– Kad un kā sāki lasīt filozofijas lekcijas ikvienam?

– Tas ir garāks stāsts. Pie aizspriedumu analīzes es nonācu, apmēram pirms desmit gadiem rakstot savu doktora disertāciju. Tajā laikā es strādāju par pasniedzēju Rīgas Stradiņa universitātē, kur mācīju topošos ārstus. Tur es pieteicu kursu par tēmu ”Aizspriedumu analīzes”. Nolasīju šīs lekcijas topošajiem ārstiem un pēc tam arī, strādājot Mākslas akadēmijā, lasīju lekcijas par šo tēmu, tikai citā rakursā.

Un tad secināju, ka aizspriedumu analīzes ir piemērotas jebkuram. Lasot šīs lekcijas, es vienlaikus trenējos tikt vaļā no filozofiskiem terminiem, lai mani saprastu arī tie, kuri nav studējuši filozofiju. Pirmo reizi pilnīgi nezināmai publikai – kur varēja piedalīties jebkurš – lasīju lekciju pagājušajā gadā Demokrātijas kvartālā un saņēmu pozitīvas atsauksmes. Cilvēki teica, ka tas ļauj paskatīties uz lietām nedaudz citādāk. Lai spētu saprast sevi un saprast otru, ir nepieciešams apzināties savus aizspriedumus.

Tas nenozīmē uzreiz tos atcelt, bet panākt, ka pašam top skaidrāks, kāpēc es uzskatu vienu lietu par pareizu, citu – par nepareizu, bet savukārt cits cilvēks domā citādāk. Latviešu valodā mums ir spilgts aizspriedums pret filozofiju. Proti, ar vārdu filozofēt mēdz apzīmēt to, ka kāds runā bezjēdzīgas lietas. Manā interpretācijā (ko vēsturiski, visticamāk, pārbaudīt nevar), iespējams, bijis tā, ka tad, kad latviešu zemnieks redz muižkungu piesaulītē runājam nesaprotamas lietas, kas būtu filozofija, zemnieks nodomājis, ka labāk tā vietā būtu gājis zemi art.

Katrā ziņā ir radusies negatīva nozīme, ka filozofija ir kaut kas nepraktisks un nejēdzīgs. Un manu lekciju netiešais mērķis ir arī parādīt, ka filozofija nav nejēdzīga. Labāk saprast, kā tu rīkojies un kāpēc tu rīkojies vienā vai otrā veidā, ir būtiski, jo bieži vien mēs nodzīvojam dzīvi visādos nejēdzīgos pieņēmumos.

– Vai filozofija ir arī praktiska?

– Pastāv tāds priekšstats, ka izmērāmais un praktiski lietderīgais ir tas, kas rada jēgu dzīvē. Taču klasisks piemērs ir par to, ka

cirvis pats par sevi nav ne praktisks, ne lietderīgs. Tikai cilvēks, kas paņem cirvi rokā, ieliek tajā jēgu.

To var izmantot malkas skaldīšanai, tā varbūt vēsturiska piemiņa no vecvectēva, un tas var būt arī slepkavības ierocis. Tajā, kā mēs pasauli liekam lietā vai kā tajā orientējamies, kā izvēlamies strādāt, bez filozofijas nevar.

– Vai vari pateikt, kādi ir mūsu biežākie aizspriedumi sabiedrībā?

– Pēc būtības aizspriedums pasaka, ka aiz katra sprieduma ir spriedums. Publiskajām lekcijām mēģināju izvēlēties tēmas, kas ir acīmredzamas, bet neienāk prātā, ka tās piedalās aizspriedumu veidošanā. Piemēram, pirmā tēma bija par garšas aizspriedumiem. Kopā analizējām, kas nosaka garšu.

Mums šķiet, ka mums kaut kas garšo, bet īstenībā pati mēle jau ir aizspriedumaina. Piemēram, atceros, ka tad, kad deviņdesmitajos gados Latvijā ienāca ārzemju košļenes, bija uzskats, ka Baltijas valstīs mēle ir aizspriedumaina pret anīsu vai lakricu (tagad precīzi neatceros, kuru no tiem). Citur anīss ir patīkama garša, bet Baltijas valstīs – ne.

Līdz ar to ”Orbit”mums tika piedāvāts bez šīs garšas. Mums šķiet, ka mums dabīgi kaut kas negaršo, bet īstenībā tā ir mēle, kas kaut kādā veidā trenējas. Piemēram, ar vīniem vai olīvām mēdz būt tā, ka sākumā daudziem negaršo, bet tad mēli sāk mācīt un rodas cits aizspriedums, ka šī garša, kas sākumā nepatika, ir garšīga.

– Vai šie aizspriedumi mums ir visiem kopīgi, vai katram ir arī savi?

– Jautājums ir par to, kā šos aizspriedumus varētu nošķirt. Ir kādi aizspriedumi, kas veidojas no tavas dzīves pieredzes, un tie var būt individuāli. Taču tas, kas mani interesē un par ko runāju lekcijās, ir aizspriedumi, kas raksturīgi kultūrtelpai, sabiedrībai. Pēc garšas sekoja tādas tēmas kā acs aizspriedumi, ķermenis, valoda.

Piemēram, mums var šķist, ka mums katram ir kādas individuālas nozīmes valodai, bet īstenībā valoda nevar būt privāta. Valoda vienmēr ir iesaistoša. Par aizspriedumiem mēs katrs individuāli domājam, ka tie ir vispārēji un dabiski doti, piemēram, kā mēle, acs, ķermenis. Taču īstenībā, ja uz to skatās kā uz orgānu, kas spriež, tad dabiskums paliek apšaubāms.

