“Noliec sausumā un lieki negrābsties” atbild Rīgas celtniecības koledžas absolvents Ingus Ķēpulis no Saldus novada Zaņas pagasta.

Pirms piecpadsmit gadiem Rīgas celtniecības koledžā viņš ieguva kvalifikāciju vēsturiskā metāla restaurācijā un konservācijā, taču profesijā strādājis periodiski. Šobrīd apsver iespēju atgriezties restauratoru sabiedrībā — Mildas dēļ. “Pagājušā gada vasarā mana pasniedzēja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja restaurācijas departamenta vadītāja Sarmīte Gaismiņa uzaicināja atjaunot Brīvības pieminekli. Viņas vadībā strādājām trīs jaunie,” atceras I. Ķēpulis.

Viņa kursā mācījās vairāk nekā 30 jauniešu, izlaidumu nosvinēja pieci, nākamajā gadā diplomu ieguva vēl daži kursa biedri, taču restaurācijā strādā tikai viena kursa biedrene — par tapsētāju Rundāles pilī. “Pārējie celtniecībā, zvejniecībā, ceļu būvē, tūrismā, personāla atlasē, mēbeļu ražošanā. Katru gadu mums ir salidojums pie kāda mājās. Vienmēr noorganizēta ekskursija, ja iespējams, apmeklējam ar restaurāciju saistītus objektus. Mums visiem joprojām interesē restaurācija, taču nestrādājam tāpēc, ka mazs atalgojums. Naudīgie objekti ir, taču neregulāri. Pēc koledžas man piedāvāja strādāt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, taču solīja tikai minimālo algu,” atklāj Ingus.

Viņš vecas lietas atjauno kopš vidusskolas gadiem. Sava prieka pēc dara to joprojām, turklāt vēsturiski vērtīgākās liecības meklē un krāj. Nelielā šķūnītī sen vairs nav ideālas kārtības, jo mantu tik daudz, ka visām nepietiek plauktu un āķu, tāpēc liek krustu šķērsu. “Vēl nezinu, ko ar tām darīt. Ideāli būtu atjaunot un izveidot privātu ekspozīciju. Ir veci radio aparāti, mūzikas instrumenti, skolas piederumi, mēbeles, sadzīves priekšmeti, darbarīki, “Laimas” konfekšu skārdene – interesantas lietas! Metāllūžņu laukumos esmu redzējis tik daudz! Par laimi, cilvēki iemācījušies feisbukā paziņot atdodu par velti, atdodu par simbolisku samaksu vai dāvinu. Gan atradīsies cilvēks, kurš zinās, ko darīt ar lietu, kas citam lūznis. Puse no restaurācijas darba padarīta, kad ieviesusies skaidrība, ko ar konkrēto lietu iesākt. Pēc tam seko ilgstošs, lēns un monotons darbs,” skaidro I. Ķēpulis.

“Dieva dēļ, nepulē un neizskaistini!” momentā atbild Jānis Leja, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja restaurators konservators.

Viņa darbnīca ir Rīgā. Tur restaurētais vai iekonservētais nonāk atpakaļ Saldū, bet Jāņa radīti oriģināldarbi nonāk Latvijas tirgū ar vārdu “Sens koks”. “Restaurācijā esmu autodidakts, jo visu, ko protu, iemācījos no sava tēva (Saldus muzeja ilggadējs restaurators, daiļamata meistars kalējs Vilnis Leja – red.). Vēl skolā nemācījos, taču man jau bija iekārtota vieta viņa darbnīcā. Pusaudžu gados darbnīcā bija jābūt bez ierunām. Tā riebās! Tiklīdz varēju, aizlaidos. Izmācījos par pavāru, sporta skolotāju, tūrisma menedžeri, strādāju valsts pārvaldē, līdz sapratu, ka sevi nerealizēju. Atvēru savu darbnīcu, lai atgrieztos pasaulē, no kuras aizmuku,” viņš smaida.

Jāņa rokās nonāk koka un metāla priekšmeti. “Cenšos lietu maksimāli saglabāt tādu, kāda tā nonākusi pie manis, – lieki nepulēt, neskaistināt, neslīpēt, jo priekšmets nodzīvojis noteiktu laika nogriezni, par to stāsta katrs nobrāzums, robs, nolauzta detaļa,” skaidro J. Leja. Laiku pa laikam privātīpašnieki viņam rāda vecas lietas un jautā, vai vērts saglabāt. Meistars atjautā: “Ko tev šī lieta nozīmē?” Kādam vēsturisks unikums ir grabaža, citam acuraugs ir vēsturiski nenozīmīga lieta, jo tā piederējusi viņa vecvecvec… tēvam.

