Lai dotu ieskatu tajā, kā top darbi un kā joga atraisa radošumu viņā pašā, izstādes atklāšanā apmeklētāji tika iesaistīti nelielā jogas nodarbībā.

Zīmēšana un gleznošana notiek spontāni, stāsta E. Branta. Un tieši tā – padziedot, padejojot, pameditējot.

Izstādi ievada Ginta Karazina fotogrāfijas, tās rotā biedrības nama foajē sienas. Un bildēs skatāma Evija darbībā – spēlējot mūzikas instrumentus, piemēram, kristāla liru. To bija iespēja arī dzirdēt izstādes atklāšanā.

Fotogrāfiju autors stāsta, ka bildes uzņemtas šovasar pie Lielbātas avota un Pūsēnu kalna. Protams, to bijis daudz vairāk nekā tikai astoņas, ko nu var aplūkot.

“Fotografējām arī Bernātos, bet beigās palikām pie šīm, jo šķita, ka atbilst visvairāk.”

Runājot par attēlu saturu, autors uzsver, ka bijis vairāk kā novērotājs. “Uzmanība tieši uz Eviju, to, ko viņa dara un kā es to redzu no malas.”

Fotografēšana ir G. Karazina vaļasprieks, viņš pēc profesijas ir inženieris projektētājs.

Radošums ir rezultāts jogas praksēm – par izstādes tapšanu saka E. Branta.

Mācīties gleznot viņa sākusi pirms 20 gadiem, pirms apguvusi jogu. Savā profilā feisbukā viņa stāsta, ka mācījusies Rīgā pie mākslinieces Terēzes Zaķes. Savukārt pie mākslas zinātnieka un pedagoga Guntara Zaķa apguvusi mākslas vēsturi.

“Piecus gadus gāju mācīties gleznot viņu studijā, kopēju impresionisma stila māksliniekus. Apguvu impresionisma stilu, jo tas man patīk. Brīvajā laikā mājā gleznoju arī pati. Vēlāk, kad sāku intensīvāk nodarboties ar jogu, gleznošanai vairs neatlika laika.”

Kad savus noteikumus sāka diktēt kovids un 2019. gadā stingro noteikumu dēļ vairs nav drīkstēts vadīt jogas nodarbības, E. Branta lielāko daļu laika pavadījusi mājās un kopā ar dēlu sākusi daudz zīmēt.

“Jutu, ka zīmēšanas laikā, it īpaši, kad krāsojām ar guašām, es no sevis it kā izvilku uzkrājušās emocijas, spriedzi.

Es tādā veidā arī realizējos. Tas bija veids kā es paudu uzkrājušos enerģiju, jo uz to brīdi nebija īsti, kur dalīties ar radošo garu, iedvesmu un prieku, kā es to regulāri daru, vadot jogas nodarbības. Tas viss it kā “sprāga” uz papīra un radīja patīkamas sajūtas.”

Zīmēšana un gleznošana notiek spontāni, Evija iepriekš neizdomā, ko radīs, bet, ja arī izdomā, rezultātā tik un tā rodas kaut kas cits. “Zīmēt varu tikai tad, kad ir iedvesma,” saka Evija.

Viņa savus darbus sauc par radošajām meditācijām. “Tas ir vairāk intuitīvs un jūtu darbs, nekā prāta darbs un zīmēšanas prasmes.”

Izstāde “Radošas meditācijas” skatāma līdz 31. augustam.