Mūsu pilsēta viņam nebija sveša. Pirms teju desmit gadiem Liepājas teātrī Ziemassvētku koncertam radīta scenogrāfija, pirms četriem gadiem nu jau šā brīža darbavietā Liepājas Leļļu teātrī iestudēta izrāde “Ilgonis un (Vis)visums”, pirms trim gadiem bijis scenogrāfs un kostīmu mākslinieks izrādei “Mūra pils tuksnesī”, ko režisēja Sandija Santa.

Ka varētu papildināt mūsu Leļļu teātra komandu – par to sākotnēji nebija pat domāts.

– Kā esat iejuties?

– Sāku strādāt gada nogalē, un tas bija interesants laiks. Decembris, Ziemassvētku izrādes, daudz izbraukumu…

Jau no pirmās dienas ikdiena bija ļoti piepildīta un spraiga, bez lēnas vai saudzējošas aklimatizācijas. Uzreiz biju iekšā darbos, mēģinot saprast, kur, kā un vai es varu palīdzēt.

Bet man patīk, ka nāku uz darbu un ir ko darīt.

– Kā ir tagad?

– Nekas nav mainījies (smejas). Bet tas ir labi. Turpinām strādāt, plānojam nākotni, nostiprinām vīziju par to, ko mēs gribam nākotnē sasniegt, kā mēs redzam šo teātri, šī teātra attīstību.

Soli pa solim strādājam pie tā, lai mērķus sasniegtu.

– Iezīmēsiet Liepājas Leļļu teātra virzību?

– Mana pirmā izglītība ir dramaturgs, un man ir svarīga oriģināldramaturģija. Es arī šeit esmu uzsvēris, ka ir būtiski veidot oriģināldramaturģijas darbus, kas stāsta par cilvēku šodien, šeit un tagad. Tas ir viens no aspektiem, ko mēs turpināsim.

Liepājas Leļļu teātris, manuprāt, tādā ziņā ir pozitīvs piemērs, jo jau tad, kad 2020. gadā šeit iestudēju savu izrādi, absolūti nebija jautājumu par to, kāpēc es gribu iestudēt oriģināldarbu, ko toreiz veidoju sadarbībā ar dramaturģi Sandiju Santu. Nākot šeit strādāt, es pieļāvu, ka ar to problēmu nebūs, un tā arī ir.

Mēs teātrī esam runājuši –

skaidrs, ka nosaukumam ir jābūt ne tikai tādam, kas sniedz norādi, par ko būs izrāde, bet arī atraktīvam, audiāli “garšīgam”.

Tas, ka mēs tikai nebalstām savu saturu uz jau zināmām pasakām vai stāstiem, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo jauniem stāstiem ir jārodas. Tas ir viens no Liepājas Leļļu teātra mērķiem.

– Un vēl?

– Būtiski ir runāt par pašu leļļu teātri un par tā formu. Tieši attīstīt leļļu teātra dažādību, radināt gan cilvēkus, kas šeit strādā, gan aktierus, gan arī skatītāju pie ļoti dažādajām leļļu teātra iespējām.

Mani īstenībā interesē tieši lelles. Dažādas lelles.

No nākamās sezonas štatā strādās Aleksandrs Jonovs, kurš ir meistars marionešu vadīšanā vai animēšanā, kā tagad saka.

Protams, dažādas porolonmīmiskās lelles, cilvēka auguma lelles, tā saucamās tabletop lelles neizpaliks.

Turpināsies jau iesāktais ceļš, ko jau citi režisori šeit ar laikmetīgām izrādēm ir uzsākuši. Bet mūsu kopējā vēlme ir to pacelt nākamajā līmenī.

Esam atvērti sadarbībai ar citām lokālajām institūcijām, lai mēs varētu, piemēram, realizēt lielās formas izrādi. Liels, liels sapnis ir eksperimentāla lielās formas izrāde, varbūt pat vairākas.

Tas viss pagaidām tādā ideju līmenī. Bet nevis tā, ka mēs pļāpājam viens ar otru; tam pieejam konstruktīvi, domājam, kā to varam sasniegt.

Latvijā ir tikai divi profesionāli leļļu teātri, protams, ka attīstība ir daudz lēnāka nekā valstīs, kur to ir daudz vairāk.

Nav jau tālu jāmeklē, piemēram, Lietuvā. Nemācēšu precīzu skaitli nosaukt, bet, manuprāt, tur ir vismaz desmit.

– Tad jau Liepājai ir jājūtas īpašai.

