Ligita Kupčus-Apēna, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Mērķis ir līdz nākamajiem Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem tikt pie sava tautastērpa. “Esmu ieplānojusi, ka vajadzētu tikt pie krekla, brunčiem, jakas vai ņiebura, varbūt arī pie pastalām un vainaga.”
Viss sākās ar kreklu
Nodarbību cikls “Tautastērps pašu rokām” aizsākās martā, bet interesentus gaidām joprojām, aicina Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja V. Solovjova.
Soli pa solim top tautastērps, ar ko lepoties nākamajos Dziesmu un deju svētkos.
Nodarbības vada meistare Inta Ambrēna, ilggadēja studijas “Liepava” dalībniece, kas papildinājusi zināšanas gan rokdarbu skolā “Latvietes pūrs”, gan privāti pie izšūšanas meistariem.
Viņas darinātajos kreklos, cepurēs, kaklasaitēs rotājas ļaudis gan Latvijā, gan ārzemēs. Ar padomu nodarbībās palīdz arī V. Solovjova.
“Doma par nodarbībām man bija jau sen. Ja laikus sāk, tad lēni un prātīgi savu tautastērpu var uztaisīt. Vēl palikuši divi gadi, vismaz kaut ko vienu jau nu katrs var,”
spriež Vineta.
Sāka ar kreklu. “Es piekrītu mākslas zinātniecei Ievai Pīgoznei, kura ir teikusi, ka kailam cilvēkam pa priekšu jāuzvelk mugurā krekls. Manuprāt, krekla darināšana ir arī laikietilpīgāka, īpaši, ja ir izvēlēts lielāks izšuvums. Tas var aizņemt pat vairākus mēnešus.
Kreklu var arī neizšūt, tad vienkārši sašuj kopā. Arī tam mums bija veltīta vesela nodarbība. Tā jau tikai liekas, ka tas ir viegli izdarāms, jo mazāk vīļu nekā šodienas kreklam. Bet ir visādi uzpleči, ķīļi, ielaidumi… Ir jāzina, kā to darīt,” teic V. Solovjova.
Parasti kreklam ir izšūta plecu daļa, apkaklīte, piedurknes, krūšu šķēlums. Katrs var izvēlēties, cik greznu taisīt, cik daudz no tā grib rādīt citiem.
Redzot, cik labi dalībniecēm veicas ar kreklu izšūšanu, Vinetai šķiet, ka viņas varētu arī brunčus un vainagus darināt. “Nākusi apjausma, ka tas nemaz nav tik traki, kā sākumā šķita.”
Top tautastērps vīram
Viena no dalībniecēm ir Evita Raita. Viņa šuj tautastērpu vīram Andrejam. Pašai jau ir – no 2015. līdz 2018. gadam tā brīža Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītājas Lias Monas Ģibietes stingrā uzraudzībā, piepalīdzot Liepājas čaklajām meistarītēm, nokomplektējusi sev Sakas tautastērpu.
Tagad pienākusi kārta vīram, kura dzimtā puse ir Ziemeļkurzeme, Talsu novads, tāpēc top tās puses tautastērps. Citus variantus pat nav izskatījuši.
“Izpētīju tautastērpu un nolēmu, ka kreklu mēģināšu izšūt un sašūt pati. Pirmo mēģinājumu iztraucēja kovida laiks, tāpēc tagad, kad ieraudzīju aicinājumu piedalīties tautastērpa krekla izšūšanas nodarbībās, nolēmu izdevību nelaist garām un pieteicos. Un, kas nebija mazsvarīgi, – nodarbības notiek sestdienās,” stāsta Evita.
Viņa bijusi uz visām, izņemot vienu, un, tā kā uzdevums bijis skaidrs, darbojusies patstāvīgi.
Kurzemes tautastērpu informācijas centra un Liepājas muzeja krājumos atrodamie materiāli pamatā ir par Dienvidkurzemes tautastērpiem – Nīcas, Bārtas, Rucavas. Tāpēc pēc sīkākas informācijas par izšuvumiem, to izkārtojumu un proporcijām E. Raita braukusi pie meistares Sanitas Malikas uz Talsiem.
“Sirsnīgs paldies viņai par atvēlēto laiku un sniegtajām zināšanām, bet tālāk jau izšūšanas dūrienus ierādīja un instrukcijas, kā kreklu kopā salikt, deva nodarbību vadītāja Inta Ambrēna.”
“Vērtīgākais, protams, būs rezultāts – gatavs, valkājams krekls, manis pašas rokām darināts,”
lepni saka Evita.
“Vēl jau ir arī pievienotā vērtība – daudzās stundas, kas smejoties un jokojoties pavadītas kopā ar citām rokdarbniecēm, kas prot tik sirsnīgi uzmundrināt un iedrošināt cita citu.
Visas esam pateicību parādā Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītājai Vinetai, kura atsaucīgi dalās ar zināšanām par mūspuses tautastērpu vēsturi un valkāšanas tradīcijām, un nodarbību vadītājai Intai, kura iesaka labākos, ērtākos risinājumus caurās vīles veidošanai vai ķīļa iešūšanai. Ja kaut ko ir paveikusi viena, tad noteikti to var arī citas.
