kurā ir vērts ieguldīt līdzekļus un laiku, lai ir attīstība.

– Vai pie jums notiek arī deju vakari?

– Liela balle mums nav bijusi. Tādu plānojam uz pagasta svētkiem. Diskotēka bija jauniešiem uz Valentīna dienu, pasākumu aģentūra “Ūdensputni” uztaisīja brīnišķīgu pasākumu publikai no 12 līdz 16. Jaunieši bija sajūsmā, prasīja, kad vēl būs. Tie bija apmēram 30 jaunieši, atbraukuši arī no Durbes vidusskolas. Un mūsu dzērvenieki. Ik mēnesis mums ir diezgan aizpildīts, visam pietrūkst dienu.

Esam domājuši arī par ballēm pieaugušajiem, bet ir pieredze, ka uz tādiem pasākumiem dažkārt cilvēki nemaz neatnāk. Taisīt ballīti, kur visas nakts garumā var lietot alkoholu – tādu atbildību mēs neuzņemamies. Jā – Cīravā var atrast darbu, pie manis, kultūras namā. Ja kāds kaut ko grib darīt! Es vēlētos, lai tas ir cīravnieks, kaut vai bez speciālas izglītības, bet ar attieksmi, ar vēlmi uzzināt, precizitāti un lojāls. Lai var paļauties, ka viņš darbā būs.

– Kas notiek jūsu kinovakaros?

– Biedrība “Cita abra” rīko tepat gan dejas dienas, gan kinovakarus. Vasarā dzirnavas būs vaļā, tur arī varēs iet skatīties. Tās ir tādas domājamās filmas. Un atved māksliniekus. Piemēram, filma “Izlaiduma gads” un viesis – režisors Andris Gauja. Tā veicinām pieredzes apmaiņu starp mākslinieku un to cilvēku, kurš netiek uz Rīgu tik bieži. Mums gribas, lai Cīrava ir vieta jaunām iespējām. Un lai jaunieši zina, ka šeit vienmēr kaut kas notiks. Uz kinovakariem nāk mazāk cilvēku. Uz filmu “Svingeri” būs pilna zāle. Uz dokumentālo filmu “Zemes sāls” atnāk mazumiņš cilvēku, kurus tiešām tas interesē. Cilvēki ir arī ļoti noslogoti, visu laiku darbībā. Man pašai grūti uz kādu pasākumu aiziet, jo visu laiku ir tik daudz, ko darīt! Kad esi aizgājis mājās, nekur negribas iet. Mēģinu cilvēkus atvilināt, bet es arī viņus ļoti labi saprotu.

– Kura vecuma ļaudis ir lielākā publikas daļa kultūras namā?

– Man liekas, tās ir ģimenes. Sieviešu dienā bija gan mazas meitenītes, gan senioru kundzes. Ir arī dejas dienas – sarīkojums laikmetīgās dejas festivāla laikā, kad notiek bezmaksas meistarklases ar Latvijā pazīstamiem horeogrāfiem, kuri piedāvā savas zināšanas, un ikviens interesents var nākt. Bet ir arī tādi cilvēki, kuri baidās. Laikmetīgā deja ir atšķirīga no jebkuras citas, tā ir improvizācija, kas citreiz tā prasa dvēseles atkailināšanos, cilvēki pie kaut kā tāda nav pieraduši. Bet dažreiz ir vērts mēģināt būt drosmīgākiem. Ar laikmetīgo deju mūs iepazīstina Kristīne Brīniņa.

Pēdējie svētki pirms sezonas beigām mums ir Cīravas pagasta svētki 17. jūnijā. Tad būs klusums līdz pat augusta beigām.

Cīrava priekš manis ir tāda šamaniska lieta. Te ir bauda atrasties, jo ir ūdens, koki, vecā pils, tas viss rada tādu sapņainu, foršu atmosfēru. Jebkurš cilvēks, kurš šeit darbojas, tikai papildina un uzlabo Cīravu. Mani kolēģi bibliotēkā organizē brīnišķīgus pasākumus. Tāds bija aklais randiņš ar grāmatu. Tu neredzot izvelc no maisiņa grāmatu, un tā tev ir jālasa. Ļoti aktīvi cilvēki darbojas Cīravā. Ir trenažieru zāle pagasta pārvaldes mājā. Patiesībā šeit ir ļoti daudz interesantu iespēju, kā tu vari pavadīt savu laiku. Cīrava ir sakopta. Ir brīnišķīga tūrisma informācijas vadītāja, kas vada ekskursijas mežaparkā. Un te var lieliski atpūsties. Varbūt vienīgi nav kafejnīcas, kas darbotos nedēļas nogalēs.

Vizītkarte

Sandija Kalniņa

Cīravas kultūras nama vadītāja.

29 gadi.

Profesija: dramaturģe, režisore.

Vada Aizputes jauniešu teātra studiju “Panda”, veido savas izrādes.

Raksta lugas un vēlētos pievērsties arī romānu rakstīšanai.