– To arī apkārt stāstu: jums ir tikai viens no diviem leļļu teātriem Latvijā, līdz ar to – latiņa ir jātur augstu.

Uz visa fona, ka Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta,

ir jātur roka uz pulsa un jākļūst redzamiem, laikmetīgiem, daudzpusīgiem. Tas ir tas, ko es gribu.

Es personīgi skatos Skandināvijas virzienā, uz viņu piemēriem. Pēdējos pāris gadus man ir izveidojusies saikne ar Norvēģiju, kas ir tāds, manuprāt, absolūti pozitīvs piemērs.

Šīs valsts mākslinieku vizuālā teātra valoda man šķiet ļoti simpātiska, saistoša, tāda, no kuras mēs varam mācīties. Jo mums tomēr tā skola bāzējas nedaudz citos noteikumos.

– Pastāstīsiet?

– Mums vēl aizvien atsevišķās izrādēs leļļu vadīšanas tehnikā ir manāmas senilas iezīmes. Un vēl arī domāšana un uztvere par to, kas ir lelle un kas ir lelle izrādē.

Tas, ko es gribētu, lai mēs sākam atvērti domāt par lelli, kas vispār var būt lelle. Latvijā tā šobrīd pietrūkst.

Īstenībā lelle spēj dot vairāk nekā tikai atveidot vienu galveno simbolisko tēlu. Jā, tas varbūt skan kritiski, bet es to nenoniecinu.

Arī pats tādas izrādes esmu iestudējis. Tās ir izrādes, kur zini, ka šie noteikumi darbosies, bet gribas attīstību. Bet, lai attīstītos, mums plašāk ir jādomā par lelli tieši no saturiskā aspekta.

– Vai to var mainīt jauna pieredze gan aktieriem, gan režisoriem, redzeslauka paplašināšana?

– Jā, ir jāpaplašina redzeslauks. Bet būsim godīgi – domājot par klasisku leļļu teātri, par leļļu vadīšanas tehniku un prasmēm, arī tās mums Latvijā nav ideālas.

Norvēģijā biju meistarklasē, ko vadīja Gevins Glovers, kurš patlaban bāzējas Glāzgovā un daudzus gadus pats ir strādājis vizuālajā leļļu teātrī.

Viņš runāja par “pelēko zonu”, kas ir ārpus klasiskās izpratnes: kas ir jādara ar lelli, kam lelle ir paredzēta un kā aktieris uztver lelli.

Mēs to pētījām, un tas bija ļoti interesanti, plašs lauks. Nekā jau sarežģīta tajā nav, bet tas ir kaut kas tāds, no kā ikdienā izvairāmies.

– Kāda Liepājas trupa jums šķiet?

– Spējīga, jaudīga – to atzina arī kolēģi no Lietuvas –, gatava jauniem izaicinājumiem.

Lielākā problēma – par maz aktieru vīriešu. Bet tas ir mūsu dienaskārtības jautājums, kuru risinām. Jau minēju, ka no nākamās sezonas štatā būs Jonovs. Bet mums vajag vismaz vēl vienu aktieri.

Tas, ka trupa pati par sevi ir maza, tur es vispār neko sliktu nesaskatu.

Bijusī kolēģe no Latvijas Leļļu teātra ir labi noformulējusi atziņu, kam piekrītu: jo mazāka institūcija, šajā gadījumā teātris, jo asākus pagriezienus tu vari veikt. Tāpēc atļaujos sapņot lielus sapņus.

Šis kuģis ir mazs, bet varu to vest pa tādiem ceļiem, kur liels kuģis neizbrauks.

– Cik liela ir jūsu brīvība sapņot?

– Vadība man absolūti uzticas, bet, protams, idejas, kas man ir, mēs apspriežam, pārreflektējam un saprotam – der vai neder.

Jebkurā gadījumā tas ir komandas darbs. Bet es jūtos diezgan brīvs. Par šo uzticēšanos paldies gan direktorei, gan visiem pārējiem.

Uzskatu, ka regulāri ir jāiestudē arī klasiskas leļļu teātra izrādes mazākiem skatītājiem, kas pirmo reizi nāk uz teātri.

Pieredzei jābūt tādai, lai viņam gribētos atgriezties.

Ir kanoni, kas ir jāpatur, ja runā par repertuāra izrāžu izvēli.

Cita lieta ir pats teātris. Mazāks teātris var atrast daudz un dažādus veidus, kā vispār radīt mākslas darbus un izrādes, arī sadarbības projektos un tamlīdzīgi.

– Kāpēc kandidējāt uz mākslinieciskā vadītāja amatu?

