Barbara stāvēja dušā, verdošais ūdens svilinot durstīja viņas muguru. No viņas plūda asins upe. Sarkanas tērcītes ieskāva viņas kājas, apvijās ap potītēm un nozuda melnajā caurumā, lai pievienotos kanalizācijas sistēmai, kurā saplūda visu mazpilsētas iedzīvotāju noslēpumi, grēki, izdalījumi un mēsli.

– Neiztērē visu karsto ūdeni, – Hugo sauca no istabas.

Mēnešreizes? Nē. Asins šķita savāda, jēla kā ķīselis. Turpmākās dienas Barbara juta vārgumu visā ķermenī. Sirds sitās vāji, nāca raudiens, reiba galva, dūša bija slikta, šķebinoša. Kas notiek?

– Varbūt tavs organisms kaut ko nepieņēma? – ieminējās Hugo, izvēloties apakšbikses jaunai dienai, vienā rokā turot bilžu albumu ar erotiskām fotogrāfijām.

– Tu domā, es piedzīvoju spontāno abortu?
– Nu, tā varētu būt.
– Laikam pārstiepos malku.
– Nu…
– Kā tev vienmēr patīk teikt – viss notiek, kā tam jānotiek…
– Tieši tā.
– Tikai šis tavs moto šobrīd man griež pa ribām.
– Bet teorētiski tev bija izvēle.
– Es to neizvēlējos. Es gribēju palikt stāvoklī no tevis.
– Tu varēji nenest to malku.
– Varēju. Ko tad es būtu sēdējusi un slinkojusi?
– Nu…
– Tas neiztur kritiku. Vienalga sāpīgi.

Ak, dievs, kā tas sāpēja un aizvainoja. Hugo tikai runāja tālāk, skatījās fotogrāfijas un meklēja tajās savas ideālās sievietes tipu. Viņš runāja par to, ka tāda ir vīrieša daba, atskatīties uz garāmaizslīdošu lielu sievietes dibenu. Tad kāda velna pēc viņš vispār ar Barbaru satikās! Asaras… Dažas noritēja pār Barbaras vaigiem un bālajām lūpām. Pārējās paslēpās dziļi prom no šīs smejošās, skaļās un vienaldzīgās pasaules… Patiesībā no vienaldzīgā viņa, vīrieša, kuru Barbara mīlēja, bet… Muļķīgi savās likstās vainot pasauli.

– Manai eks sievai bija līdzīgs atgadījums, viņa paklupa te, uz šīm trepēm, – Hugo atrāva vaļā dzīvokļa durvis un pliks izskrēja kāpņu laukumiņā, – sasodīts, re, esmu atstājis šeit savu smēķi. Kādā sakarībā? Hmm, vai nav vienalga, – pie sevis purpinot, viņš atgriezās istabā.

Barbara bija gatava radīt bērnu. Viņu bija apsēdusi doma, ka tam vajadzīgs īstais vīrietis. Tas varēja būt Hugo, bet … Daudzpunktes, daudzpunktes, tās jau sāk kaitināt!

Barbara apgūlās, pagrieza muguru istabas vidū stāvošajam Hugo un pie sevis šņukstēja. Viņa sadzirdēja savus sirdspukstus cauri spilvenam.

– Njā, kas un kurš to lai zina, ko? Par to var tikai domāt, kam jānotiek – tas notiksies un kam nav lemts, tas nebūs. Bet, kam ir, tas lai piepildās, – Hugo dungodams iegāja vannas istabā.

– Kas par šaizi, – atskanēja viņa balss, – nav karstā ūdens, bļin!

Barbara pievilka kājas pie krūtīm un … neko vairāk nedzirdēja.

AGNESE MATISONE

_______________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].