Tas notika ceturto gadu pēc kārtas, tāpēc godam nopelnīja titulu “Stāstnieku ķēniņš”.

No 123 harismātiskiem runātājiem to piešķīra tikai trijiem, un Jurģis bija vienīgais kurzemnieks.

Pierobežā un visā novadā lepojās, ka skolēnu Dziesmu svētkos mūsu puisim uzticēja vadīt folkloras konkursu laureātu koncertu “Bij’ manā pūriņā”.

Jurģis par ķēniņu izauga Saldus novadā vienīgajā bērnu folkloras kolektīvā – Ezeres pamatskolas “Kamolītī”.

Nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programmā “Pulkā eimu, pulkā teku” jeb par PEPTu dēvētajā kustībā Jurģis sasniedzis augstāko punktu.

Viņu aicinu uz sarunu, lai uzzinātu, kāds bija vairāku gadu ilgā kāpiena pēdējais posms un ko jaunietis virsotnē ieraudzījis.

“Neredzu, ka dzīvē būtu kas ļoti izmainījies tāpēc vien, ka esmu Stāstnieku ķēniņš. Ja nu vienīgi iespēja vadīt skolēnu Dziesmu svētkos laureātu koncertu, tur bija mana līdz šīm lielākā publika,” iesāk Jurģis.

Toreiz rūdīta stāstnieka trumpji palika neizmantoti, jo televīzijā translētajā koncertā situācija bija pavisam citāda nekā konkursos.

“Konkursos sakrāju tiešām lielu pieredzi, bet, ja godīgi, nekad neesmu domājis, ko ar to iesākt… Pirmo gadu mācos vidusskolā, pagaidām runāšanas uzdevumu nav diez ko daudz, varbūt vēlāk būs iespēja sapelnīt labas atzīmes.

Savu nākotnes profesiju vēl neesmu izvēlējies, tāpēc nezinu, vai tai kaut kas noderēs. Gan jau…”

jaunietis iesmejas.

Pārsteidzoši, ka viņš sevi sauc par klusētāju, jo labprātāk klausās, ko citi runā. Viņš arī atgaiņājas no pieņēmuma, ka veikli izrunātu vilku no meža ārā. Pēc vārda kabatā gan neesot jāmeklē – tiesa kas tiesa.

“Atceros skolotājas Rutas Arnes pirmo piedāvājumu aizbraukt uz stāstnieku konkursu. Galīgi nebiju sajūsmā, jo man nepatīk no galvas mācīties tekstu. Brīnījos, ka sanāca!” atceras konkursants.

Rezultātu paziņošana viņam ir vismīļākā un reizē satraucošākā konkursa daļa.

“Klausos, mans vārds neizskan pie Mazajiem stāstniekiem, arī pie Lielajiem stāstniekiem ne, un tad – pie Dižajiem stāstniekiem!

Grūti formulēt, kādas emocijas tajā momentā pārņem. Tās ir ļoti, ļoti stipras,”

ķēniņš atceras pirmos panākumus.

Par vienu gan jaunietis ir drošs – nekur nezudīs skolotājas Rutas iemācītais.

“Vasarā gāju uz skolu, lai viņa man iemācītu pareizu izrunu, uzsvarus, runāt atbilstoši pieturzīmēm. Skolotāja parādīja, kā iemācīties pašu tekstu,” Jurģis novērtē.

Par visspilgtāko notikumu viņš sauc spēkošanos par Stāstnieku ķēniņa titulu. Pirms tam vecākiem puspajokam teicis: ja dabūšot ķēniņa titulu, būs jāpērk ļoti daudz suši.

Atmosfēra bija spraigāka nekā iepriekšējos konkursos, konkurenti bija pazīstami, tāpēc ezernieks precīzi prognozēja, kuri kļūs par Stāstnieku ķēniņiem.

“Viņiem vienmēr bija izdevies piesaistīt publikas uzmanību, un tas nav viegli. Šajos konkursos klausītāji redzējuši un dzirdējuši visu ko.

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kāpēc patīku publikai.

Tai patīk asprātīgi dalībnieki, taču nenāk prātā gadījums, kad tāds es būtu bijis kādā īstā dzīves situācijā. Nedomāju, ka esmu baigais asprātis,” stāstnieks parausta plecus.

Stāstnieku ķēniņa tituls Jurģim ir visaugstākais mācību sasniegums.

