Esejiskas pārdomas. Izglītības sistēma ir tāda, kāda tā ir. Tajā ir daudz iestrādāts, daudz metodikas un teorijas. Gadu no gada, teorija tiek piepušķota un  papildināta. Jo vairāk gadu, jo tālāk no tās robežas, kura, manuprāt, ir zināšanu līdzsvara robeža. Pārsvarā mēs ejam uz to, ka viss, kas tiek mācīts skolā, nav apgūstams, bet tikai iemācāms no galvas.

Liels mīnus izglītības sistēmai – tā nav līdz galam pārdomāta un izstrādāta – it sevišķi to var just lielajās skolās, lielajās klasēs. Klasē ir daudz un dažāda līmeņa skolēni, bet visus māca pēc viena modeļa. Ir skolēni, kuri tiek līdzi, bet visi nekad netiek līdzi. Domāju, ka ir nopietni jāpiestrādā pie veida kā pielāgoties visiem, lai visi tiek līdzi mācību procesam. Protams, būtu arī jāpārdomā to, kas ir un kas nav vajadzīgs izglītības sistēmā. Cilvēkiem, kuri bijuši apmaiņas programmās zina, ka (nav nekāds noslēpums, ka mūsu valstī izglītības sistēmas prasības ir 2-3 gadu priekšā citām valstīm), piemēram, mūsu valstī 11. klasē māca to, ko citā valstī māca otrā kursā.

Skola ir vieta, kur būtu jāapgūst jaunas zināšanas, bet diemžēl lielo skolēnu skaita, apjoma dēļ, kvalitāte ir zema, jo nav tāda apmācība, kas palīdzētu visiem apgūt vielu, un problēma arī tā, ka mācību priekšmeti ir pārāk padziļināti.

Padziļinātākie, apjomīgākie mācību priekšmeti skolēniem izsauc kaut ko līdzīgu alerģijai. Cits sev iemācās ieskaidrot, ka tas, ko jāmācās, tomēr ir vajadzīgs nākotnei, cits iemācās melot pats sev, kā arī citiem, liekuļojot, ka labi mācās, bet patiesībā tikai tēlojot, ka labi visu zina, ka mācās, jo patiesībā nopietni vienmēr tiek cauri ar atbildēm, vai ticamām atrunām. Un, protams, ir cilvēki, kuri nemācās, kuri mācās tikai tik daudz, cik redz jēgu mācībām. Ir radies maldīgs priekšstats, ka tie, kuri gūst sliktas atzīmes uzreiz ir zemāk vērtējami, nekā tie, kas iegūst labākas atzīmes.

Tā tas varētu būt, ja šīs atzīmes objektīvi novērtētu cilvēku patiesās zināšanas, un tas varētu būt vērā ņemams arī tad, ja tās vērtētu vairāk kā tikai teoriju zināšanu pārbaudi.

No pieredzes varu teikt, cik pazīstu cilvēkus, tad nereti tālāk tikuši tieši tie, kuriem skolā nav bijušas tās labākās atzīmes. Tie, kam bijušas tādas atzīmes, arī ir tikuši pie labiem darbiem, cits pat pie prestiža darba, bet viņu darbs nav tāds, kas nes viņam labklājību, dvēseles mieru, piepildījumu, jo visbiežāk labi un izglītoti cilvēki strādā no algas līdz algai un, lai piepildītu kādu vēlmi – viņi ņem kredītu.

Skolai liels trūkums tas, ka tā vairāk māca to, ko nevajag, nekā to, ko vajadzētu. Mūsdienās liels mīnus –  cilvēki nezin, ko nozīmē reālā, īstā dzīve. Skolā neiemāca to, ko nozīmē ņemt kredītu apdomīgi, ko nozīmē veidot uzkrājumus, to, cik liela tam nozīme, bez tam, skolā nemāca arī to, cik dzīvē ir svarīgas attiecības ar cilvēkiem, kontakti.

Skolā nemāca to, ka dzīvē var sasniegt visu, ko vēlas tajās jomās, kurās varbūt nav priekšzināšanas, jo no prakses ir pierādījies, ka reizēm tā ir pat labāk, jo cilvēki, kuri zina teoriju vairāk un labāk kā tie, kuri to tik labi nezin, bieži vien meklē jau iespējamās problēmas.

Cilvēks, kurš nav tik labi apguvis teoriju, meklē visus iespējamos ceļus kā panākt to, ko vēlas, jo vienmēr ir iespēja realizēt to, ko vēlas, līdz tam ir tikai jānonāk.

Aktuāla un ļoti nopietna problēma, ka skolās skolotāji ir spiesti darīt to, ko nedara vecāki mājās. Mūsdienu skolēni, jo jaunāki, jo nekaunīgāki, iedomīgāki, nepatiesāki savos darbos un domās. Jo vairāk iet gadi, jo vairāk bērni tiek atstāti novārtā. Skolotājam bērni ir jāmāca dzīves gudrībās, zinātnēs, nevis jācīnās, jākaro ar viņiem, viņu uzvedību un neaudzinātību.

KASPARS JANSONS

_____________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].

“Mācos vidusskolā.

Ar ko nodarbojos brīvajā laikā? Mans hobijs, aizraušanās bizness, investīcijas, dzīves skola, dzīves mācība, dzīves likumu apgūšana, garīgums.

Jau trīs gadus esmu arī dziednieks, ar ko patiesībā arī sākās garīgā ceļa meklējumi. Patiesībā lietas tikai sākumā liekas nesaprotamas, pēc tam jau tās saprot, kad izzin, kad uzzin visu, visu līdz pašai būtībai… Ja cilvēks spēj Latvijā izdzīvot, nepazust, tad viņš jau ir ieguvis augstas dzīves skolas diplomu, praktiskās iemaņas.

Mani vienmēr ir saistījis uzzināt to, ko nezin citi, būt soli priekšā izzināšanas procesā, tāpēc dzīvē tā paveicies, ka esmu tur, kur tagad esmu.

Pamatskolas gados biju viens no delveriem – protams, ar prātu sapratu, kas esmu, ko gribu, ko var un ko nevar, bet biju vēl bara instinkta vadīts. Pēc pamatskolas viss arī mainījās – pamatskolas un vidusskolas skolotāji netop gudri, vai tiešām runa ir par vienu un to pašu cilvēku?”

Esejas autors Kaspars Jansons no skolēnu vidus debitējis grāmatā “Labdien, skolotāj!” līdzās tādiem Latvijā pazīstamiem rakstniekiem un publicistiem kā Nora Ikstena, Eva Mārtuža, Laima Muktupāvela, Janīna Kursīte, Sandra Vensko, Lelde Stumbre, Marina Kosteņecka, Pauls Bankovskis, Jānis Rokpelnis, Pauls Putniņš, un vēl citi autori.

Grāmata iznākusi 2009. gadā apgādā “Skola un Ģimene”.