Ceturtdiena, 29. jūlijs Vidmants, Edmunds, Edžus
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Ieskats literārā semināra “Priekšaicinājums” dalībnieka Artūra Lūša dzejā

Ieskats literārā semināra “Priekšaicinājums” dalībnieka Artūra Lūša dzejā
08.09.2009 17:29

nemitīgi dzimstoša pilsēta putekļainām slidenām padusēm pēdām un plaukstiņām
mūžam ēnās ledū mutants ar karstām caurulēm un
no dzesēšanas iekārtām pilošu kondensātu

nosvīdusi māte un bērns augļūdeņos sviedrainas asaras kā zvaigznītes
ametisti zivju dzenīši – tikai kliedzieni paliek dieva ausīs tikai
smiekli heroīna šļirču adatām atduras slimnīcu baltās vilnas flīzēs kā drāšu lakatā
lietus un rensteļu dubļu izadītas bandas lamuvārdus darinādamas
rībina rajonu smagnējo dvaku

pirmais brēciens
kā pelēcīgi neizsakāmi sabraukti eži ceļmalā
kā nepateikti vārdi starp klusumu un neprātu
raupji vecmātes pieskārieni kamēr mesija smejas
vai tā rodas mājas

(es sapņos redzu
kā būtu pieaugt ar tevi kopā
murgos – kļūstu par betona zobu tavā mutē
tu ēd visu kas pagadās ceļā nemitēdamās līdz žoklis sabruks)

atduros pret elles ķēķa stūri
grafiti no sarkaniem ķieģeļiem pāraug pār mani kā audi
sarkani rētaini žilešu asmeņi kā skaudri smīni krāpnieces lūpās
tu pārkāpi laulību donkihotiski velkot eksistences lozes, uzvarētāj, spoži eksplodējot
nodevi svēto trimdu

es pamostos nakts vidū un lasu Kronberga Kritienu
slāpst pēc alus alus
alā būtu siltāk ierausties un sarauties abstinencē
tad kā metastāzes es izceļotu pa šo pilsētu
raudi ar mani kopā dzimsti
no manis ārā
kā ērce kā asiņaina sula no kļavas saldās sirds
vai dziļi dziļi klusē kā izvarojoša svelme ikreiz kad alkaini gaidu negaisu
kad katrs gaisa adatasgals piespiežas pie miklās ādas un pūš karstu
nepiedodošu elpu
vai klusē kā dzelme kuras vārdu krājums pārāk plašs bagātīgi skarbs un sablīvēts lai to tērētu
vien manis dēļ jo es neizturētu spiedienu
jo katra lode kas tikai ievaino ir garāmtrāpījums

(es glāstu tavus matus
kas pamazām pamet ielām piederošos laukumus
kā galvas noliekuši aizejoši cilvēki
kas bēg un bēg)

nav pieņemts skaļi kliegt par slepkavību
ciest un piedot
bēgt
bēgt
līdz kāds atrod

Imanta


Kopš vakardienas izvēlos klusēt

kopš vakardienas izvēlos klusēt
varbūt lai spētu klusāk dusēt labāk dusmās sūrstēt, jā
bet tā domu strāva
galvas strāva starp antenām
kas stundas tikai varītēm kāva kāva kāva
kāva lai kautos bet nenokautos
tukšos nokautos
dzīvot neļāva rītā brokastu pārslu pienā
            ne ar ceptu olu ne rumāarkolu
            ne vakariņu lūgšanā ar lauztām ribām izgrieztu gūžu un apsūbējušu krustu
            ne vienā dienā nedienā ne dienā
            katra diena viena otrā
visas pavadītas karstās sienās kā siena gubā
                                    gan naktī, gan dienā saulē dievā galaktikas pieres rievā mēnesnīcas
                                                ilgu acābola ēnā
                                    te orbītā uz zemes kur tirgū skraida žurkas veļi un dieva dievietes
                                                (no visiem pazib tikai kautras kaulainas vietām spalvainas astes) –
kārnas resnas šauras platas sievietes ar nimbiem gredzeniem
                                    un pērļu grabuļiem saviem pusdieviem zīdaiņiem
                                    (jo viņām patīk latviešu žigalo
                                    bet kontracepcija taču aizliegta
                                    aborts ir amorāls nemorāls nelokāms nedalāms)
no brīžiem kad viņām un mums nav prāta
tikai kāri pēc sāta seksuāla sārta gara dārda
tāda spēcīga vārda kas paliek pelēkajās šūnās kā dūņās iegravēts
dziļāk nirst dziļāk dziļāk līdz mirst
kopā ar mums
un mēs vēlamies
mēsvēlamies
mīlestības
kaut vai neīstas
ne īstas bet tik netīras
                        cik varam atļauties

Rīga, Centrs, Ķengarags, 08.2009.

