9. aprīlī
pulksten 17:00 Liepājas muzejā ikviens interesents
aicināts uz noslēdzošo saruna cikla “Dienvidkurzemes savdabība” tikšanos “Ģimenes
godi Dienvidkurzemē”. Sarunu vadīs un par nozīmīgākajiem ģimenes godiem stāstīs
muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Uļa Gintnere, portālu informēja Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.

Ekspozīcija “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un
darbs” ielūkojas cilvēka mūža gājuma trīs lielākajos godos jeb svētkos, kurā
piedalās visa dzimta. Tie ir bērniņa dzimšana un kristības, tad kāzas un bēres.
Tautasdziesmas vārdiem dienas nosauktas: dzimstamā, mirstamā, tautiņās ejamā.

Katrai no tām sava īpaša vieta, dziļš tautas
tradīcijās iesakņojies saturs. Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi:
dot bērnam vārdu un uzņemt viņu par dzimtas locekli. Līdzās reliģiskai nozīmei
šai norisei bija arī tiesisks raksturs. Tam bija publiska akta nozīme, kad
kūmas bija ne vien liecinieki, bet pēc nozīmes bērna dzīvē pielīdzināmi
vecākiem, kas atbildēja par bērna nākotni.

Kāzas bija dzimtas turpinājuma sākums, tādēļ tām
piemīt gan praktiska, gan maģisku rituālu piesātināta gaisotne. 1931. gadā
uzņemtā filma “Kāzu paražas Nīcā 19. gs. vidū” ir dokumentējusi šīs norises
Nīcas pagastā, piedaloties pašiem nīceniekiem. Liela vērtība fragmentos
saglabātajai filmai ir tautastērpi, jo Dienvidkurzemes pagasti – Nīca, Rucava
un Bārta – zīmīgi ar salīdzinoši ilgu autentisku tautastērpu valkāšanu, tādēļ
Latvijas kultūrvidē tie īpaši nozīmīgi. Ekspozīcijā skatāmajā filmā zudušie
kadri papildināti ar tekstu no Latvijas Folkloras krātuves materiāliem.

Bēres bija vieni no lielākajiem ģimenes godiem.
Tās ilga divas dienas. Naktī, kuru sauca par vāķēšanas nakti, bērinieki
negulēja, bet dziedāja bēru dziesmas. Šāds bēru raksturs Dienvidkurzemē, īpaši
Nīcā un Bārtā, saglabājās vēl 19. gs. 2. pusē.