Jubilejas gads ir īpašs ne tikai māksliniekam. Janvārī 85 gadus atzīmējusi arī viņa dzīvesbiedre Rozālija, kura piedalījās izstādes atklāšanā, dalot šo nozīmīgo brīdi līdzās savam vīram.

Izstādē ir skatāmi darbi, kas tapuši no 1973. līdz 2025. gadam. Tā ir retrospektīva ekspozīcija, kas ļauj izsekot mākslinieka radošajai attīstībai vairāku gadu desmitu garumā.

Autors neslēpa, ka gadu gaitā enerģijas kļuvis mazāk, tāpēc pēdējā laikā tapušo darbu izstādē nav daudz, taču katram ir savs stāsts – par attēloto cilvēku, vietu, laiku vai notikumu, kam tas veltīts.

Galvenās tēmas viņa darbos ir pilsēta, jūra, piejūras parks un portreti.

E. Kaplāns strādājis daudzveidīgi – gleznots gan ar akrila, gan eļļas krāsām, līdzās glezniecībai pārstāvēta arī grafika.

E. Kaplāns dzimis 1941. gadā un zīmējis jau bērnībā, lai gan akadēmisku mākslas izglītību nav apguvis.

Gadu desmitu laikā viņš radījis neskaitāmus kolēģu, draugu un paziņu portretus un šaržus, iemūžinājis Liepājas ebreju draudzes locekļus un cilvēkus, kurus sastapis savā dzīves ceļā.

Šī ir autora 13. vai 14. izstāde Liepājas ebreju draudzē, tas apliecina ilgstošu un stabilu radošu saikni ar šo vietu.

Mākslinieka darbi šodien atrodas privātās kolekcijās ne tikai Liepājā un Rīgā, bet arī Izraēlā, Vācijā, Ukrainā, ASV, Austrālijā un citviet pasaulē, nesot līdzi Liepājas vārdu un sajūtu.

Fonda “Liepājas ebreju mantojums” direktore Ilana Ivanova teic, ka šī izstāde ir ne vien mākslas notikums, bet arī sirsnīgs pateicības apliecinājums cilvēkam, kura dzīves darbs bijis veltīts gan radošai izpausmei, gan kopienai.

E. Kaplāna

radošais mantojums ir cieši saistīts ar Liepāju, tās cilvēkiem un ebreju draudzes dzīvi.

Viņš bijis aktīvs draudzes izglītojošā darba veidotājs, piedalījies Svētdienas skolas dibināšanā, veicinājis vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un starpkultūru dialogu.

Ne mazāk nozīmīgs ir viņa ilggadējais darba mūžs “Liepājas metalurgā”, kur līdz pat 2011. gadam viņš strādāja, vienlaikus neatsakoties no mākslas.

Izstādes atklāšana jubilāram izvērtās par sirsnīgu tikšanos ar kuplu pulku sveicēju.

Viesi darbu autoram vēlēja iedvesmu jauniem mākslinieciskiem atklājumiem, stipru veselību un vēl ne vienu vien šedevru.

Noslēgumā mākslinieka sieva Rozālija ar vieglu humoru atzinās, raisot klātesošajos smaidus: “Jūs visi viņu apsveicat, bet es gribu mazliet pažēloties. Mūsu dzīvoklis ir kļuvis par studiju. Jauniem cilvēkiem studijā ir labi, bet man jau gribas vairāk komforta. Bet ko darīt – ko gan neziedosi sava mīļā vīra dēļ.”