– Kurā brīdī tevi pašu ieinteresēja aizspriedumu tēma, kad sāki to pētīt?

– Hansa Georga Gadamera filozofija ir tā, kas pievērsa manu uzmanību tam, ka pati valoda jau spriež, pirms mēs kaut ko sakām. Un es sapratu, ka tas ir būtisks aspekts, ko pārdomāt. Tas, kas mani interesē un ko es pētu, ir saprašana, kādā veidā mēs saprotam.

Aizspriedumi ir viens no saprašanas noteikumiem. Ja nav neviena sprieduma, mēs neko nevaram saprast. Un pēc būtības aizspriedums pasaka, ka aiz katra sprieduma ir spriedums. Aizspriedums ne vienmēr ir kaut kas slikts, un iztikt bez tiem nemaz nav iespējams.

– Tu esi vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Ko tu šobrīd pēti?

– Mans autors ir Hēgelis, taču šobrīd es pētu sociālo mediju uztveri. Mēģinu modelēt iespējamos riskus un ieguvumus, konstatēt fenomenus, kas ietekmē uztveri, un tamlīdzīgi. Mēģinu interpretēt aktuālās problēmas caur klasiskās filozofijas prizmu.

– Kā pats sāki nodarboties ar filozofiju?

– No sākuma pastudēju Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) būvniecību. Gribēju studēt arhitektūru, bet iestājeksāmenos zīmēšanā man atzīme bija ”8”, kas izrādījās nedaudz par maz. Taču matemātikā man bija viens no augstākajiem rezultātiem, un RTU man atļāva izvēlēties jebkuru citu studiju virzienu.

Izvēlējos būvniecību ar domu, ka pēc tam pāriešu uz arhitektūru. Nostudēju vienu gadu, ar atzīmēm viss bija labi, bet es secināju, ka nevēlos būt būvnieks, un iestājos filozofos.

– Kas ir tas, kas pamudināja pievērsties filozofijai?

– Nezinu… Varbūt domāšanas brīvība. Vienmēr esmu bijis radošs, cik es sevi atceros, vienmēr esmu gleznojis. Un vienlaikus man padevās un patika matemātika. Šīs abas lietas var apvienot filozofijā – tā ir radoša no vienas puses un no otras – kaut kas matemātisks, tīrais prāts. Varbūt tas ir tas, kas man patika, ka nav pārāk eksakti un nav pārāk humanitāri. Kaut gan varbūt pastāv priekšstats, ka filozofija ir humanitāra disciplīna, tā pēc savas būtības ir ļoti matemātiska.

– Vai patlaban lasi lekcijas arī studentiem?

– Jā, Liepājas Universitātē.

– Vai lekcijas, kurās tu sastopies ar ļoti dažādiem cilvēkiem, kā, piemēram nesen Kuldīgā nolasītajā ciklā, tev pašam arī ko dod? Kas ir tas, ko tu saņem pretī?

– Ar augstskolu studentiem ir tā, ka viņi uz tevi skatās kā uz pasniedzēju un mums veidojas vertikāls dialogs – viens ir zinošais, otrs – nezinošs, un to salauzt ir pagrūti. Kuldīgā notikušajā lekciju ciklā man patika uzstādījums, ka neviens šajā telpā nav tas gudrais. Principā jau es to daru, lai es iegūtu, jo katrs cilvēks atnes savu perspektīvu.

Atceros, ka ļoti interesanta bija diskusija par ķermeņa aizspriedumiem, kad bija jautājums par mīlestību. Diskutējām arī par to, vai ķermenis ir skaists pēc būtības vai ne. Vai neglīts cilvēks var būt skaists. Vai viņš var būt ne tikai garīgi skaists, bet arī ķermeniski. Tas bija ļoti interesanti, un šīs sarunas mani mudināja vēlreiz pārlasīt Kantu.

– Ko tu gribēji Kanta filozofijā atrast?

– Gribēju pārbaudīt, vai Kanta dotā skaistā definīcija pieļauj vai nepieļauj, ka skaistais var būt neglīts.

– Kādi bija secinājumi?

– Pēc Kanta filozofijas īsti nevarētu teikt, ka neglītais ir arī estētiskais. Taču pēc būtības viņš runā par to, ka skaistā pieredze ir subjektīva, bet tajā pašā laikā tiecas būt objektīva. Proti, ja man kaut kas šķiet skaists, es domāju, ka pati lieta ir skaista. Es varu teikt: ārā skaisti snieg, un man gribas ticēt, ka sniegs ir skaists.

No otras puses, es jau apzinos, ka pats piešķiru tam šo skaistumu. Subjektīvais un objektīvais skaistajā saplūst, jo mēs gribam ticēt tam, ka lietas ir skaistas, un nevis tam, ka tas ir tikai mūsu redzējums. Tāpēc mēs esam gatavi kauties ar citiem par skaisto, jo mums gribas arī viņiem pierādīt, ka tas tā ir.

– Vai redzi sabiedrības pieprasījumu pēc filozofijas lekcijām?

– Es gribētu turpināt vadīt lekcijas un noteikti to darīšu. Pagaidām tikai precīzi nezinu, kad un kur. Tagad ir drusku jāpārdzīvo ziema. Šis gads ir bijis diezgan intensīvs, un vienu mēnesi es gribu atpūsties. Taču es noteikti turpināšu, jo šī forma – lasīt lekcijas ārpus universitātes – man ļoti patīk. Esmu pārliecināts, ka vasarā atkal kaut ko Kuldīgā lasīšu, iespējams, arī Liepājā, ja būs tāda iespēja.