Neļaut tam visam aizputēt

vārīga sirds kā oda stikla ķermenītis šķiet,
izpūsts no zvaigžņu siltuma salipināta zīda,
smalkām mirdzoša pērļu stikla rociņām
sadodoties cieši, neatlaidīgā spēkā,
saturot pa asinsvadiem plūstošās
spēkpilnās asinis,
izturot vārstuļu paisumu un bēgumu
miesastrīču viļņus,
neļaujot nolūzt ne zariņam no asinsvadu
                        trauslajiem puķuzirņiem.

asinis, viļņi un vējš apskalo ķermeņa krastus,
iestīdz zem ādas un izpleš tur spārnus, plaušās
ielīst siltais gaiss, vasaras saules nāru ūdens
šļakatu dziesmu sasildīts, visa telpa zied kā
ozollapas miglas tīklos,

ielās parādās kaimiņienes puķainos halātos,
es jūtos garlaikots un slinks, vecs un slims,
tikai skatoties uz lēniem, pelēcīgiem soļiem,
kas iestieg čību šļūkšanā
pa betona plākšņu rūtiņām,
tad man jāatgūst mana sirds, ar pilnu elpu,
dziļu, aizgūtnēm ievilktu elpu, smagu elpu,
pilnu savu mazliet apsmēķēto, bet mazliet
vairāk kā citiem svaigo plaušu tilpumu, vēl
puslīdz gulošiem acu plakstiņiem, ar miegu
aplipušām skropstām, sevī klusi lamājoties
uz atkritumu izvedēju auto skaļo bubināšanu
zem zaļā deguna, grabot biezajai konteinera lūpai
aiz kuras allaž sakrājas
un, nešķirojot ne nieka, tiek sakošļāti atkritumu vāli,

ielās parādās bērni, kas negribīgi velk smagus
solīšus uz pirmajām skolas dienām,
pat neskatoties
uz to, ka tur gaida jauni smiekli, vecie draugi,
pieaudzējuši saviem augumiem
jaunus centimetrus,
svaigi pēc matu želejas, vaska un lakas aerosola
it kā smaržojošiem, bet patiesībā dzēlīgi
dvakojošiem matiem,
spoži uzspodrinātiem smaidiem, kādam iemirdzas
                                    pa jaunam auskaram,

mana trauslā sirds iespurdzas, jo tās dienas,
lai kādas šķita tad, tagad gluži pieņemamas,
pat saldas, iezogas mazais uztraukuma rūķītis,
kā tas bija tad, kad ar omītes asterēm rokās,
cik vien braši spēdams, devos tuvējās skolas
skavās, kuras garie, apdrupušie pirksti visu
vasaru vieglītēm raustīja aiz lūpas
ar obligāto literatūru
un matemātikas likumu atkārtošanu,
un latviešu valodas gramatiku,
sūriem divdabjiem,
kas sprūda mutē, plus zīmēm un mīnusiem,

tā mana sirds, reiz mazais odu kurkulītis,
nu jau vardulēns jaunietis,
kas pēdējos gados paguvis ietīties dzīslās,
                                    akmens cietās,
mērenā muskuļu un tauku slānīti
kā sudraba emalja,
atceras un piemin tās dienas, jau tagad jūt,
                                    ka tas viss būs pagātne,
vēl tālāka, kā tagad, kamēr esmu māju pledā,
kamēr skola ar rajona piebraucamo ceļu
vējiem vēl klusi svilpo no rītiem, kamēr bērzos
un papelēs vēl 2009. gada sula nav sastingusi,

un rodas apņēmība
                        neļaut tam visam aizputēt.

 

Ķengarags, nakts

ARTŪRS LŪSIS

________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu matisone_agnese@inbox.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz