Šis laiks nav viegls nevienam, tomēr kultūras nozares pārstāvji satraucas, ka tiem aizvien grūtāk ir pierādīt savas vajadzības un piesaistīt naudu pasākumiem, kas cilvēkiem ir ļoti vajadzīgi.

Par to, kā jūtas kultūras darbinieki, diskutējām ar trim pilsētas kultūras iestāžu vadītājām − Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra direktori Baibu Kļavu, Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktori Ilgu Erbu un Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu.

– Kāds ir noskaņojums pašlaik, veidojot nākamā gada budžetu, un kāds būs nākamais gads jūsu vadītajās iestādēs?
I. Erba: – Cipari ir uzrakstīti, tie būs tādi, kādi būs. Mēs no dzīves gaidām tikai patīkamus pārsteigumus, jo kopējā situācija būs smaga, bet tomēr bibliotēkas darbinieku kolektīvs ir ļoti optimistiski noskaņots, jo citādi jau nemaz nevarētu izdzīvot arī šīgada reālajos apstākļos ar to milzu lietotāju pieplūdumu, kādu piedzīvojām. Nākamgad strādāsim pilnu darba nedēļu tāpat kā kādreiz un tāpēc plānojam darbinieku atalgojuma samazinājumu par 18 procentiem, salīdzinot ar to, kas bija rakstīts darba līgumos, izņemot situācijas, kas attieksies uz minimālās darba algas palielināšanu līdz 200 latiem.

D. Kārkla: – Ja vēl šoruden man bija sajūta, ka kļūst aizvien vieglāk elpot un muzejs var sākt domāt ne vien par izdzīvošanu, bet arī attīstību, tad tie valdības lēmumi, kas saistīti ar budžeta konsolidāciju mūs atmeta atpakaļ 2009. gadā, kad sākās visas lielās griešanas. Līdz ar to mēs turpināsim izdzīvot, un budžets pietiks vien tam, lai pašvaldība varētu pildīt likumā noteiktās muzeja pamatdarbības – vākt, saglabāt un popularizēt, kā arī uzturēt muzeja ēkas.

I. E.: – Situācija ar budžeta apjomu ir ļoti saspringta, un mēs dzīvosim literatūras iepirkuma ārkārtas situācijā, pat nevis izpildot, bet tikai cenšoties veikt to, kas rakstīts bibliotēku likumā. Arī mums tas būs izdzīvošanas režīms, tāpēc runāt par attīstību un kvalitāti būs grūti.

D. K.: – Gads ir gaidāms ļoti grūts, un pašreiz man ir vairākas versijas par to, kā strādāsim, bet viena no ticamākajām ir tāda, ka mums joprojām būs četru dienu darba nedēļa, kas nav normāla situācija muzejam, īpaši vasaras mēnešos, kad ierodas tūristi. Man burtiski sirds sāpēja, kad cilvēki staigāja apkārt muzejam, bet tas bija slēgts.

Vienīgais, par ko patiešām priecājamies, ir tas, ka muzeja ēka iekļauta siltināmo kultūras iestāžu programmā, un tas nozīmē, ka notiks remonts visās četrās muzeja ēkās. Pašreiz nevaru apgalvot, bet iespējams, ka muzejs uz remonta laiku tiks arī slēgts. Bet mums ir telpas K. Ukstiņa ielā, kurp varētu vērst daļu darbību.