Labprāt iedziļinās matemātikas un bioloģijas tēmās; priecātos, ja panākumi stāstniecībā automātiski garantētu sekmes latviešu valodas gramatikā.

“Skolotāja Ruta tiešām labi iemācīja noteikumus, bet pareizi salikt komatus teikumā var būt grūtāk nekā sasmīdināt pilnu zāli klausītāju,” ezernieks pārliecinājies.

Komentārs

Jurģa skolotāja Ruta Arne:

– Lai kļūtu par Stāstnieku ķēniņu, četrus gadus pēc kārtas jābūt izcilam valsts nozīmes konkursā “Teci, teci, valodiņa” un jāiegūst tituls “Dižais stāstnieks”, tas ir līdzvērtīgs citu valsts konkursu augstākās pakāpes diplomam.

Citam manam puikam tas izdevās divus gadus pēc kārtas, bet pagājušajā – nekā, un viņam viss jāsāk no sākuma.

Nezinātāji iedomājas, ka pietiek Rīgā labi norunāt, un tituls rokā. Patiesībā skolēni iegulda mežonīgu darbu, lai izturētu visus pārbaudījumus: demonstrētu izdomu, spēju komunicēt un patikt publikai, prasmi momentā atbildēt uz āķīgiem jautājumiem, iziet no neparedzamām situācijām.

Piemēram, žūrijā uzaicinātais aktieris Dāvis Suharevskis Jurģim sacīja tā: “Man no pieres atkāpjas mati un migrē uz degunu un ausīm. Kā tu domā – kāpēc tā tas ir?”

Jurģis, ilgi nedomājot, atteica, ka redzams, kura vieta visvairāk ķemmēta. Zāle, stāvgrūdām pilna, no smiekliem vai mira nost.

Šis moments, manuprāt, bija Jurģa kroņa numurs, taču jāteic, ka puisis bija arī ļoti gatavojies, jo ar talantu šādos konkursos ir krietni par maz.

Stāstnieku konkursu dalībniekiem jābūt dzelžainiem, lai iemācītos katru gadu citādi pieteikt sevi, izstāstīt nedzirdētu latviešu tautas pasaku tā, lai rastos iespēja sadarboties ar publiku, uzdot jautājumus un atbildēt.

Dalībniekiem jāizstāsta anekdote vai spoku stāsts, kā arī notikums iz dzīves.

Skolēnu Dziesmu svētkos, folkloras konkursu laureātu koncertā, viņš stāstīja par vectēva apsistajiem kāpostiem pagājušā gadsimta 30. gados – vectēvs bijis stingras dabas, licis mazbērniem kārtīgi strādāt un kādam mazdēlam teicis, lai apsit kāpostus.

Puika nesaprata, ka vectēvs domāja apkaplēšanu, tāpēc paņēmis pamatīgu rungu un kāpostus apdauzījis.

Ja pareizi sarēķinu, tad ar Jurģi strādāju kopš 6. klases. Iepriekš ar viņu bija strādājusi mamma, kas arī ir skolotāja un bērnus sagatavo skatuves runas konkursiem.

Jurģis teicis, ka ar konkursiem pietiekot, bet tad ļāvās, lai viņu piesaku piedalīties folkloras konkursiem. Tie pusaudzim patika.

Augsti rezultāti bija gan stāstnieku, gan skatuves runas konkursos. Folklorā stāstīšanas prasmi var uztrenēt, jo tur stāstnieks un drosme ir galvenais, bet skatuves runas konkursā galvenais ir literārs darbs.

Jurģim piemīt reta kombinācija – viņš ir gan talantīgs, gan ļoti atbildīgs, tāpēc konkurē ar Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un citu lielo skolu pārstāvjiem.

Un nedomājiet, ka viņš ir romantisks pasaku teicējs – puisis trenējas svarcelšanā un motokrosā!

Uzziņai

“Teci, teci, valodiņa”

Kopš 1997. gada rīkots konkurss bērniem un jauniešiem no folkloras kopām un individuāliem dalībniekiem, kas interesējas par tautas mutvārdu daiļradi.

Konkursa mērķis ir stāstniecības tradīcijas iedzīvināšana, kopšana un attīstīšana, līdzdarbojoties tautas mūsdienu mutvārdu kultūrā.

Konkursantiem sava izcilība jāpierāda piecās minūtēs.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: