“Grimmus” publika uzņēmusi ar bravo saucieniem un aplaudējusi kājās stāvot. Diskusijā ar skatītājiem pēc izrādes noskaidrojies, ka lielākā daļa no viņiem redzējuši “Šekspīru”, līdz ar to ļoti gaidījuši arī šo izrādi.

Iepazīstinām ar divām Polijā publicētām recenzijām (saīsinātā veidā).

Nāve viņai piestāv

Tomašs Domagala, portālā “DOMAGAŁAsieKULTURY”

Tā kā izrādes “Grimmi” scenārija pamatā ir slaveno brāļu pasakas, viens no tās tēliem, protams, ir Sniegbaltīte (Kintija Stūre).

Elmāra Seņkova versijā viņa pārsteidzoši līdzinās televīzijas seriāla “Stranger Things” varonei Maksai Meifīldai jeb meitenei ar austiņām, kas dzīvo savā pasaulē, diskrēti ievedot autisma tēmu izrādes telpā. Pēc nokošanās no ābola Sniegbaltītes dzīvespriecīgais autisms piekāpjas depresijai. Viņas sapnis, no kura viņu jāpamodina skaistajam princim, izpaužas smagā slimībā, samazinot meitenes izredzes uz laimīgām beigām.

Sliktā pamāte (Inese Kučinska) Seņkova izrādē ir Sniegbaltītes māte – sieviete, kas ir ārkārtīgi greizsirdīga par savu jaunību un no tās izrietošo meitas skaistumu. Tas viņu spiež dot savam bērnam saindētu ābolu, bet tas netiek darīts reālajā plānā, bet gan simboliskajā telpā (viņa ir pārģērbusies par kādu citu).

Šķiet, ka šī paņēmiena jēga ir ierakstīta Ļaunās mātes modernā biogrāfijā. Viņa ir sieviete uz brieduma sliekšņa, tāpēc viņa stundām ilgi sēž Instagramā, kārojot sekotāju uzslavas un popularizējot kārtējo nekvalitatīvo kosmētiku vai lētas rotaslietas.

Seņkova vēstījums šķiet skaidrs – pusmūža sievietes kā apsēstas vēlas aizkavēt novecošanās procesu, ar savām apsēstībām un paranoju aplipinot savu bērnu paaudzi un iedzenot viņus kompleksos un bailēs, kas noved pie smagām psihofiziskām saslimšanām.

Tādējādi saindētais ābolsšajā gadījumā simbolizē tiekšanos pēc jaunības un mūsu realitātē dominējošo ķermeņa kultu.

Šim pavedienam, kas pats par sevi ir ārkārtīgi precīzi uzbūvēts un pārdomāts, ir vēl ķirsītis uz tortes jeb satriecošs atrisinājums izrādes finālā. Sniegbaltītes modināšanas ainā mēs uz brīdi redzam Ļauno māti, kuras veidols apvieno gan estētiskās medicīnas procedūru izkropļoto Donatellas Versačes seju, gan Džokeru no slavenajām filmām par Betmenu. Seja ir tik kariķēti izkropļota, ka tā drīzāk atgādina nāves masku, nevis plastisko ķirurgu sabojātu īstas sievietes seju. Te, lūk, mēs nonākam pie šī pavediena būtības.

Ļaunā māte kā viens no nāves iemiesojumiem, dodot savai meitai indi, kas inficē viņas dvēseli ar postošo slimību – tiekšanos pēc mūžīgās jaunības – paceļ sižetu un šķietami triviālo, teiksmaino stāstu augstākā līmenī. Nemaz nerunājot par to, ka šajā iestudējumā stāstītājs ir pati Nāve (elpu aizraujošajā Egona Dombrovska izpildījumā), negaidīti atļaujoties pēdējo kaprīzi – Sniegbaltītes dziedināšanu.

Ļaunā māte, ko izkropļojusi karikatūrai līdzīga nāves maska, mums ne vien parāda, kurp tas viss ved, bet arī izceļ Nāves rezervēto attieksmi pret sevi pašu un savu profesiju, kā arī sava veida vienaldzību, ar ko spokainā Stāstītāja mums burvīgi uzbur izrādes pasauli.

Es sīki aprakstu viena pavediena uzbūvi, jo visa izrāde tiek veidota pēc līdzīga principa. Šie pavedieni brīvi savijas – te negaidīti sasienoties viens ar otru, te atdaloties. Starp citu, ir vērts pieminēt, ka, lai gan izrādē tiek runāts daudz, teksta ir maz, jo lielākā daļa dialogu norisinās aktieru izdomātās valodās.

Izrāde runā par patiešām nopietnām lietām, taču kļūdīsies tas, kurš domās, ka tai trūkst humora.

Tā tur ir pārpārēm, jo varoņus un pasauli mums apraksta Nāve – šajā gadījumā ar lielu pacietību un labestīgu iecietību, kas raksturīgi maz apdraudētiem spēkiem.

Izrādes meistarība ir brīnišķīga, īpašu uzsvaru liekot uz aktiermākslu. Valdzinoša ir arī Edgara Mākena mūzika, ko klātienē spēlē mūziķi, kuri atkarībā no vajadzībām kļūst arī par augstākās raudzes aktieriem.

