– Kā nonācāt Metalurgu Tautas teātrī?

– Par lielu blatu! Mana mamma strādāja par “Metalurga” kluba vadītāju, dzīvoklis mums bija trešajā stāvā, bet pirmajā un otrajā stāvā bija visi iespējamie pulciņi. Es biju no tiem bērniem, kas pirms pusstundas bija pie pūtējiem, pēc tam mudīgi pie koristiem un dejotājiem. Vārdu sakot, uz visām pusēm, kur vien varēja.

Tur bija arī drāmas pulciņš, un mamma jau tad spēlēja teātrī. Tikko kādai lomai vajadzēja bērnu, tā ņēma mani.

– Iepatikās spēlēt?

– Jā, jo tad es biju cilvēkos, bija izbraukumi.

Kad tāds mazs krupis var ar lielajiem kopā braukt un teātri spēlēt, tas taču ir kaut kas!

Pārsvarā braucām pa kolhoziem un spēlējām, balles arī bija. Mana māsa ar sportu nodarbojās, viņai ar kultūru vispār nebija nekāda sakara, bet man gan vajadzēja teātrī iekšā būt.

Pirmā lielākā loma bija “Sniega karalienē”, tur es spēlēju Keju. Es spēlēju savā 5. skolā, un pēc tam man divas dienas bija zvaigžņu slimība – pa skolu staigāju lepna. Trešajā dienā man sāka prasīt, kur mana Gerda, un tad man tā zvaigžņu slimība pārgāja.

Tad nāca pieaugušo lomas, neatkarīgi no mammas, jo vienkārši biju tai barā iekšā. Kad aizbraucu mācīties uz Valmieru, tur teātris nebija tik izteikts. Atkal sāku iet, kad atbraucu atpakaļ uz Liepāju. Gadu gaitā pa vidu nāca vairāki režisori, bet uz citiem kolektīviem gan neesmu gājusi.

– Kad “Metalurgs” tika slēgts, Daina Kandevica teātri pārsauca par Liepājas Neatkarīgo teātri, un tajā tā arī palikāt.

– Daina uztaisīja jaunu nosaukumu, jo gribējām spēlēt. Kā viņa taisīja jaunu lugu, tā teica, lai nāku un spēlēju. Es aizeju uz pirmo un otro mēģinājumu, trešajā pasaku, ka nespēlēšu. Vot, negribu tās lugu spēlēt! Paiet pusgads, Daina zvana atkal un sauc uz jaunu lugu. Aizeju, un viss notiek bez kreņķiem.

Pa visiem saviem 70 gadiem es esmu vismaz kādas 30 lomas nospēlējusi.

Es biju arī laba sufliere, visus tekstus visām lugām zināju no A līdz Z.

– Jūs taču darbojāties arī amatierteātrī “Projekts”. Kā tur iesaistījāties?

– Tas bija 2019. gada pavasarī. Aizgāju uz “Trīs sivēntiņiem” un tur satiku Karīnu Tatarinovu, kura gribēja kaut ko iestudēt, un tā viņa mani pievāca. Ar viņas mammu mēs savulaik spēlējām kopā “Sniega karalienē” – tur viņa spēlēja Gerdu.

Karīna piedāvāja Ziemupei par godu uzvest “Aiziet jūriņā!”. Tai brīdī man Neatkarīgajā teātrī nekā jauna nebija un es nodomāju – kāpēc gan ne? Uztaisījām “Aiziet jūriņā!” un dabūjām “Gada labāko izrādi”. Tad atnāca pandēmija un sēdējām mājās.

– Dramatizējumā “Aiziet jūriņā!” jūs spēlējāt Jūrnieka lomu, kurā šķīrums starp sievieti un vīrieti pazudis. Kā bija šo tēlu spēlēt?

– Viņš nemaz nebija domāts kā vīrietis. Klasesbiedreni, kura mani uz Valmieru aizvilka, savu mūžu nebiju kleitā redzējusi, un Jūrnieks tāds pats bija – visu laiku biksēs, jūrnieka kreklā. Jūrnieks bija sieviete, kas pīpēja, un es arī esmu pīpātāja. Viņa bija normāls cilvēks – sieviete, kurai nebija laimējies.

Tikpat labi par mani arī tā var teikt – es neesmu precējusies, man nav bērnu. Man jautā: “Kas tev, Nora, nekaiš? Nav bērnu, nav kreņķu.” Es saku: jā, man nav bērnu, bet man ir māsa, kurai ir divi bērni un četri mazbērni. Kad kaut kas ar bērniem notiek, tad prasa pēc manis.

