Izrāde “Divu siržu zēns” – drosmīgs ceļojums prom no stereotipiem
Māte, tēvs un viņu trīs dēli sapņo par futbolu un kino, par dzīvi, kurā drīkst būt humors, skanēt mūzika un sievietes var teikt to, ko domā. Taču viņi dzīvo Afganistānā, kur “Taliban” kontrolētajā daļā nav atļauts nekas, ko reliģija atzinusi par grēcīgu. Ģimene bēg no valsts, un šo ceļojumu, ko pieredzējuši reāli cilvēki, Liepājas teātrī iestudējis režisors Viesturs Roziņš.
Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Fila Portera luga “Divu siržu zēns” tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.
Režisors iestudējumam devis žanrisko apzīmējumu – krimināls ceļojums, balstīts dokumentālā afgāņu bēgļu stāstā.
Lugā attēlotie notikumi ir šausmu pilni, taču skatītājs tos ieraudzīs bērnu acīm, jo tieši viņi ir galvenie vēstītāji un par spīti notiekošajam tā ir viņu bērnība.
Māti atveido Anete Rimkus, un aktrise uzskata, ka ir ļoti vērtīgi Liepājas teātrī pastāstīt skatītājiem par to, kādas prātam neaptveramas šausmas notiek Tuvajos Austrumos.
“Man tāpat kā lielai sabiedrības daļai bija stereotipi, bet es daudz lasīju, skatījos dokumentālās filmas un sapratu, ka tās ir ģimenes, dzīvi cilvēki, kas cenšas izdzīvot.
Ne reizi vien nobira asariņa, saprotot, cik tas viss traki un cik varam būt laimīgi dzīvot Latvijā,”
viņa pauž.
Izaicinājums bijis šo stāstu uzlikt uz skatuves, atzīst A. Rimkus.
“Ne tikai, kā attēlosim to, ka kaut kur dodamies, bet izdarīt tā, lai visiem pieciem aktieriem uz skatuves šis stāsts uzburas, lai mēs visi jūtam, kur tobrīd savā ceļojumā atrodamies, un lai skatītāji to redz,” saka aktrise.
Vienu no dēliem atveido Kārlis Ērglis. Viņaprāt, iestudējuma virsuzdevums ir kliedēt stereotipus par to, ka kāda tauta visa ir liekama vienā maisā.
“Tā nav, cilvēki ir dažādi. Bēgļu stāsti brīžam šķiet neticami, tie ir pielīdzināmi asa sižeta filmai, cik tie ir episki, dinamiski, dramatiski, pat traģiski.
Divu stundu laikā jāizstāsta ceļojums no Afganistānas līdz Lielbritānijai, tas ir milzīgs piedzīvojums. Tāpēc negribas aktieriski paskriet garām detaļām, jo notikumu ir daudz un tie ir saasināti,” viņš pastāsta.
Režisoram izvairīties no politiskā fona un stereotipiem sabiedrībā palīdzējis skatījums caur cilvēciski saprotamu un empātisku prizmu.
“Kopīgi pētījām, domājām, sajutām, tikāmies ar afgāņu bēgli, kurš dzīvo Latvijā,” atklāj V. Roziņš.
“Pasakot, ka top izrāde par bēgļiem, cilvēkiem rodas baisa sajūta, jo jau medijos pietiek par šo lasīt, negribas vēl teātrī redzēt, jo būs smagi un šausminoši. Arī tas ir stereotips, jo,
manuprāt, izrāde sanākusi gaiša, sirsnīga, patiesa un vispārcilvēciska.”
Kādu režisors prognozē skatītāju reakciju par tēmu laikā, kad uz robežas būvē žogu un tiesā cilvēku, kas nav ļāvis nomirt bēgļiem?
“Mēs nedodam didaktiku, nesakām, kā ir pareizi, un es arī nevaru atbildēt, kā būtu pareizi rīkoties. Tas, kas notiek uz Baltkrievijas robežas, ir hibrīdkarš, bet tie ir arī cilvēki. Mākslā ir interesanti neērtie un neatbildamie jautājumi, kas veicina iespēju domāt. Mēs piedāvājam cilvēcisku stāstu, un ceru, ka skatītājus tas saviļņos,” atbild V. Roziņš.
Pārējās lomās – Sandis Pēcis, Valts Skuja un Artūrs Irbe. Mākslinieks Valters Kristbergs, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu partitūru veido Ēriks Gertners.