Līdz 30. jūnijam Liepājas muzeja
ekspozīcijā ”Liepāja okupāciju režīmos” K.Ukstiņa ielā 7/9 var apskatīt izcilu
latviešu mākslinieku darbus no Liepājas muzeja krājuma. Šo darbu autorus vieno Latvijas
mežs kā gleznotāju iedvesmas avots, informē Liepājas muzeja galvenā speciāliste Sandra Šēniņa. 

Mežs ir dzīvības avots, kas palīdz dzīvot harmonijā ar sevi un
apkārtējiem. Tas sniedz mierinājumu un iedvesmu visos gadalaikos. Gleznu
spilgtie, krāsainie un arī klusinātie toņi, prieks par krāsu niansēm, izjūtām,
ainavām, mājām vai upes līčiem, kas plūstoši pāriet apkārtnē, saplūst ar
apkārtējo vidi, ievijas meža ainavā. 

Tādi ir 16 latviešu mākslinieku 23 darbi, kur katrs gleznojums sevī
glabā īpašas sajūtas. 

Izstādē skatāmas Vilhelma Purvīša, kura vārds Latvijas mākslas vēsturē
un plašākas sabiedrības apziņā ir kļuvis par nacionālās identitātes zīmi un
asociējas ar gleznotāja radīto Latvijas ainavas koptēlu, un viņa skolnieka
Aleksandra Zaurbeka Sosijeva gleznas.

Tāpat nepelnīti aizmirstā Jāņa Liepiņa, kuru vecākā gleznotāju paaudze
ar lielu sirsnību piemin kā savu pedagogu un spožu otas meistaru, Kārļa
Lejnieka, Žaņa Sūniņa un Artūra Brieža darbi. 

Izstādē pārstāvēti arī Liepājas skarto mākslinieku darbi. Ģederta
Eliasa audzēkņi Jānis Lauva un Jānis Zuntaks. Jānis Lauva visvairāk pazīstams
kā daudzveidīgs sadzīves žanra gleznotājs, kura kompozīcijās dominē zirgi, kas
redzami lauku darbos, ganību aplokā vai mežmalā, savukārt Jānis Zuntaks Kanādā
dzīvojis tādā apvidū, kas gan klimatiski, gan ainaviskā ziņā bija visai tuvs
Latvijai, un gleznojis galvenokārt ainavas. 

Liepājnieks, gleznotājs Staņislavs Dinģelis prasmi izteikties krāsu
valodā mācījies visu mūžu un ainavās visvairāk mīlēja attēlot mežu, bet gleznoja
arī Liepājas ieliņu, ostas, parka un jūras ainas. 

Izstādē skatāmi Liepājas mākslas skolas dibinātāja un ilggadēja
direktora, gleznotāja Hermaņa Apociņa un vēlāk skolas dekoratīvās noformēšanas
nodaļas vadītāja, sava laika modernā ceļa gājēja Valtera Uztiča akvareļi un
pasniedzēja Matīsa Zavicka darbi. 

Savos darbos mākslinieki mežu un dabu skata romantiķa acīm, jo mīl
Latviju – Dievzemīti, kur nav ne postošu zemestrīču, ne viesuļvētru.