Mēs esam tik dažādas – jaunākas, vecākas, strādājošas un jau atpūtu nopelnījušas, bet mums ir viens mērķis – pēc kāda laiciņa dižoties ar pašu šūtiem krekliem. Komandā ir spēks, kas neļauj atslābt.”
Cik pirkstu sadurts!
Nodarbības apmeklē kādas 10 interesentes, rēķina Vineta. Katrai ir savs mērķis. Kāda dejo, kāda dzied, bet pašai sava tautastērpa nav.
Tā kā krekls novalkājas visātrāk, gribas savu. Turklāt krekls ir apģērba gabals, kas atrodas vistuvāk ādai, privāta lieta, līdz ar to dalīt to ar kādu citu negribas.
V. Solovjova, turpinot iepazīstināt ar nodarbību apmeklētājām, stāsta: “Vēl ir dalībnieces, kurām pārējās tautastērpa daļas jau ir, trūkst tikai krekla, jo tā šūšana šķitusi visbiedējošākā. Un ir dalībnieces, kuras, tikai atnākot šeit, piemeklēja sev tautastērpu.
Nebija vēl izdomājušas, kuru gribētu – Rucavas, Bārtas, Pērkones –, bet tagad kopā ar meistarēm ir ceļā uz savu tautastērpu.”
Vēl ir rokdarbniece, kura šuj Smiltenes tērpu. Lai gan pati dzīvo Priekulē, Smiltene ir viņas dzimtā puse, līdz ar to sirdij tuvāka.
Dalībnieces nestrādā pie kaut kā viena, bet dara to, ko patiešām vēlas, apliecina Liepājas muzeja pārstāve. “Nodarbības parasti ir interesantas, daudzpusīgas,” viņa raksturo.
“Man pašai ir Pērkones tautastērps, bet es gribu kopā ar citām dāmām iet uz mērķi un gatavošu jaunu. Iepriekšējo taisīju pati, izņemot kreklu. To izšūt bija neiespējamā misija. Nopirku audumu un pat sāku mācīties, bet tad sapratu – nu nē. Tas bija pirms kādiem 15 gadiem. Tagad nolēmu mēģināt atkal.”
Vineta zina, ka šis darbiņš nebūs tas, ko darīs ikdienā. “Man trūkst pacietības!” viņa smaidot saka. “Bet kreklu es izšūšu. Sava meditācija tajā visā ir.”
Šujot pašam, vēl jo vairāk tiek novērtēts meistars, kam tas ir ikdienas darbs. “Nu man ir pilnīgi skaidrs, cik ilgu laiku tas prasa un cik pirkstu ir sadurts, asaru izliets!”
Godāt un lietot vairāk
“Mūsdienu pasaulē, kad tautas un nācijas ir tik ļoti saplūdušas un sajaukušās, ka brīžiem šķiet, – nav vairs robežu, savs tautastērps ir kā latviskās identitātes apstiprinājums un reizē arī apsolījums saglabāt mūsu senču atstāto mantojumu un nodot to nākamām paaudzēm,” E. Raita skaidro, kādēļ viņai ir svarīgi, lai mājās skapī glabātos tautastērps.
“Mūsu tautastērpi noteikti tiks nodoti kādam no nākamās paaudzes – vai nu meitai Montai, vai dēlam Oliveram, vai krustmeitai Vanesai, bet varbūt nākamajai vedeklai vai znotam. Kurš vairāk vēlēsies.”
Vaicāta, kuros brīžos to uzvelk, rokdarbniece atklāj: “Manuprāt, tautastērps ir svētku tērps, kas piedod svinīgumu 4. maija svētkos, kad dodamies tautastērpu gājienā.
Tas silda Līgo vakarā un gaidot Jāņu dienas rītu, tas atgādina par vēsturiskiem notikumiem, kad izveidojās jauna valsts – Latvija,
kuras dzimšanas dienu svinam katru gadu 18. novembrī. Un kur tad vēl lielāki un mazāki ģimenes svētki – jubilejas, kāzas un kāzu gadadienas.
Gribētos, lai arī mūsu tauta, līdzīgi kā norvēģi, savus tautastērpus godātu vairāk un uzvilktu biežāk, dodoties, piemēram, uz kāzām, izlaidumiem vai citiem svinīgiem pasākumiem.”
“Man pat tam nav izskaidrojuma,” savukārt teic Vineta, jautāta, kādēļ velk tautastērpu.
“Man tas patīk, un es to daru. Esmu redzējusi cilvēkus, kuri pareizi nokomplektētā tautastērpā jūtas neērti. To uzreiz var pamanīt, ja tas ir uzvilkts pienākuma pēc, tāpēc, ka vajag. Tas man izskatās žēlīgi, tad jau labāk, ja kādas daļas trūkst, bet cilvēks tērpā jūtas brīvi, nepiespiesti un ir patiesi lepns par to.”
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