Pašu tēlu bija labi un viegli spēlēt. Mans pēdējo 30 gadu moto ir no uzveduma “Pāri, kas dabonas”. Tur ir tādi divi teikumi, kas skan apmēram šādi:

“Es visādas lomas varu spēlēt un varu spēlēt, pat naktī pamostoties.”

Grūti bija tas, ka cits režisors, jo pie Dainas jau bija pierasts. Un Karīnai mēs kā režisorei arī bijām pirmie.

Pēc tam gan gribējās muti mazgāt un izraudāties, jo izrādē viss beidzas ar asarām. Slapjš viss bija un nosvīdis.

Uz pirmizrādi gan es netiku, jo saslimu, tad spēlēja cita. Nākamā izrāde bija taisni Ziemupē. Pēc tās mēs sēdējām un kafiju dzērām. Tatarinova teica, ka Jūrnieku bija iedomājusies smalku, maziņu, salīkušu un ar smalku balstiņu.

Kad mēģinājumā parādīja mani šai lomai, viņa teica, lai es atbraucot uz Ziemupi, un tad pilnīgi pieņēma mani šai lomai. Cilvēki jau visvisādi ir.

– Pēc šiem Janas Egles stāstu motīviem veidota arī filma “Bedre”. Esat redzējusi?

– To es speciāli dabūju skatīties, lai saprastu, kā viņi traktēja Jūrnieku. Skatījos, lai salīdzinātu.

Izrādē tomēr ir viens teksts, filmā cits. Es gaidīju to pazīstamo, bet tur bija jau kāds mākslinieks uztaisījis. Mūsu Jūrnieks ir viens pats mājās, neiet ārā – pat ne līdz šķūnim, kur stikliņus taisa, un tad viņu atrod jau beigtu. Mēs nevis spēlējām, bet stāstījām, kas notika vakar un aizvakar. Tad parādījās tā bilde.

Man turklāt darba kolēģis ir no Ziemupes, viņš šo cilvēku bija saticis un ar viņu kontaktējies. Tad viņš man daudz pastāstīja, kā tas Jūrnieks uzvedies, ko un kā darījis.

– Daudzi uzskata, ka amatierteātris ir tāds nenopietns teātris. Daina Kandevica ir uzsvērusi, ka Neatkarīgais teātris iestudē lugas par nopietnām tēmām – tā, lai cilvēki nedomā, ka tas ir tikai tāda joka lieta. Kā ir būt amatierteātra aktrisei?

– Es strīdēšos ar to apgalvojumu par nenopietnību. Amatierteātris ir pats labākais teātris! Mums ir labs kolektīvs un labi aktieri – tādi, kas to dara ar sirdi un dvēseli.

Ir tādi, kas atnāk uz aiziet – ja ne, tad ne. Ņemsim pēdējos trīs gadus: ir paziņas, kas nāk un aiziet ar smaidu. Kad es ieraudzīju Normundu Kārklu “Beigu spēles” pirmizrādē, biju pārsteigta, jo nezināju, ka viņš tur spēlēs, teātrī nebija jau vairākus gadus. Teicu, ka jāpaiet ir vairākiem gadiem, lai cilvēks atkal kāptu uz skatuves. Neteiksim, ka daudz tādu, bet daži ir.

Citi saka, ka uz pašdarbniekiem nenāks, tos nevarot ciest. Un tad viņi atnāk, paskatās mūsu izrādes un prasa, kad būs nākamā.

Mēs esam drusku par labu, un es esmu pret to, ka amatierteātri sauc par tādiem pašdarbniekiem vien.

Cilvēks zina, ko nāk skatīties. Zina, ka tas nav ar aktieru izglītību, bet tajā pašā laikā mēs arī varam. Daudz kas, protams, ir atkarīgs no režisora. Tu vari lēkt uz galvas, kā tev ienāk prātā, bet tev nesanāks – viens pats tu neesi velētājs, bet, tikko ir režisors ar savu roku, tad tā vairs nav pašdarbība.

Smieklīgi vai nesmieklīgi, bet mēs nesen bijām Brocēnos, kur Lūriņš skatījās un vērtēja, ja nemaldos, kādas 12 lugas. Viņš taisni mūsu izrādi skatījās un teica, ka šī esot viņa griba un vara – piešķirt diplomu nevis lugai, bet gan visām sešām otrā plāna aktrisēm. Tie ir mūsu nopelni. Divreiz nedēļā mēs ejam uz mēģinājumiem un ziedojam savu laiku, neskatoties, kur dzīvojam.

– Kāda veidojusies sadarbība, attiecības ar režisori, ar kuru strādājat tik daudzus gadus?

– Mums ar Dainu iet visādi, bet mēs esam draudzenes. Tā kā man ir ļoti skaļa rīkle, tad brīžiem ir tā, ka es kaut ko skaļāku pasaku, un Daina pretī. Tad viena otrai pagriežam muguru, es uzpīpāju, sanākam atpakaļ, sabučojamies, un viss ir aizmirsts, viss ir kārtībā.

– Jums ir 24 stundu gara darba diena, bet teātra mēģinājumiem arī jāatrod savs laiks. Kā jums tas izdodas?

– Tās dienas, kad jāstrādā, tad teātrim jāiztiek bez manis. Saku, ka būšu uz nākamo mēģinājumu. Brīžiem ir tā pagrūti, it sevišķi, kad atlikuši pēdējie mēģinājumi. Tad režisors man brauc pakaļ. Es atstāju darbavietu, uz divām stundām nolieku savā vietā kolēģi, lai strādā. Bet teātris ir prieks. Par mīlestību to diez vai varētu nosaukt, bet tā ir dzīves jēga, sūtība.

– Kāpēc par mīlestību to nevar saukt?

– Es nezinu, kas tas ir. Varbūt var arī par mīlestību saukt. Teātris man ir no mammas, un viņas brālis arī kādreiz strādāja Liepājas teātrī. Tad visas izrādes, kuras varēju, gāju skatīties. No turienes varbūt tā mīlestība.

Visvairāk man patika aizkulises. Es atceros, kad vēl “Metalurga” klubā dzīvojām, mums bija maza zāle un skatuve, dekorācijas vilka uz rāmi virsū, un tad mākslinieks tur zīmēja. Man, kā jau mazam krupim, arī vajadzēja tur būt klāt – vai nu otu padot, vai kādu punktiņu ielikt.

Mans onkulis Alfrīds bija skatuves strādnieks. Mamma uz teātri gāja pa darīšanām, bet es mudīgi pie Alfrīda uz skatuves – skatījos prožektorus. Tad mudīgi vajadzēja aizskriet pie gaismotājiem, podziņas paspaidīt.

Maza būdama, es laikam par daudz to teātra mīlestību biju paņēmusi iekšā.

Tad teātrī vēl bija Vera Bušmane – frizierene, pie viņas mēs gājām matus taisīt. Tajos laikos, kad bija izrādes, tās notika teātrī, jo klubā bija ļoti maza skatuvīte. Kad gājām uz teātri un tur varēju staigāt, lepna biju. Tas bija pavisam citādāk.

– Kurš ir mīļākais tēls vai izrāde, ko esat spēlējusi?

– Tas noteikti ir Kejs. Man bija seši vai astoņi gadi, bet es vēl tagad atceros vienu otru frāzi. Tavas rozes noziedējušas. Man jāsaliek vārds “mūžība”, tad karaliene man uzdāvinās slidas. Šausmīgi, ne? (Smejas.)

Es jau daudz nevaru izvēlēties – kādu lomu man iedod, tāda ir. Manai figūrai var tikai atsevišķas lomas iedot, un tādas nopietnās lomas man nemaz arī tā nedod. Es pat nevaru iedomāties, kura no tām, kuras esmu spēlējusi, varētu būt nopietna. “Aiziet jūriņā!” bija nopietna loma, bet tā bija nevis jāspēlē, bet gan viņā jādzīvo.

Varu palielīties ar lomu “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, kuru “Pūtvējiņos” nospēlējām. Mirtas tanti tur spēlēju. Sākumā teicu Dainai, ka man taču nav tik daudz gadu, lai es viņu varētu spēlēt, bet viss kolektīvs nāca pretim. Beigās visi draugi un paziņas, kas redzēja, gribēja, lai atkārtojam. Nospēlējām izbraukumā vēlreiz.

Pēc tam V. Siliņš uztaisīja “Viss par sievietēm”. Tad vēl bija “Tie paši oši”. It kā maza lomiņa – uznāciens un desmit teikumi, bet tu ej, jo zini, ka tas ir jāizdara. Un to tu nedari ar automātu pie galvas, bet tāpēc, ka patīk. Tas man ir tāpat kā ar adīšanu.

– Papildus teātrim tad vēl atliek laiks arī adīšanai?

– Patiesībā es nemaz nedrīkstu iet dzijas veikalos iekšā – mājās ir kādi pieci vai seši maišeļi ar dzijām, kādas tik vien var būt. Un ja kāda neder, tad eju pa bodēm, ieraugu un man vajag.

Man ik pa laikam uznāk, tagad mājās ir vairāki aizsākti darbi. Kaut kādi sīkumi palikuši – vai nu rokas vai kas. Es iedomājos, ka man vajag tādu un tādu džemperi, bet sevis adītu.