– Es nekad nebiju bijis šādā amatā, man tas šķita izaicinājums un arī loģisks nākamais solis.

Kad parādījās uzsaukums, man tobrīd bija ļoti aizņemts un spraigs periods, mēģinājumi mūziklam Rīgā. Pirmo reizi iestudēju mūziklu, no rīta līdz vakaram dzīvoju tobrīd darbā.

Atceros, ka kādā brīvā brīdī skrollēju feisbuku un pamanīju piedāvājumu. Nodomāju, ka interesanti, forši. Un viss, nebija domas, ka tūlīt pieteikšos.

Paldies jāsaka maniem draugiem, profesijas biedriem. Viņi man sūtīja to pašu linku, norādot, ka man taču jāpiesakās. Arī mana kursabiedrene, tuvs draugs Rasa Bugavičute-Pēce rakstīja: “Eu, tev jābūt Liepājā!”

Padevos spiedienam no malas un uzrakstīju motivācijas vēstuli (smejas). Kad to izdarīju, biju laimīgs.

Saņemot atbildi, ka esmu ticis uz nākamo kārtu, uz intervijām, ļoti priecājos, ka tas notiek pa īstam.

Kad sūtīju pieteikumu, biju “freelance” statusā. Es biju tikko Latvijas Leļļu teātrī nostrādājis divus gadus štata režisora amatā.

– Unikālā laikā Liepājā esat – kad virzāmies uz Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu.

– Jā, tas tā ir. Nesen bija vērtīgs nodibinājuma “Liepāja 2027” rīkots seminārs, kur mums bija iespēja sapazīties ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti kultūras programmas veidošanās, tapšanā. Tas bija ļoti noderīgi.

Manā skatījumā tas arī ir praktisks solis, ko mēs veicam, iesaistoties un esot tur.

Runājot konkrētāk par mums, atklāšu, ka viss no teorētiskās puses ir sagatavots, lai mēs tagad varētu jēgpilni ar partneriem un interesentiem tikties un runāt jau diezgan konkrēti.

Esam izkristalizējuši, ko mēs gribam, tas mums “uz papīra” ir uzlikts.

Esam sākuši runāt ar somu partneriem par potenciālo iespēju. Sākums visam ir tīklošanās. Neieslīgstot detaļās, mēs sapņojam par pirmo lielformāta leļļu operu.

– Kad bijāt mazs, vai bija vēlme kļūt par dramaturgu, strādāt teātrī?

– Es domāju, ka ne. Kad biju mazs, es visu laiku dzīvojos vectēva Imanta Vecozola darbnīcā. Viņš ir gleznotājs. Pavadīju laiku zīmējot.

Un man šķita, ka to es arī darīšu, kad izaugšu liels. Bet pusaudžu gados fokuss mainījās.

– Tad jūs bijāt mierīgs bērns? Vectēvs glezno, jūs blakus….

– Es nedomāju, ka pēc dabas esmu mierīgs. Man vienkārši patika zīmēt. Tāds pilnīgs fanātisms.

Atceros – zīmējumu pabeidzot, lapu aizmetu un ķēros pie nākamās. Vectēvs zīmējumus vāca čupās.

Es varbūt sēdēju mierīgi, bet zīmēšana bija ekspresīva. Enerģiju izliku tādā veidā.

Man bija ļoti forši kopā ar vectēvu. Viņš bija no tiem, kurš ar mani runāja kā ar pieaugušu cilvēku. Viņa klātbūtnē bērnībā nekad neesmu juties nevērtīgāks vai zemāka statusa. Tieši otrādi. Mums bija brīnišķīga savstarpējā komunikācija.

Es daudz slimoju, tāpēc arī bieži sanāca būt mājās. Bet tas bija labs laiks. Redzēju to, cik savrupa var būt gleznotāja dzīve, un vēlāk sapratu, ka es tā nevarētu. Man patīk vienatne, bet man patīk arī cilvēki.

– Augstās skolās sākotnēji studējāt teātra, kino un televīzijas dramaturģiju. Tālāk – režiju, scenogrāfiju. Kāpēc beigās tieši leļļu teātri izvēlējāties?

– Laikā, kad studēju teātra režiju, sapazinos ar Latvijas Leļļu teātra aktieri Artūru Putniņu, kuru jau daudzus gadus varu saukt par vienu no saviem tuvākajiem draugiem. Tieši viņš mani ieveda leļļu teātra pasaulē, aicinādams uz dažādām izrādēm.