Teiksmainā šausmu pasaule

Arams Šterns, portālā “Teatr dla Wszystkich”

Savā šķietami ļoti rotaļīgajā formā, kurā tiek atdzīvināti brāļu Grimmu pasaku varoņi (lai gan tajos netrūkst cinisma un asinsizliešanas), Elmāra Seņkova sirreālā izrāde kļuvusi par sava veida katarsei raksturīgo “atbrīvošanos” no ļaunuma. Tāda ļaunuma, kas jau pusgadu skar mūsu austrumu kaimiņus, un zvērībām, ko cilvēki/ (ne)cilvēki nodara cilvēkiem… Tāpat kā tas ir pasakās – kurām tomēr var būt laimīgas beigas. Vismaz drosmīgajiem, tiem, kas tic labajam – tam tad ir jānotiek!

Pirmajā cēlienā uz skatuves redzam it kā apokaliptisku ainavu, ko arvien klāj zaļa zāle un ziedi, kuri drīz vien izrādīsies sēru vainagiem klāti kapu pieminekļi. Bet virs tiem redzam saplēstu sauli, Ziemassvētku eglīti un lielu Vilhelma Purvīša gleznas fragmentu uz proscēnija (scenogrāfijas un kostīmu autors – Reinis Suhanovs).

Starp kapakmeņiem kā tārpi no pazemes izlīdīs kosmiskas radības elastīgos maisos, runājot “bla-bla” valodā. Savādi un smieklīgi, bet no kuras pasakas? To teikto mums nepaskaidro nedz “titri”, nedz to haotiskās kustības vērojošā Stāstītāja/Nāve (Egons Dombrovskis), kam atliek vien paziņot: “Te mēs varētu arī beigt”.

Nepārtraukti uz skatuves esošā, visus varoņus pavadošā, mefistofeliskā Nāve, kas kuru katru brīdi var pārvērst visu nebūtībā, turpmāk noteiks toni visai izrādei un, gluži kā velnišķs diriģents, mainīs vārdus, ņirgāsies, piešķirs zemtekstus, grozīs pasaku beigas.

Savā iestudējumā režisors rāda Grimmu pasaku tēlus nerātnā un viltīgā stilā, kas izraisa skatītāju sirsnīgus smieklus.

Šeit ļaunā Pamāte-Ragana no pasakas “Sniegbaltīte” (Inese Kučinska) ir influencere, kas lauzītā poļu-krievu monologā mudina “ģevuškas” iegādāties jaunāko kosmētiku, te Ragana no “Ansīša un Grietiņas” (sensacionālā Agnese Jēkabsone), kas itāliski dzied par saldumiem, bet Pelnrušķītes lomā viņa “sarunājas” ar savu mammu, kura raida Morzes koda signālus no… eglītes. Princis (Hugo Puriņš) tehnoballītē no Pelnrušķītes kājas ar spēku vilka… sporta kurpi, bet cits, izskatīgāks aristokrāts (Edgars Ozoliņš) mēģināja atmodināt Sniegbaltīti, lasot franču dzeju. Cietis neveiksmi, viņš centās sarunāties ar Nāvi Gētes valodā!

Iracionālu ainu un mizanscēnu izrādē ir daudz vairāk, taču tas, kā režisors tās “servē” pārmērīgā daudzumā, šķiet, ir apzināts paņēmiens, kurā viņš, visticamāk, paļaujas uz savu brīnišķīgo aktieru talantu, it kā atgriežoties 16. gadsimta Elizabetes teātrī, kas tolaik darbojās bez režisora atbalsta.

Festivāla programmiņā neatradīsim horeogrāfa/horeogrāfes vārdu, tāpēc, iespējams, rūķīšu/elfu lieliskā skatuves kustība ir ansambļa darbs un ir pelnījis īpašu uzmanību.

Šī dzīves “sadragātā” grupa aizrauj ar veselu virkni gandrīz matemātiski aprēķinātu, sarežģītu kustību un lēcienu.

Tajā īpašu uzmanību ir pelnījis Bezroku rūķis (Hugo Puriņš). Skandināvu elfi sevī slēpj lielas skumjas par pāriešanu, par ko ik pēc dažām ainām viņiem atgādina bārdainais Karalis/Neptūns (Viktors Ellers), iekliedzoties “sterben, sterben!” (mirstiet, mirstiet!). Kontekstā ar militāro agresiju pret Ukrainu šis tēls diemžēl neizbēgami ir tik kails kā piedzimstot.

Liepājas teātra izrāde nebūtu tik neordinārs piedzīvojums bez Edgara Mākena sarakstītās dzīvās mūzikas. Sešu cilvēku “bēru ansambļa” izpildījumā tā lieliski akcentēja ainu atmosfēru un ritmu (īpaši trompetes partijas) un pavadīja Agneses Jēkabsones izpildītās skaistās dziesmas pirms starpbrīža un izrādes noslēgumā.

No poļu valodas tulkojis Herberts Laukšteins.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.