Jānim ir divi mazi dēli. Visticamāk, ka abi savu pirmo algu nopelnīs tēta darbnīcā, lai gan Jānim negribētos dēlus piespiest. Cita, kam mācīt savu amatu, nav. “Esmu mēģinājis sadarboties ar jauniem čaļiem, bet viņu atbildības līmenis – tuvu nullei. Nesaprotu, kā var nedēļām nedarīt, bet pēc tam pateikt, ka nav laika, jo aizbrauc prom no valsts! Mūsdienās varētu jautāt, kāpēc jāmācās strādāt ar kaltu, jo ir 3D printeris. Kalts iemāca darba ētiku un mīlēt to, ko dari. Stundām ilga kalšana ir kā sirdspuksts ar individuālu ritmu. Kalts amatnieka rokas padara spējīgas izjust darbu. Tēvs nekad nepiekāpās, ja runa bija par saplānotiem darbiem. Pukstēju, urkšķēju, burkšķēju, līdz padarīju. Tikai tā iemācījos darba kultūru un ētiku,” uzskata J. Leja.

Viņš padomdevējus sastop Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, arī biedrības “Koka dizaina centrs” kursos. “Jāzina par jaunākajām tehnoloģijām, materiāliem, ķīmiskajām vielām. Restaurācijā un iekonservēšanā strādāju tikai ar pārbaudītām metodēm. Novators neesmu, citādi tas robežotos ar šarlatānismu. Sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabriku-laboratoriju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju mēģinām saglabāt 1950. gados atrastu totēmu. To iekonservēja ar tolaik plaši izmantotu ķīmiju, tagad priekšmets burtiski sabirst pelnos.”

Kad jāatpūšas no pelniem, J. Leja gatavo masīvkoka mēbeles. Gandrīz vienmēr izvēlas ozolkoku. Cīņa notiek katru reizi, jo koku nevar pakļaut. Tas saraujas, piebriest, plaisā… Amatnieks dievina Latvijas ozola zemākās šķiras dēļus, jo plaisas, zaru vietas un nelīdzenā mala rada unikālu gleznu. Amatnieka ziņā, kurā mēbelē to ierāmēt.

“Ieskaties, citādi nepamanīsi, ka tā ir neatkārtojama,” atbild namdaris galdnieks Gatis Pūpols no Saldus novada Jaunauces pagasta.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti atļauj viņam strādāt valsts kultūras piemineklī Jaunauces pilī, jo Gatis domā kā amatnieks, nevis kā strādnieks. G. Pūpols specialitāti ieguva pirms 20 gadiem. “Skolā iemācīja burtus, pārējo apguvu darot. Jau pamatskolā uz vecām lietām skatījos ar interesi. To nevar iemācīt,” uzskata amatnieks.

Vispirms viņš savā galdniecībā izgatavoja pils parkā iederīgus solus, pēc tam – lapeni un tiltiņus. Pirms gada viņam uzticēja triju telpu sienu un griestu izlīdzināšanu un nokrāsošanu. Sarežģītākais uzdevums vēl priekšā – no četru koku sugu dēlīšiem jāizveido vēsturisks parkets un vienlaidus jāieklāj trijās telpās, tādējādi noslēdzot šo telpu pilnīgu restaurāciju-rekonstrukciju.

Vietējais galdnieks pils grīdas burtiski izrāpojis. Gan tad, kad mācījās pagasta skolā, kura bija iekārtota šajā pilī, gan tagad. Un ne par velti – reiz viņš zem grīdlīstēm atrada oriģinālā parketa kripatas. Tās palīdzēja precīzi atminēt, kāda izskatījās baronu fon Ropu parādes istabu grīda. Varēja arī nerāpot – ātri demontēt nederīgo grīdu un gružus aizslaucīt… G. Pūpols strādā viens, jo tā var turēties lēnā ritmā. “Normāls celtnieks par mani pasmietos, jo viņiem galvenais – tik’ jāmauc! Viņi viens divi pabeigtu to, ko daru visu gadu, bet pilij tas neder.

