Saldus novada kultūras tradīcijas stiprina trīs amatierteātru festivāli – druvenieku “Teātru karuselis”, jaunlutriņnieku “Sastrēgumstunda” un brocenieku “Smaidi Brocēnos!”.

Pirms dažām nedēļām “vētra” Druvā radīja jautājumus ne vien par izrādēm, bet arī par šī un līdzīgu festivālu nozīmi.

Festivāla eksperts bija režisors Intars Rešetins-Pētersons. Viņu satiku pēc Jaunlutriņu amatierteātra izrādes “Pilns komplekts”, kad skatuves mākslas profesionālis aktieriem un viņu režisorei Sandrai Mednei stāstīja par saviem iespaidiem, nenoklusēja ieteikumus, norādīja gan uz izcilām, gan pilnveidojamām epizodēm.

Sandra Medne atzinās, ka uz šādu “komplektu” bija cerējusi.

“Jaunlutriņu kolektīvam ļoti patīk festivāli, skates un meistarklases, jo tajās mūs redz un konstruktīvu viedokli pauž skatuves mākslas profesionāļi.

Šāda saruna amatieriem dod spēcīgu impulsu strādāt labāk un izpratni, kā to izdarīt,”

S. Medne formulē jaunlutriņnieku patiku tikt vērtētiem.

Viņas aktieri ir pieredzējuši un vairākkārt guvuši atzinību nacionālas nozīmes pasākumos, viņi labprāt pilnveidotos vēl un vēl, bet meistarklašu piedāvājums ārpus festivāliem esot niecīgs, Saldus novadā pašreiz tāda vispār nav.

“Kad vien iespējams, braucam uz citu reģionu skatēm un festivāliem, jo tajos mums ir vērtīgas mācību stundas.

Noteikti jāredz, ko un kā dara citi, jo tad pamanām, kā, piemēram, mainās skatuves kultūra. Pašu mājās mēs to neieraudzītu,”

turpina jaunlutriņniece.

Amatierteātru festivāla “Sastrēgumstunda” rīkotāja piebilst, ka meistarklases ir dārgas, to sarīkošanai vajag vismaz pustūkstoti eiro, tikpat dārga ir profesionāļa konsultācija pusgatavas lugas mēģinājumā.

Jaunlutriņu kolektīvs šo vērtīgo satikšanos atļaujas reti, jo kolektīvam ir lieli ikdienas tēriņi, lauvas tiesu apēd transporta izdevumi.

Ar Saldus novada pašvaldības atvēlēto naudu gadā sanāk pāris izbraukumiem, tāpēc par degvielas rēķiniem visbiežāk maksā paši; vairāk nekā 20 cilvēku lielā trupa ik reizi ceļā dodas ar sešām septiņām automašīnām.

“Saldus novadā par skatītāju trūkumu nesūdzamies. Citviet zāles bijušas gan pilnas, gan pustukšas, mūsu “rekords” – četri skatītāji… Arī viņiem nospēlējām ar pilnu atdevi,”

Sandra Medne pabeidz sarunu.

Nelielā Talsu novada Virbu teātra darbībai vislielākos šķēršļus rada cita resursa – laika – trūkums.

Nelielajā trupā satikušies visai aizņemti cilvēki, bet režisors Jānis Pētersons caur smaidu ieminas, ka lugas iestudēšana ne vienmēr rit pēc plāna.

Viņš amatierteātrim izceļ sociālo nozīmi, nevis kultūras, jo “viņi sanāk pēc brīvas gribas un rada kopīgu pasaulīti”, pie tam iedvesmo arī Jāni.

“Droši vien režisora nopelns, ka skatītāji notic jūsu neticamajiem notikumiem, tāpēc jūs droši varat atļauties būt vēl spilgtāki!”

Intars Rešetins-Pētersons risināja draudzīgu sarunu ar virbeniekiem par viņu iestudēto komēdiju “Ziutiņa”.

Druvas teātris piedalās amatierteātru festivālos visā Latvijā. Katrā dzird profesionāļu vērtējumu par savu darbu, redz kolēģus, apmeklē aktierspēles nodarbības. Kāpēc gan rīkot savu festivālu?

Režisore Ļuba Kapteine atbildēja:

“Savam teātrim svinam 75. sezonu. Mums nes dāvanas, bet arī mēs gribam apdāvināt – ar labām izrādēm.

“Teātru karuseli” sarīkojām 11. reizi. Katra mobilizējusi visu kolektīvu – aktieri festivālu vada, sagādā ciemiņiem ziedus, atbild par cienastu, izveido izstādi, izdrukā izrāžu programmas… Organizatoriskie darbi kolektīvu vieno, tāpēc gribam sarīkot arī 12., 13. un pārējos “Teātru karuseļus”!”

Eksperts

Režisors Intars Rešetins-Pētersons:

“Iedot spārnus lidot vēl augstāk un tālāk – tā es tulkotu savu klātbūtni “Teātru karuselī 2025” un citos amatierteātru festivālos un skatēs.

Cilvēki darbojas, un tas ir galvenais, jo – vienalga, kāda ir gaisma, tas tomēr ir gaišums.

Otrs jautājums, par kuru šajās dienās domāju, ir materiāla izvēle. Amatierteātru režisoriem jādomā, kā nodarbināt visus aktierus, taču gribētos viņus mudināt sameklēt darbu par personiski svarīgu tēmu. Jo arī amatieru teātris ir medijs, kuram jāizstāsta stāsts, tāpēc režisoram jāzina, ko vēlas skatītājiem pateikt.

Par varēšanu nav runas. Kādam darbs sanācis veiksmīgāks, citam ne tik, taču visos gadījumos redzu gribu spēlēt teātri un mīlestību pret skatuvi.

Pašlaik iestudēju Raiņa “Induli un Āriju” kopā ar deju skolas “Dzirnas” dejotājiem. Viņiem ir pusprofesionāļu pieredze un “muskuļi”, taču nav zaudējuši amatieru “tīrību” un strādā bez štampiem, un notiek brīnumi. Tie uzplaiksnīja arī “Teātra karuselī”.

Ja man būtu laiks, Latvijas novados rīkotu scenogrāfu, dramaturgu, kostīmu mākslinieku, gaismotāju, skaņotāju un citu skatuves mākslas profesionāļu meistarklases.

Saaicinātu aktierus, dejotājus, pūtēju orķestru dalībniekus, dziedātājus un pārējos amatiermākslas pārstāvjus, un kopīgiem spēkiem paceltu amatiermākslas līmeni Latvijā.

Tad ar amatierteātri gribētu nodarboties visu, nevis dažu paaudžu pārstāvji, un režisoriem nebūtu jāmokās ar lomu sadali; jaunu sieviešu lomas tēlotu jaunas sievietes, nevis seniores.

Esmu nācis no amatierteātra vidus – pirmās lomas nospēlēju Rūjienas amatierteātrī pie Aīdas Vasiļjevas –, tāpēc zinu, cik svarīgi, ka malu malās ir teātru pulciņi.

Tie jauniešiem rada izpratni par kultūru, tādēļ gribētos, lai Kultūras ministrija vairāk atbalstītu šo nozari.

Viens otrs kolektīvs mani uzrunājis strādāt par režisoru, bet aizņemtības un, jāteic, arī neadekvāti zemā atalgojuma dēļ esmu atteicis.

Uz amatieru skatuvēm redzam nozares entuziastus. Visu cieņu!

Un tieši tāpēc atrodu laiku, lai viņu darbus noskatītos un pateiktu iedvesmojošus vārdus. Lai nepazaudē to, kas viņus notur šajā misijā!”

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: