Mākslinieks, strādādams laikraksta “Kurzemes Vārds” redakcijā, bijis biežs ciemiņš Jūrmalciemā un ne tikai pie zvejniekiem, bet arī pie lauksaimniekiem, līdzi ņemot fotoaparātu, pastāstīja biedrības pārstāve Irēna Krētaine.

“Viņš iemūžinājis piekrasti, zvejas rīkus un laivas. Mākslinieks teicis, ka īpaši vizuāli viņu uzrunājuši piekrastes ļaudis, to sīkstie raksturi un noslēgtība. Aiz ārējā skarbuma slēpjas dvēselē jūtīgi un viegli ievainojami, pašam māksliniekam radniecīgi cilvēki. Jo P. Jaunzems nepalaiž garām iespēju Liepājā aiziet pie Tirdzniecības kanāla un nomakšķerēt kādu zivtiņu,” viņa teica.

P. Jaunzems daudz iemūžinājis piekrastes zvejnieku darbu, taču liela vieta viņa daiļradē atvēlēta tieši Jūrmalciemam.

Šeit piestātnē uzņemtā fotogrāfija “Priekšnojauta” izpelnījusies vislielāko atzinību, tā apceļojusi teju pussimt pasaules fotomākslas izstāžu salonus. Visu ilgo gadu darbu rezultātu mākslinieks apkopojis 2014. gadā izdotā grāmatā “Piemares īstenieki”.

Uzrunā izstādes atklāšanas apmeklētājiem P. Jaunzems izstāstīja joku, kuru bija izlasījis noplēšamā kalendāra lapiņā: “Ābramam uzdota mīkla. Kas tas ir? Stikla acs, knikšķis, un paliek atmiņas. Ābrams saka, ka atbildei esot divi varianti. Optimistiskais – fotogrāfs. Pesimistiskais – snaiperis. Tāpēc stāvēsim un kritīsim par to, lai tikai optimistiskais variants būtu mīklas atminējumā.”

Šeit bija Padomju Savienības robeža, pie Jūrmalciema piestātnes nemaz tik vienkārši tikt nevarēja ne tikai svešinieki, bet pat jūrmalciemnieki. Tikai ar atļauju varēja sēsties laivā un iebraukt jūrā.

“Paldies Dievam, ka viņi bija braši cilvēki un noturējās visus padomju gadus – zvejoja un nāca mājās ar skaistiem lomiem, saglabāja tēvutēvu tradīcijas līdz mūsu dienām,” atzina P. Jaunzems. Atmiņā palikuši arī Jūrmalciema suņi – cienīgi ostas uzraugi, kas neatkāpās svešinieka priekšā, bet arī luncināja asti.

Nemaz neesot bijis viegli uzreiz iegūt vietējo uzticēšanos. “Zvejniekiem darbā traucēja daudzi aspekti. Atved lielu lomu, bet viņi to nedrīkst uzrādīt, jo grib nedaudz zivtiņu arī savām ģimenēm. Taču žurnālisti uzraksta avīzē, un nekā nevar darīt. Tāpēc nebija tādas milzīgi sirsnīgas attieksmes. Viņi bija ļoti nerunīgi. Arī grāmatas vāka varonis Laimonis Sīlis – no viņa dabūt ārā vārdu… tur varēja mocīties visādi.

– Kā gāja jūrā? – Nu, tā. – Vai noķērāt arī kaut ko? – Nu, neko jau.

Zvejnieki iepazina, saprata, ka nav jābaidās, jo mani vairāk interesēja fotogrāfija nekā teksts. Tad jau pretimnākšana bija citāda. To sekmēja arī tas, ka “Kurzemes Vārds” bija draudzīgs Jūrmalciemam un otrādi. Žurnālistus aicināja uz vada vilkšanām, patika viņiem. Olafs Gūtmanis dzīvoja Jūrmalciemā, arī tas deva daudz vienojošu saišu,” teica fotogrāfs.

“Doma bija tāda – ar kaut ko sākt. Pirmā ideja bija, ka tas ir Pēteris Jaunzems, jo viņš patiešām šeit ciemojies ļoti daudz,” izstādes ieceri skaidroja biedrības “Jūrmalciema valgums” vadītāja Rasma Pāvela.

“Galvenā iecere ir, lai zvejnieki te rādītu savu darbību. Zvejnieks nāk ārā no jūras, un cilvēki var brīvi apskatīties, ko viņi dara.” Papildus biedrība rīkos tematiskus vakarus, plenērus, seminārus. Centīsies maksimāli saglabāt Jūrmalciema kultūras mantojumu, iepazīstinās ar to apmeklētājus. Neiztrūkstošas tradīcijas Jūrmalciemam ir Zvejnieksvētki, Reņģu svētki un Senās uguns nakts.

Izstāde “Jūrmalciema piekrastes zvejnieki” būs skatāma līdz gada beigām. Pirms plānotā apmeklējuma lūgums zvanīt pa tālruni 26114601.