B. Kļava: – Mana iestāde jau tāpat šogad dzīvoja izdzīvošanas režīmā, un vairs tālāk nebija kurp iet. Kolektīvs gan mums lielākoties sastāv no darbiniekiem, kas šeit nav pamatdarbā, proti, 6 cilvēki administrācijā un 26 kolektīvu vadītāji, kas tāpat kā šogad tiks pieņemti darbā tikai uz sezonu. Lai gan vairākiem kolektīviem netrūkst darāmā arī vasarā, kad jāgatavojas pasākumiem, bet nu jau otro gadu iznāks tā, ka vadītāji šos mēnešu būtībā strādās par velti, kas ir pietiekami nekorekti. Taču amatiermākslā nestrādā naudas dēļ, šie cilvēki ir saprotoši pret šādām pārmaiņām. Esam pieņēmuši šos spēles noteikumus un pēc tiem dzīvosim, taču trakākais ir tas, ka pieaugušas izmaksas par telpu īri, kas apēd lielāko daļu mūsu budžeta. Maksājam burtiski par katru savu soli! Un tāpēc esam izvēlējušies stratēģiju – veidot pasākumus retāk, bet kuplākus, kvalitatīvākus un pilnīgākus, piesaistot gan plašāku publikas interesi. Apvienojot spēkus, sarīkojumi izdodas ar lielāku atdevi, un tad arī dalībniekiem ir lielāks gandarījums. Un apmeklētāju skaits ievērojami pieauga! Iespējams, tāpēc, ka tie ir bez maksas, tāpēc arī nākamgad no maksas pasākumiem pēc iespējas atteiksimies, lai gan daudzviet Latvijā par šiem koncertiem sāk prasīt ieejas maksu.

Minimālā apjomā saglabāsim naudu valsts mēroga pasākumiem, pamatā transportam, lai tur nokļūtu, bet kolektīvi arī paši meklē iespējas braukt uz tuvākajiem novadiem un rādīt izrādes, uzstāties, nereti arī paši piemaksājot. Un šo aspektu – milzīgo pašu kolektīvu dalībnieku ieguldījumu, kas netiek fiksēts nevienā budžeta tabulā, es vēlos akcentēt visvairāk. Nav tā, ka kolektīvi sēž un gaida, ka pašvaldība visu tiem sagādās – viņi darbojas paši!

– Tas nozīmē, ka par spīti jostu savilkšanai šogad bibliotēkā ir vairāk apmeklētāju, vairāk skatītāju ierodas uz amatiermākslas kolektīvu koncertiem. Jūs jūtaties vairāk vajadzīgi?
I. E.: – Noteikti. Mēs cenšamies nostiprināt tā saukto bibliotēkas filozofiju, un mūsu galvenais princips ir, lai visi mūsu pamatpakalpojumi būtu pieejami kvalitatīvi, bez maksas un pilnīgi visiem. Tāpēc arī tik būtisks pašreiz ir krājuma kvalitātes jautājums, eksemplāru skaits utt., kam mums reāli pietrūkst naudas. Bibliotēkas apmeklētāji pārstāv ļoti plašu sabiedrības daļu, un šie cilvēki ir novērtējuši, ka šeit ir brīva piekļuve zināšanām!

D. K.: – Es gribētu uzsvērt to, ka muzeja pamatuzdevums ir vispirms gādāt par tiem 100 tūkstošiem eksponātu, kas pie mums glabājas, taču tikpat nozīmīgs ir darbs ar sabiedrību, tās izglītošanu, un mums ir Mārketinga nodaļa, kas strādā ar dažādām mērķauditorijām, meklējot jaunas formas, lai piesaistītu interesi. Jo bez muzeja jau var iztikt, tāpēc mums jākonkurē ar citiem kultūras un izglītības piedāvājumiem. Decembra dati vēl nav apkopoti, taču šogad esam piesaistījuši ap 35 tūkstošiem apmeklētāju, un lielākoties tas izdevies, pateicoties līdzekļiem, kas piesaistīti ar dažādiem projektiem. Piedalāmies visos iespējamos konkursos, lai varētu sarīkot koncertus, izstādes un citus pasākumus. Un nu ir tā, ka tad, ja pie mums notiek pasākums, zāle ir pilna, kas, protams, ļoti priecē, jo cilvēki nereti savās atsauksmēs uzsver, ka ir ieraudzījuši kaut ko agrāk nepamanītu muzejā. Protams, biļešu cena mums nav tik augsta kā citviet, jo šeit nav koncertzāle. Taču pasākumi ir pieejami dažādiem cilvēkiem. Un ieguvums ir tas, ka viņi nebaidās vērt muzeja durvis. Oļega Auzera darbu izstādi pašlaik apskata pat vairāki simti apmeklētāju dienā.

