Latviešu biedrības namā galerijā Liepājas Tautas fotostudijas dalībnieku rokām gaumīgi izkārtotā fotoizstāde “Liepājnieki”  piesaistījusi daudzu apmeklētāju uzmanību.

Kaut gan bildēs šoreiz tverti tikai nejauši garāmgājēji, darbos skaidri izpaužas septiņu starptautiski atzītu fotokameras meistaru Gunāra Bindes, Vilhelma Mihailovska, Valda Brauna, Vara Santa, Jura Kmina, Līgas Sakses un Astrīdas Meirānes fotogrāfiskie rokraksti. Tas palīdzējis īsas satikšanās mirkļos ne tikai fiksēt septiņās dažādās pilsētas vietās  sastapto cilvēku raksturus un viņu dažādo noskaņojumu gammas, bet radīt arī paliekošas mākslas fotogrāfijas, kas savdabīgā veidā   atspoguļo neparasto laiku, kurā dzīvojam.

“Mēs paļaujamies uz to, ka nākamajām paaudzēm pēc gadiem piecdesmit būs interesanti paraudzīties šajos melnbaltajos attēlos,” izstādes atklāšanā teica J. Kmins. Viņš ir viens no neparasti iecerētās fotoakcijas projekta “Latvieši” autoriem. Presē jau izskanējis, ka izstāde “Liepājnieki”, kas reprezentē Kurzemi, ir tikai sastāvdaļa ievērojami lielākai fotodarbu kolekcijai. Pirms diviem gadiem skatītāji jau iepazīstināti ar līdzīgā manierē tapušu izstādi “Cēsnieki”, aptuveni pirms gada eksponētas bija Jelgavā ielās un laukumos sastapto iedzīvotāju bildes, bet nākamgad fotogrāfi strādās kādā no Latgales lielākajām pilsētām. Kurā? Atbilde uz šo jautājumu vēl neesot zināma. Taču skaidrs kā diena jau tagad esot tas, ka  visos valsts novados tapušos darbus apkopos greznā  reprezentācijas fotoalbumā “Latvieši”, ko paredzēts izdot 1000 eksemplāros.

Projekta nolikums ir neparasts. Tas paredz, ka uzrunātie un  bildēties mīļuprāt piekritušie garāmgājēji ir jābildē uz neitrāla un neko nevēstoša fona, turklāt jāataino tikai melnbaltajās bildēs. Šāds modeļu fiksācijas paņēmiens, kas vienam otram skatītājam var likties garlaikojošs un, iespējams, pat nedaudz nomācošs, nav nekāds Amerikas atklājums un tiek izmantots reizēs, kad autori vēlas īpaši  akcentēt tieši fotografējamo objektu. V. Sants neslēpa, ka šo nosacījumu viņam un arī citiem kolēģiem ievērot perfekti neesot nācies viegli. Ja, darbojoties Cēsīs, tas vēl kaut kā izdevies, tad Jelgavā ierobežojums jau vairākkārt pārkāpts, bet vēl vairāk tas, tiecoties improvizēt, ticis ignorēts mūsu pilsētā. “Neraugoties uz to, albumā, jādomā, nonāks tikai tie darbi, kur fotografēšanas kārtība  strikti ievērota,” viņš piekāpīgi atzina.

Jau iekārtojot izstādi “Liepājnieki”, urdīt urdīja jautājums, ar ko  gan mūsu pilsētas iedzīvotāji ir citādāki nekā Jelgavā un Cēsīs  mītošie? G. Binde, kurš aktīvi fotografējis visās trijās pilsētās,  secināja, ka kaut kādu atšķirību viņam pamanīt tomēr neesot izdevies. Labestīgi un saprotoši likušies kā vieni, tā otri un trešie. “Ja šāda akcija būtu sarīkota padomju gados, tad gan, ļoti iespējams, ka starpība būtu. Toreiz Liepāja bija slēgta un militārizēta rakstura pilsēta. Kad braucu piedalīties Huberta Stankēviča vadītās Tautas fotostudijas sarīkojumos, atceros, vispirms bija nepieciešams saņemt īpašu atļauju,” viņš teica.  Arī V. Mihailovskis un V. Brauns liepājniekus, cēsniekus un jelgavniekus vērtēja kā vienlīdz atsaucīgus un pretimnākošus, bet fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, kurš gan akcijas ietvaros fotografējis tikai Cēsīs, atzina, ka daudz kas esot atkarīgs no paša fotogrāfa komunikācijas spējām, tādēļ viņam, darbojoties pie kapsētas, kur tobrīd risinājušies Kapu svētki, modeļi gandrīz vai stājušies rindā, lai tikai tos iemūžina.

Savukārt Valdim, kurš mūsu pilsētā ir diezgan biežs viesis,  Liepājā licies viegli un patīkami strādāt, taču, darbojoties pie Pētertirgus, kur rīta cēlienā iedzīvotāju plūsma visdzīvākā, meistars izraudzījies īpašu paņēmienu, viņš neesot lūdzis cilvēkus pozēt, bet atļāvis, lai tie savā nodabā steidzas savās gaitās, ejot gar uzstādīto fonu. Tādējādi izdevies fiksēt daudz vairāk ļaužu, parādot, ka vēju pilsēta ir bagātīgi apdzīvota, daudzveidīga un nemierpilna.

Savs viedoklis kā allaž bija V. Santam, kuram liekoties, ka kaut kas savdabīgs, kas laika gaitā neizbēgami apzīmogo arī iedzīvotājus,  atrodams katrā Latvijas pilsētā. Kaut gan viņš te uzskatāms par vietējo, liepājnieki tomēr bijuši grūtāk piesaistāmi bildēties. Cēsīs šajā ziņā viņam klājies ievērojami vienkāršāk. Iespējams, tāpēc ka fotografēt laimējies dzelzceļa stacijā, kur pulcējas īpaša un viņam ilgāku laiku neredzēta publika. Taču dažādu pilsētu iedzīvotāju atšķirības savdabība, gluži kā nacionālās īpašības, Varaprāt,  līdzinoties gaisīgam tīmeklim, tādēļ diezgan daudz pūļu esot  jāpieliek, lai to pamanītu un izceltu darbos. Kad viņš analizējot izstādē redzamos darbus, tad sev par pārsteigumu pamanījis, ka starp bildēs redzamajiem cilvēkiem nav atpazīstami nedz zvejnieki, nedz metalurgi. Taču, attaisnojot šo nepilnību, J. Kmins atzina, ka liepājnieki sevi pilnībā fotogrāfiem atklājuši, kā pašas vasarīgākās un saulainākās pilsētas pārstāvji, jo bildēti taču rītā, kad notika pludmales festivāls.

Pēteris Jaunzems,

Vara Santa foto

“Ivars.”

Pētera Jaunzema foto 

Fotomākslinieku Vari Santu par liepājnieku bildēšanu ar lielu ziedu sveica izstādes atklāšanas vismazākā dalībniece.