Baltais šajā izstādē nav nejaušs – tas sasaucas ar ziemas gadalaiku, mākslinieces dzimšanas dienu, kas ir janvāra izskaņā, un materiālu, ar kuru viņa strādā gan glezniecībā, gan keramikā.

Sveikt mākslinieci gan 70 gadu jubilejā, gan izstādes atklāšanā bija ieradušies draugi, kolēģi, mākslas mīļotāji un interesenti.

Arī pirms desmit gadiem I. Eniņa dzīves nozīmīgo atskaites punktu bija izvēlējusies atzīmēt tieši Liepājas Latviešu biedrības namā.

Runājot par to, kāpēc viņas radošajā darbībā līdzās keramikai ir arī glezniecība, I. Eniņa skaidroja, ka

keramiku nav iespējams apgūt bez zīmēšanas un gleznošanas pamatiem.

Gan mākslas skolā, gan vēlāk Mākslas akadēmijā mācību procesā ļoti būtiska bijusi tieši zīmēšana un gleznošana.

Pie glezniecības viņa nopietnāk atgriezusies, pateicoties Aivara Kleina vasaras plenēram, pēc kura atkal atsākusi gleznot.

Un tad, aptuveni pēc desmit gadiem, māksliniece pirmo reizi pamēģinājusi radīt baltu gleznu jeb baltu bildi, kā viņa pati raksturoja.

“Principā tas man radās vienā darbnīcā, augstskolā, kur bija jāatspiež baltā papīrā tekstūra, faktūra.

Man ļoti iepatikās, kā tas izskatās, – kā darbojas virsmas, reljefi, gaismēnas un augstumi,”

viņa atcerējās.

Un pats pirmais darbs “Baltā diena” arī tagad aplūkojams izstādē.

Pamazām darbos sākušas parādīties arī krāsas. Māksliniece atzina, ka viņas raksturam baltums vienā brīdī šķitis pārāk mierīgs, tāpēc radusies vēlme pievienot toņus. Pēdējos darbos dominē zelts.

“Jā, man tagad ir iestājies zelta periods,”

viņa smaidot sacīja.

Zelts spoguļojas kopā ar balto krāsu, un šī saspēle viņai patīk.

Savus darbus I. Eniņa vairāk raksturo kā dekoratīvus mākslas darbus, nevis klasiskas gleznas. Tie vairs nav tradicionāli glezniecības darbi, bet dekoratīvi objekti, kas, viņasprāt, labi iederētos mūsdienīgā interjerā.

“Mūsdienu interjeri bieži ir askētiski, ar metāla un stikla elementiem, un tajos baltais, sudrabainais un zeltainais varētu organiski iekļauties un izskatīties ļoti labi,” viņa vērtēja.

Izstādē “Baltā elēģija” apskatāmi 29 darbi, kas tapuši pēdējo 20 gadu laikā.

Jaunie un vecākie darbi izstādē ir aptuveni līdzīgā proporcijā – apmēram puse darbu radīti pēdējā mēneša laikā, bet pārējie ir iepriekšējo gadu darbi.

Pie katra darba norādīts tapšanas gads, un māksliniece aicina skatītājus pašus vērtēt, kā tie izdevušies.

Savukārt, runājot par keramiku, I. Eniņa uzsvēra, ka tā viņas dzīvē vienmēr paliks.

“Keramika ir mana profesija, un no tās es nekad nešķiršos,”

viņa sacīja.

“Tā man ļoti patīk, tā ir mana sirdslieta, un ar to es nodarbojos visu laiku.”

Izstādē redzamās keramikas figūriņas radušās dabiski. “Tās figūriņas man radās, teiksim tā, – darba laika starpbrīžos,” atzinās jubilāre.

Izstādes tapšanā būtiska bijusi biedrības “Mākslas kolēģi” atsaucība, kuru savulaik vadījusi I. Eniņa pati, bet šobrīd – Vilnis Bulavs.

Pateicoties biedrības atbalstam, izstādi bijis iespējams īstenot laikā, kad šādu projektu realizēšana kļūst arvien sarežģītāka.

Māksliniece sprieda, ka bez šīs atsaucības izstādes tapšana, iespējams, nemaz nebūtu notikusi.

I. Eniņa pateicās arī Liepājas Latviešu biedrības namam par atsaucību, tāpat kolēģim Herbertam Erbam par keramikas zirdziņu apdedzināšanu lielajā krāsnī.

“Bez līdzcilvēku palīdzības šāda izstāde nebūtu iespējama!”

viņa sacīja.

Izstādes atklāšanā mākslinieci sveica arī Liepājas pilsētas vizuālās mākslas metodiķe Guna Skabarniece, uzsverot kolēģes ieguldījumu darbā ar bērniem.

“Man lielākais prieks ir par to, ko tu vari iedot bērniem. Paldies tev! Tāpēc tu arī tik labi izskaties, jo strādā ar bērniem,” sacīja G. Skabarniece.

Tam suminātā arī smaidot piekrita: “Jā, es nenovecoju!”

I. Eniņa strādā par pedagoģi Oskara Kalpaka vidusskolā, iedvesmojot un rosinot audzēkņus turpināt izglītību mākslā.