Vienu zeķu pāri es nevaru līdz galam uzadīt. Man ir divi džemperi un katram kaut kas pietrūkst. Un tāpat ir ar teātra spēlēšanu. Mums bija izrāde “Karuselis”, kur Ēriks Vilsons sākumā atnesa vienu teikumu un teica, lai darām, ko gribam. Tad mums tā izrāde bija bez teksta, gandrīz kā pantomīma, visiem patika.

– Kāpēc jūs sakāt, ka izrādēm kaut kas pietrūkst?

– Man vajag, lai ir dažādi krēsli, uz kuriem apsēsties. Neteiksim, ka man vienā apnīk, bet es labprāt iesēstos arī otrā krēslā. Kad man saka, lai nāku pārsēsties citā, kurā būšot labāk, es atbildu, ka labāk nebūs, bet citādāk gan.

– Ko jūs teātrī esat priekš sevis guvusi?

– Draugus. Es saku, ka tad, ja es ar cilvēku nebūšu draugos, es ar viņu uz vienas skatuves nespēlēšu. Man tad būs grūti.

Es nedomāju tādus draugus, kuriem var ap kaklu ķerties, bet gan tos, ar kuriem attieksme saskan.

Jā, mums ir bijuši skandāli līdz ārprātam, bet tas ir starp mums un apkārtējiem tas nav jāredz (smejas).

Galvenais ir tas, ka skandālu dēļ mēs neesam pašķīrušies. Dažas izrādes mums beidzas tāpēc, ka kāds ir aizgājis otrā saulē. Mēs vēl varētu spēlēt un spēlēt, it sevišķi, ja izrāde patīk. Mums bija “Karuselis”, bet viens kolēģis aizgāja aizsaulē, un viņa vietā ielikt citu nevarēja.

Galvenais, ka tie iegūtie draugi nav pazaudēti. Vismaz tie, ar kuriem 30 gadi kopā pavadīti.

– Draugus un teātra kolēģus ar saviem adījumiem apdāvināt?

– Nē, nedāvinu, bet, ja man paprasa, tad es uzadu. Draudzenēm tagad ir nākusi modē tā saucamā krustotā čalma, ko uz galvas liek. Prasa, lai tādu uzadu, bet brīžiem man nav laika, jo jāstrādā.

Bija viens brīdis, kad es visiem saviem paziņām vīriešiem zeķes adīju. Tagad es kādus piecus gadus zeķes nebiju adījusi. Kad vienam paziņam bija dzimšanas diena, nodomāju, ka uzadīšu un uzdāvināšu zeķes. Aizeju līdz papēdim un nezinu, kā tas jāņem nost. Meklēju grāmatu un pēc tās skatos. Pašai smiekli nāk.

– Minējāt, ka jums bērnībā paticis darboties ap matiem. Tagad arī to vēl darāt?

– Mati – tas ir mans hobijs arī tagad. Es griežu un krāsoju. Man pietiek ar vienas reizes redzēšanu, un, ja patīk, tad ar to viss ir pateikts.

Man bērnībā mamma ļāva darboties pa saviem matiem. Viņa atļāvās sev darīt visu, sākot ar griešanu, tīšanu, krāsošanu. Mamma teica: nav zobi – ataugs. Viņai gan mati bija īsi, tina uz tādiem gumijas rullīšiem.

Man jau astoņu vai deviņu gadu vecumā deva šķēres rokās, un mammai bija tāds niķis ik pa laikam mainīt matu krāsu. Tad jau cits nekas nebija kā henna, ūdeņradis un ožamais spirts. Pēc trešās krāsošanas reizes, ko paveicu es, mamma staigāja zaļa. Henna nesaēdās kopā ar matiem (smejas).

Teātrī tāpat palīdzu, kad vajadzīga kaut kāda darīšana ar matiem – sataisu meitenēm frizūras.

Tad es atkal aizeju pie draudzenes, kurai mājās ir trīs mazmeitas, un viņas visas rindas kārtībā sauc pēc Noras tantes – grib, lai uzpin bizi, un katrai vajag citādāku. Tad Noras tante sēž, nevis lai dzertu kafiju un pīpētu, bet lai bērniem matus pītu.

VIZĪTKARTE

Nora Pakalnišķe

• Dzimusi 1952. gada 10. novembrī Liepājā.
• Izglītība: Liepājas 5. vidusskola, Valmieras 36. profesionāli tehniskā ķīmiķu vidusskola.
• Darbavietas: “Valmieras stikla šķiedra”, “Lauma”, “Liepājas metalurgs”, “Liepājas pilsētas policija”, pašlaik strādā “Liepaja Bulk Terminal” par caurlaides dežuranti.
• Darbojas Liepājas Neatkarīgajā teātrī, amatierteātrī “Projekts”, pirms tam – Metalurgu Tautas teātrī.
• Hobiji: adīšana, matu frizēšana.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.