(no topošās dzejas grāmatas)

Starpstacijā no rīgas uz urāliem bija tāda vieta kur piesēst zaldātiem uz siltas mīkstas saules apspīdētas pakalnītes kad varbūt vairāk par visu pasaulei gribējās nolaist bikses un pakakāt nāca mundieris un iekaucās sirēna ārāk vilcienā, maķ tvaju hāz, un es redzēju to skatu vīrus pilnām biksēm un utis līda pa kreklu spurgaliņām kā krellītes vērās apakšbiksēs mušu spārniņi visi bija vienādi smirdoši karavīri nokrituši tajā starp rīgu un urāliem zālītē baigajā gadā varbūt domājat – nē, tajā gadā vēl bija viss savādāk

***

Maza pietura virs ezeracs tur lidmašīna ziemo un es ticu ka viņai nav auksti jo visas ziemas saules sāp tādai sikspārņa lieluma drazai acīs (pasaulei)  un uguņoooo  katra par seviiii (pasaulei) nav slikta šī skaņa īuīuīuīīī ja nav baisā motora rūkoņa virs galvas bēgļu un kaimiņu bēdām piekrautajos vezumos no atmiņu purgas notašķītajos vakaros (pasaulei) acis pilnas asaru dezertieri bērni sievietes stāt!

***

Visi nomira tēvs izdzīvoja medaljonu starp ribu galiem  iestrēgušu atrada sniegā ezera pieturvietā maskēšanas krāsas tērpam plīvojot īuīuī… tajā četrdesmit kura gada ziemā džūkstē visi bija miruši apkārt maskēšanās nolūkā purvam ugunsmetēju purvā norokot manai atmiņai rieksta lieluma skrotis vai sazin kā sauca tos kas lidojumā nogalina ievainotos bija varaskāras acis bez zīlītēm tādā baltumā

***

Man dzimšanas diena ir pilnīgi izgaisusi no prāta atmiņā saule kas spīdēja svētdienā kad es piedzimu smagi un grūti kādas sirsdmīlestības radīta eņģeļmutes saukta maza abra meitene mani sauca kā visas mātes mana mazā, grūti tu nāci, nāc ātrāk, es nevarēju pa tiem trakajiem džungļiem ātrāk, māt, maza sala un es raudāju vēl nedzimusi, jo biju ātrāka par ātru cauri tunelim maza zvaigznes meitene un acis man bija aiztūkušas un lūpas ar vātīm bija mātei no kliedzieniem par sāpēm ko tā raidīja vasarsvētku rītā starp pieneņu atlidojušiem saulstaru putekšņiem zīdīgām maija vabolēm krūtīm krāšņos vasaras vārtos saplaisājusi mēle bija viņam kurš teica svētīga būs tava dzīve mazulīt un es tā tevi mīlēšu kā mīl saule mākoni mani piedzimušu auklēs tēvs vārdos un visu šo saucienu es zināšu kā vakarkrelles savēŗšu pilnīgā klusumā vēlāk kad mani šī dzīve radīs vēlreiz es tērpšos zīdā un īsti nesaprotot kas notiks tālāk būšu vienreizīga būtne caur mātes vārtiem nākusi magnolija ir mana māte tēvs bija karā maigāks kā es caur māti tajā vasarsvētku sārtumā uzplaukusi puķīte viņa frenča ar sarkanbaltsarkanu lentīti rotātā atlokā

SANDRA VENSKO

__________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].