B. K.: – Ja muzeja un bibliotēkas darbu aizsargā likums, tad amatiermāksla ir neaizsargāta, un mums ir grūtāk aizstāvēt savas vajadzības. Skumjākais ir tas brīdis, kad mums budžetā trūkst naudas, lai īstenotu tās lieliskās idejas, ar kurām nāk klajā mūsu kolektīvu vadītāji. Esam rakstījuši arī projektus, bet atbalstu saņem tikai retā ideja, jo arī fondos finansējums samazinājies. Kā lai mudinu savus darbiniekus būt radošiem un domāt, ja vienam atteikumam seko nākamais? Tad tas radošais gars apsīkst. Un, ja nav interesantu piedāvājumu, tad grūti piesaistīt arī tos jauniešus, kuru mums tik ļoti pietrūkst.

D. K.: – Mēs nesēžam un negaidām, ka nāks apmeklētājs, mēs ļoti daudz pie tā strādājam un esam pārliecinājušies, ka jo labākas un interesantākas idejas, jo vairāk cilvēku tās piesaista. Tikai budžetā naudas šim darbam – projektiem, reklāmām, banneriem un ārpus pamatuzdevumu pasākumiem − praktiski nav. Tā ir mūsu izdomas problēma, kā to risināt, jo budžetā šie administratīvie izdevumi ir samazināti līdz minimumam.

– Tad jau sanāk tā, ka lielā mērā apmeklētāju pieplūdums tiek īstenots uz kultūras iestāžu darbinieku rēķina?
I. E.: – Protams.

D. K.: – Ja ir runa par to, ka nākamgad muzejā tiks ieviesta ieejas maksa, tad mārketinga darbam būs vēl lielāka nozīme, jo skaidrs, ka nevarēsim strādāt tikai ar liepājniekiem. Vajadzēs meklēt iespējamos apmeklētājus arī citās Latvijas pilsētās un ārzemēs. Un tas nu bez naudas nekādi nebūs iespējams. Būs jāstrādā ar tūrisma firmām un ārzemju operatoriem, lai tūristi zinātu, ka šeit ir muzejs, kurā iegriezties.

I. E.: – Vēl gribu tikai piebilst, ka mūsu bibliotēkai, kas ir arī reģiona centrālā bibliotēka, ir virkne daudz citu pienākumu, kas saistīti ar elektroniskā kopkataloga veidošanu, un tam visam tāpat pietrūkst naudas, tāpēc liela daļa šī darba notiek patiešām uz darbinieku entuziasma pamata. Piemēram, mūsu apkopoto novadpētniecības datu eksportēšana uz nacionālo bibliogrāfijas katalogu. Tāpat mums trūkst resursu jaunu datubāžu veidošanai, mums nav arī speciālista, kas nopietni nodarbotos ar pētniecības darbu.

D. K.: – Baiba norādīja uz to, cik labi, ka mums ir nozares likums, tomēr dzīvē iznāk tā, ka šo likuma diktēto pienākumu kļūst aizvien vairāk, bet darbinieku – aizvien mazāk, un te ir tā pretruna, kāpēc ir tik grūti strādāt.

– Tā ir sabiedrībai neredzamā daļa, kas apēd lielu daļu jūsu laika un naudas.
D. K.: – Jā. Ir pienākumi no valsts un pašvaldības puses, un dažreiz nevar saprast, kurā brīdī kam ķerties klāt. Muzejā vajadzētu veidot arī jaunas ekspozīcijas, un dome mums sola piešķirt 1000 latu divdesmitā gadsimta sākuma ekspozīcijai, taču viss šis darbs ir jādara vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

B. K.: – Par tiem likumiem es pieminēju tikai tāpēc, ka jums ar to palīdzību ir vieglāk pašvaldībai pierādīt šīs savas nepieciešamības. Ja man šāda likuma nav, tad deputātam ir vieglāk pateikt, ka naudas nav. Jo viņam nav pienākuma to piešķirt.