Reiz aizgāju uz Latvijas Leļļu teātra izrādi “Snaudošā pūķa pasaka” un iestudējums mani tā aizrāva ar formas tīrību, asprātību un eksperimenta klātbūtni, ka tā iespaidā izlēmu maģistra darbu iestudēt šajā teātrī. Tā es arī tur nokļuvu.

Bet kāpēc man patīk? Klasiskā atbilde, ko parasti saka uz šādu jautājumu: jo ar dzīvu aktieri nevar izdarīt to, ko var ar lelli. Visi min piemērus, ka lellei var nocirst roku, kāju… Tagad domāju – kāpēc tieši šie piemēri? Kāpēc visi grib lellēm nodarīt pāri?

To, protams, var darīt, bet tā ir tikai formāla manipulācija, ko ar lelli var veikt. Iespējas ir daudz plašākas, turklāt ne tikai formā, bet arī saturā.

Manā uztverē leļļu teātris ir vienīgais žanrs, kurā aktierim ir jāatkāpjas no sava ego.

Man tas šķiet būtiski, it sevišķi mūsu paštīksmes laikmetā. Nenoliegšu, arī pats esmu tā upuris. Savā veidā leļļu teātris ir kā zāles pret narcismu.

Dramatiskajā teātrī bieži vien es nevaru “aiziet” no dzīvā aktiera, ko redzu uz skatuves. Viņš tomēr uznāk jau ar kaut kādu fona informāciju.

Runa nav par privāto dzīvi. Vienkārši viņš ir bijis jau citās izrādēs, tu zini, kā viņš spēlē utt. Beigās secinu, ka es vairāk domāju par pašu aktieri, nevis viņa lomu.

Jā, tā varbūt ir mana problēma, ka nemāku no tā atkāpties un to pieņemt. Bet tāpēc man patīk leļļu teātris. Uz skatuves parādās lelle, es to redzu pirmo reizi, ir tikai šis tēls, tikai informācija par šo tēlu, kas veidojas manā acu priekšā, un nekā cita.

Ja izrāde ir laba, es baudu tīro tēla esamību un ko šis tēls man dod, kādu informāciju, sajūtu. Un es nedomāju par aktieri tajā brīdī. Tāpēc es apbrīnoju aktierus, kas strādā leļļu teātrī.

– Vai pašam nav gribējies būt uz skatuves?

– Nē. Studiju laikā vienu semestri dzīvoju Čehijā. Ar studiju biedriem iepazinām Bertolda Brehta biogrāfiju, darba metodes, un mūsu meistare ar mums iestudēja viņa lugu “Lepnās kāzas”.

Spēlēju līgavas tēvu, kuram visu laiku uz skatuves bija jāēd pudiņš. Uzbarojos un atgriezos Latvijā. Ar to mana aktiera pieredze beidzās.

– Kā ir ar iecerēm kā režisoram Liepājā?

– Strādājot ar Santu Didžus pie izrādes “PII Sprīdītis”, biju tās dramaturgs un mākslinieciskās koncepcijas autors. Kā būs tālāk, redzēsim.

Mēs gribam nākamgad jaunu Lieldienu izrādi, to, iespējams, es veidošu, jo tas arī ietilpst manos darba pienākumos.

Bet esmu piesardzīgs ar jaunu izrāžu iestudēšanas plāniem. Ir daudzas citas lietas, kas man jādara kā mākslinieciskajam vadītājam, līdz ar to kaut kas ir jānoliek malā.

– Vai sirds par to nesāp?

– Tieši šobrīd ne. Es kā režisors un es kā mākslinieciskais vadītājs – tās ir divas dažādas lietas, ko organiski sāku nodalīt.

Vizītkarte

Edgars Niklasons

• Dzimis 1988. gada 1. februārī Rīgā.
• Liepājas Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs.
• Mācījies Rīgas Juglas vidusskolā.
• Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura grādu teātra, kino un TV dramaturģijā, maģistra grādu teātra režijā, Latvijas Mākslas akadēmijā – maģistra grādu scenogrāfijā.
• Ģimene: brālis – mūziķis, producents Kaspars Niklasons, mamma – tekstilmāksliniece Dace Vecozola, tētis autotehniķis mehāniķis, Rezerves daļu nodaļas vadītājs Juris Niklasons, vectēvs – gleznotājs Imants Vecozols.
• Patīk treniņi tumsā, pagrabā (īpaša vieta Rīgā, kur “sakārtot” ķermeni un prātu), zīmēšana, gleznošana, kalni, doties pārgājienos, klausīties raidierakstus par politiku un mentālo veselību, kā arī akadēmisko un elektronisko mūziku.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.