Kā tas ir – atjaunot vecu
māju? Ar mākslinieku Aivaru Kleinu norunājām – ik mēnesi viņš pastāstīs, kā
viņam veicies, veidojot nākamās mākslas galerijas telpas Ludviķa ielā 3. Nu ir
pagājuši tieši divi mēneši, kopš Aivars sāka apgūt savu jauno īpašumu – izsolē
nopirktus apmēram 50 kvadrātmetrus, kas vēsturiski ir bijusi viena telpa, bet
padomju gados izveidota par atsevišķu dzīvokli.

“Bēdu ieleja”

“Šito visu es salīdzinu ar spēli “Cirks”
– tajā trāpījās situācijas, kurās pilnīgi varēji noiet uz leju,” īpašnieks
saka. Tā arī viņam ir gadījušies gan intriģējoši atklājumi, gan arī “bēdu
ieleja”. Aivars ir sācis nolobīt lieko un bojāto. Vasaras pirmie mēneši
viņam pagājuši, īpašumu iepazīstot: “Mēģinu aptvert, kad tas ir
būvēts.” Izņēmis padomju laikā, 60. vai 70. gados, “totālā
nabadzībā” sabūvētās starpsienas, un tā izveidojusies atkal sākotnējā
viena telpa. Agrākās vannasistabas vietā, noņemot grīdas virsējos klājuma
slāņus, atklājusies drūma aina – mitruma dēļ ar sēni bojāti dziedi – pārseguma
baļķi. Šī ir tā viņa piesauktā bēdu ieleja.

“Tā viena lieta – padomju laikos renes nebija,
ūdeņi vienmēr gāzās virsū. Otra lieta – tajā stūrī bija vannasistaba, ielikta
70. gados, un nekur nebija ventilācijas. Un paskat, tā nav akmensvate, bet
sēne,” viņš rāda gabaliņu mitruma iespaidā sabojātās mājas ozolkoka
pārseguma daļas – irdenu, kā lupatā pārvērtušos šķipsnu. “Tā sēne te bija
uzgājusi pa ārsienu uz augšu.” Tā nu nācies izņemt nelielu gabalu brūkošas
ārsienas pie bijušās vannasistabas, tukšo vietu viņš aizmūrē ar keramzīta
blokiem. Vannasistabas vietā tiks ierīkota tualete, un to vajadzēs vēdināt.
Viņš vēl pajoko: “Dievs man ir žēlīgs, bet viņš man sūta visādus
pārbaudījumus. Ja tu gribi caurumu, tad nu vajadzēs sienu uzmūrēt. Līdz ziemai
visiem caurumiem jābūt ciet.” Un vēl viena problēma – gala sienā ārpusē
apmetums gāžas nost.

Turpretī labā ziņa ir tā, ka pārējā telpas daļā gan
grīdas dēļi, gan, pēc viņa aplēsēm, vairāk nekā 200 gadu vecie dziedi
saglabājušies ļoti labi. “Te ir īstā manta, kā šodien taisīts. Tā māja ir
taisīta ar milzīgiem resursiem, bet ar visu to tās konstrukcijas ir cietušas.
Vērtība ir šie dēļi, apakšējā konstrukcija ir pasakaina – velves, pamatīgi
dziedi.” Visu Aivars dara pats, balstoties uz paša pieredzi, no kuras
pilsētniekiem zināmākais darbs ir kādreizējās mākslas galerijas
“Klints” mājas atjaunošana pirms gadiem divdesmit. “Es jau visu
ko esmu piedzīvojis, visādas vecas mājas remontējis. Tas tā organiski, drusku
esam atvilkuši elpu, mūsu mākslas aktivitātes ir vajadzīgas, cilvēki mums zvana
reizi mēnesī – kur tad jums tā galerija, kur var apskatīties? Cilvēki jau grib
atnākt. Nu, labi, mēģināsim. Kārtējo reizi esmu pieņēmis izaicinājumu. Šī ir
pēdējā reize.

Šo māju izvēlējos, jo mani ļoti fascinē saskare ar
vēsturi. Iemīlējos tajā no pirmā acu uzmetiena. Mēs sakām, ka ir grūti šodien.
Saskaroties ar šiem darbiem, redzu, kas ir grūti. Visu laiku mēģinu saprast,
kas mājas cēlējiem devis motivāciju smagi strādāt. Viņi tiešām ticēja, ka reiz
sēdēs uz mākoņa maliņas un pēcteči viņus nelamās. Tagad jau tādas filozofijas
nav. It īpaši šādās vēsturiskās celtnēs var redzēt cilvēku domāšanu un
darbu.” Protams, izvēlei par labu kalpojis arī tas, ka šī būve “vēl
kaut cik turas”, lai arī gadus desmit telpas bijušas tukšas, logi
saglabāti, un jumts uzlikts.

Slēpnītis, trafareta zīmējumi

Viena no interesantākajām lietām, ko Aivars atradis,
ir iebūvēts slēpnītis. Tas atklājies, izņemot vienu no padomju laika
starpsienām un noņemot skaidu plāksni un preskartonu, lai atsegtu vecos,
skaistos, platos grīdas dēļus. Viņš rāda – dziedā bijis izzāģēts robs, tajā
akurāti ievietota šaura, garena kaste, ļoti rūpīgs amatnieka darbs. Īpašnieks
rēķina – tā varētu būt pirms Pirmā pasaules kara veidota slēptuvīte. Kādam
nolūkam? Varbūt kādai Piektā gada revolucionāru šautenei vai patronām – minam.
Nē, viņš domā, visdrīzāk tajā glabātas vērtslietas. Kad Aivars grīdā ieslēpto
kasti atradis, tā diemžēl bijusi tukša. Kaste pārsegta ar tādiem kā grīdas dēļu
ielāpiem. Slēpnīti īpašnieks tādu arī saglabās.

Agrākās virtuves daļā siena
bijusi apsista ar finieri, un tam otrā pusē atklājies ar līmes krāsu krāsots
māksliniecisks aģitācijas plakāts krievu valodā – “Ievērojiet
ugunsdrošības noteikumus!”. Kāda kaimiņiene Aivaram stāstījusi – šajā
telpā pēc kara esot atradies ugunsdzēsēju sarkanais stūrītis, un mākslinieks
spriež, ka šis plakāts telpā palicis no tiem laikiem. “Tas ir roku darbs,
laikmetīgā māksla. To es nost nekurināšu,” teic īpašnieks.  Savukārt, plēšot nost vecās tapetes,
parādījies fragmentiņš trafareta sienas zīmējuma. “Tas būs tas
īstais,” viņš saka. Bet tiktāl, līdz sienu dekorācijām, viņš vēl nedomā.
Katrā ziņā veco apmetumu, veidotu ar meldriem, īpašnieks saglabās: “Meldrs
nesapūs, skaliņš var sapūt. Tas ir līdz Pirmajam pasaules karam likts. Pēc kara
jau Liepājā ļoti maz kaut ko cēla.” Ārpusē zem brūkošā apmetuma vīd
meldri, vietām arī skaliņi. Ja arī apmetumā kāda plaisa būs, tā paliks.
“Ja apmetums turas, nevajag to dauzīt. Ar vecu jāapietas ļoti nopietni.
Protams, tas jānotīra, jāsakārto viss, ko var. Galvenais, lai nekristu uz
galvas virsū.” Un ne jau viss, kas padomju laikos darīts, ir nīcināms.
Piemēram, koka logi paliks. Galvenokārt tāpēc, ka to nomaiņa prasītu pārāk
lielus resursus.