Man patīk strādāt pilī, jo redzu, kā senāk strādāja meistari, varu salīdzināt ar šodienas metodēm. Mūsdienās strādā paviršāk, cenšas izmantot pēc iespējas lētākus materiālus. Piemēram, ja sienas veco apmetumu nenodauza uzreiz, bet pa kārtai, atklājas vai visa būvniecības vēsture – katrs slānis vēsta par meistariem, konkrētiem materiāliem, paņēmieniem. Vispirms sienai bija kaļķa apmetums, pēc tam kaļķa-cementa apmetums, arī es izveidoju slāni – ar šodienas izlīdzinošiem materiāliem un krāsām esmu rekonstruējis senu interjeru. Jaunauces pilī esmu pārliecinājies, ka vismaz būvniecībā tiešām viss jaunais ir labi aizmirsts vecais,” skaidro jaunaucnieks.

“Nesteidzies izmest, pat ja ļoti traucē,” aicina kvalificēts galdnieks un kokgriezējs Māris Gulbis no Saldus novada Šķēdes pagasta.

2010. gadā atvērās Kuldīgas restaurācijas centrs, lai pulcinātu amatniekus, kurus interesē kultūrvēsturisku objektu saglabāšana. Arī šķēdenieks piedalījās centra rīkotos kursos, brauca pieredzes apmaiņā uz Norvēģiju. Satikšanās ar Latvijas un Eiropas amata brāļiem aizvien izvēršas par ļoti noderīgām mācībām.

M. Gulbis specializējies koka logu, durvju un būvkonstrukciju konservācijā un restaurēšanā. “Mans darbs ieguldīts Saldus novada Jaunauces pilī, Kazdangas pilī, atjaunoju arī Kapelleru nama ārdurvis Saldū. Diezgan daudz esmu strādājis Kuldīgas vecpilsētā. Tagad atjaunoju vienu verandu pretim Hercoga Jēkaba piemineklim. Pirms tam strādājām ar vēl piecām sešām. Esam vairāki amatnieki, cits cita darbā nejaucamies. Viens glābj ēkas pamatus, cits zina, ko iesākt ar vēsturisku apmetumu, skārdnieks atbild par jumtu un notekcaurulēm, es – par koka detaļām,” stāsta amatnieks.

Viņš ļoti saudzē priekšmeta vēsturisko stāstu, jo arī atšķir krāmu no vērtības. Ja durvis savulaik skrāpējis suns, uz tām kāds par godu revolūcijai ar nazi iegriezis ciparu 1917 un savu vārdu, tad tam visam jābūt redzamam arī pēc atjaunošanas. Cik reižu piedzīvots, ka oriģinālās detaļas vieglāk būtu bijis nomainīt pret jaunām kopijām, tomēr galdnieks neatkāpjas no saviem darba principiem.

Reiz viņam ļāva ieskatīties klētiņā, kurā visu putekļaino mantojumu plānoja sadedzināt. “Pamanīju vecu pūralādi. Kaste – neko, laba, apakša – izpuvusi, toties eņģes darbojās. Virsū — uzkrāsotas puķītes un 1821. gads. Tad vēl dzimtbūšana nebija atcelta! Četrus gadus lāde stāv manā darbnīcā. Kaut kad sapratīšu, ko ar to iesākt.

Mēs dažādi izturamies pret vecām lietām. Ir, kas ļoti ietekmējas no būvniecības tirgus jaunumiem, taču jau pēc dažiem gadiem viņš atpalicis no celtniecības modes. Kaut vai piemērs ar plastmasas logiem – vispirms reklamēja ar vienu kameru, pēc tam slavēja ar trijām kamerām, tagad jāpērk ar sešām. Reizē ar būvniecības progresu mājās ienāk pelējums un astma.”

M. Gulbis nenoliedz, ka 90. gados arī viņš nodarīja pāri savai vecajai mājai, – oriģinālus koka logus nomainīja pret paša gatavotiem koka pakešniekiem. Paketes savu nokalpojušas un palikušas neglītas.

“Latvijā ir, ko redzēt un restaurēt muižās un pilīs. Zemnieku mājās – ja tām gadījušies labi saimnieki. Nekad nav par vēlu izmest plastmasas logu un ielikt no koka,” tā M. Gulbis. Viņu valdzina autentiskas lietas. Ja nebūtu jādomā par rēķiniem, noteikti atgrieztos pie hobija atjaunot vecas automašīnas. Īpašās dienās viņš pa vietējiem ceļiem līkumo ar 1958. gadā ražotu volgu.