I. E.: – Es domāju, ka lietotājs pašlaik ar savu apmeklējumu ļoti uzskatāmi pierāda, ka bibliotēka ir vajadzīga un pilda ļoti būtiskas ne tikai kultūras un izglītības, bet arī sociālās funkcijas. Ar to jārēķinās arī pašvaldībai.

– Un kādas ir jūsu reālās iespējas šajā krīzes laikā pārliecināt domi un sabiedrību, ka kultūrai ir jātērē nauda?
D. K.: – Es domāju, ka kopumā sabiedrības izglītības un kultūras jautājums. Bet, ja izdodas ar šiem pasākumiem cilvēku, arī deputātu, ievilināt muzejā, tad viņu var arī pārliecināt par to, ka jāpiešķir nauda. Tātad vajadzīgas jaunas, interesantas idejas.

– Bet kā uzturēt radošu un kvalitatīvi darboties spējīgu to darbinieku, kam nākas dzīvot ar visām valdības diktētajām finansiālajām izmaiņām un vēl par 18 procentiem samazinātu algu?
I. E.: – Man kā iestādes vadītājai jābūt spējīgai iedvesmot, jo bibliotekāram tālāk ir jāiedvesmo lasītājs. Un, kad viņš ar šo atnākušo cilvēku satiekas, tad nekādām problēmām nevajadzētu traucēt, tās jāatstāj mājās. Bet tā ir mūsu misija, lai kā tas arī tagad neizklausītos. Un tā ir vienīgā mūsu tautas izdzīvošanas versija. Būt vai nebūt jautājums.

D. K.: – Un ne velti, ja paklausās mūsu jaunajā kultūras ministrē Sarmītē Ēlertē, tad viņa tieši un netieši par prioritāti izvirza latviešu identitātes saglabāšanu, uzsverot, ka tas ir latviešu izdzīvošanas jautājumos, ko tā īsti nenovērtē pat valdības līmenī.

– Kur tad, jūsuprāt, kultūras darbiniekam dabūt spēku, lai izdzīvotu nākamajā gadā?
D. K.: – Varbūt gandarījumā par paveikto, kas noteikti nebūs materiāls gandarījums.

I. E.: – Būtu ļoti patīkami, ja pašvaldība novērtētu mūsu veikumu, bet galvenais ir tā garīgā vertikāle, nevis materiālā. Ja pazaudēsim savu identitāti un kultūras vērtības, tad zudīsim kā tauta. Jau tagad tas ir svaru kausos!

B. K.: – Tas gara spēks patiešām ir vienīgais, kas mūs spēj uzturēt pie dzīvības. Jo kultūras jomas speciālistu algu jautājums nav atrisināts jau gadiem, un tas kopumā, protams, nav motivējoši strādāt kvalitatīvāk. Bet jācer, ka kādreiz valstī būs labāk.

Un tikai šādi, vienam otru atbalstot un uzmundrinot, ir iespējams izturēt, un jācer, ka arī tie, kam ir iespējas lemt par finansējuma sadali, sapratīs tās prioritātes. Jo bez kultūras nav un nebūs ekonomikas, taču tas joprojām nav novērtēts. Un dažreiz ir būtisks ja ne finansiāls, tad morāls novērtējums, vienkārši pateikts paldies. Un cilvēki jau iet un dara, nemaz daudz neprasot, kas viņiem par to būs.

I. E.: – Jā, tikai visam ir kaut kāda robeža, un kultūras darbinieku izdegšanas brīdis arī strauji tuvojas, to mēs visi izjūtam. Un ļoti svarīgi būtu, ja tas Ministru kabineta uzraksts: “Viens likums, viena taisnība visiem!” tiešām darbotos dzīvē.

B. K.: – Tas ir interesanti, ka kultūras nozare ir pēdējā pie budžeta sadales, bet pirmā, kad jāprezentē pilsēta un valsts. Attieksme ir ļoti svarīga, tāpēc dažreiz gribētos, lai deputāti kaut vai tikai ar attieksmi parādītu, ka viņiem rūp kultūras joma. Gribētos redzēt, ka viņus vismaz interesē, kas un kā pie mums notiek.

Anda Pūce,