liepajniekiem.lv
Šajā kinodarbā piedalījušies arī vairāki liepājnieki, Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska turklāt ir vienā no galvenajām lomām.
Aktieri tēlo aktierus
“Marijas klusums” skatītājus iepazīstina ar teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāstu. Filmā parādīti viņas dzīves pēdējie gadi, kurus aktrise pavada Padomju Savienībā.
Liepājas teātra aktrisei Inesei Kučinskai tika uzticēta viena no filmas galvenajām lomām. Viņa attēloja režisori Annu Lāci.
Savukārt Maskavas latviešu teātra “Skatuve” aktierus, ar ko dzīves pēdējos gadus pavadīja galvenā filmas varone, attēlo liepājnieki Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Madara Kalna, Hugo Puriņš un Emīls Dreiblats.
Liepājas teātra aktrise Madara Kalna atzīst, ka šī ir pirmā un vienīgā filma, kuras tapšanā viņa piedalījusies.
“Man nav tādas lielas pieredzes vispār kino un uz filmēšanas laukuma, bet šis bija tiešām brīnišķīgi,”
stāsta jaunā aktrise.
Kaut arī filma ir ļoti nopietna, traģiska un nemaz nav smieklīga, M. Kalna atminas, ka filmēšanas laukumā esot gājis jautri.
“Pirmizrādē ar Dāvi Sīmani par to runājām un viņš teica, ka tā mēdzot gadīties, – jo traģiskāka un nopietnāka filma, jo ir jautrāks tās veidošanas process, un otrādi,” viņa pastāsta.
Filmēšana bijusi gara un grūta, bet visvairāk aktrise atceras to, ka bijis ļoti auksts. “Bija viena ļoti traka diena Latgalē, Pasienē.
Varbūt es pārspīlēju, bet manās atmiņās bija kādi –30 grādi, šausmīgi auksts. Tur mēs uzņēmām filmā redzamo izbraukumu uz Ukrainu,”
atminas M. Kalna.
“No rīta bija kādi –19 grādi, pa dienu varbūt iesila līdz –15. Tā, man šķiet, bija aukstākā diena un nakts tajā ziemā,” par filmēšanu, kas norisinājās pagājušā gada sākumā, stāsta Emīls Dreiblats.
Viņš īpaši uzsver režisora rūpes par rezultātu, ko varot pamanīt arī filmā, jo katrs kadrs esot bijis kārtīgi pārdomāts, kopā ar operatoru Andreju Rudzātu katru ainu filmējuši vairākkārt.
Jaunākā zvaigzne arī liepājniece
Arī jaunāko filmas varoni – Marijas mazmeitu Noru – attēloja liepājniece Ženija.
Viņas mamma Laura Škuberte-Sudmale pastāsta, ka sludinājumu par mazuļa meklēšanu jaunai latviešu spēlfilmai ieraudzījusi pavisam nejauši internetā.
“Vecums bija norādīts līdz pieciem mēnešiem, un Ženijai bija tieši tik.
Domāju, jāaizsūta pieteikums. Pēc paris mēnešiem saņēmu zvanu, ka viņi izvēlējušies Ženiju.”
Filmēšana ar mazuļiem neesot viegla, jo vecāku vienmēr pavada uztraukums, kā bērniņš uzvedīsies vai reaģēs uz svešiem cilvēkiem.
“Bija ainas, kur viņai bija jābūt priecīgai, ainas, kur jāraud. Tajā laikā, kad mēs filmējāmies, viņai bija septiņi mēneši un, loģiski, ka bēbītim nevar pateikt “tu priecāsies tantei rokās” vai “tu tagad raudāsi”,” atklāj L. Škuberte-Sudmale.
Tomēr mazulīte ar visu tikusi galā labi un bez liekiem niķiem. Mamma pastāsta, ka dažkārt, skatoties filmēšanau, viņai pār ķermeni pārskrējušas tirpas.
“Bija sajūta, ka viņa tiešām spēlē lomu.”
Īpaši palikusi atmiņā aina, kurā Marija tur rokās Noru un mazulītei pa logu rāda Maskavu.
Ainu vērojot pa operatora ekrānu, liepājniecei šķitis, ka bērnu radījis mākslīgais intelekts, jo mazulis to nevarot nospēlēt. “Tas tiešām bija maģiski,” pauž meitenītes mamma.
Pirmā aina, kurā Ženiju filmēja, bija arī pirmā satikšanās ar Mariju, kad viņai Noru atnes auklīte.
L. Škuberte-Sudmale pie sevis domājusi, cik labi, ka meitiņa aizmigusi un ir mierīga. Režisors gan uzstājis katru ainu nofilmēt vairākkārt, tāpēc mamma uztraukusies, kas notiks, ja mazā Ženija pamodīsies.
“Es jau nezinu, kā viņa reaģēs pamostoties. Mazums, viņai neiepatīkas auklīte. Ar mazu bērnu var notikt jebkas, bet viņa pamodās un mierīgi skatījās.
Radās sajūta, ka viņa ir lasījusi scenāriju un uzvedās tieši tā, kā jāuzvedas,”
sieviete smej.
Mazās liepājnieces filmēšana notika divas dienas Rīgā, un arī mammai filmā tika neliela loma – viņa kameras priekšā pagozējusies kā medicīnas māsa bērnu namā.
“Neaizmirstama pieredze. Ženija to neatcerēsies, bet viņai par piemiņu paliks filma. Tas arī bija mērķis, kāpēc es viņu pieteicu filmai. Tad, kad bērniņš izaug, to, kāds tu esi bijis, vari redzēt vairs tikai fotogrāfijās un video. Likās, kur nu vēl skaistāk nekā nofilmēties filmā,” atzīst L. Škuberte-Sudmale.
Liepāja pārtapa Maskavā
Filmēšana vairākas dienas notikusi arī tepat Liepājā. E. Dreiblats pastāsta, ka daudzas ainas uzņemtas vēsturiskajā ēkā K. Valdemāra ielā 4. Arī tur esot bijis auksts, jo ēku neapsildīja.
“Filmā redzamās teātra grimētavas un mēģinājumu telpas ir Liepājā filmētas,” atklāj liepājnieks.
“Daudz kas no tā, ko mēs redzējām, ir palicis uz montāžas galda un filmā beigās nav ticis iekšā.
Mēs ļoti daudzas brīnumainas lietas darījām, kuras beigās režisoram tomēr nebija vajadzīgas. Un droši vien pamatoti, jo ar filmu viss ir kārtībā.
Bet drošības pēc viņš mūs filmēja daudz un dikti dažādās vietās,” E. Dreiblats pastāsta D. Sīmaņa kinodarba veidošanas specifiku, pieminot, ka ar aktieriem daudz darbojies arī otrais režisors Igors Verenieks.
D. Sīmanis vairāk strādājis ar galveno lomu atveidotājiem, taču režisors vienmēr atnācis paskatīties, ko liepājnieki sagatavojuši, un devis norādes, ja kaut kas bijis jāpiekoriģē.
“Visa komunikācija bija ārkārtīgi pozitīva,” par sadarbošanos ar režisoru pauž E. Dreiblats. Arī M. Kalna piebalso kolēģim – strādāt ar D. Sīmani bijis ļoti jauki.
Režisora sākotnējā iecere bijusi filmā izmantot garus, nepārtrauktus un ļoti plūstošus kadrus.
Lai uzņemtu tādu kadru ar, piemēram, divdesmit cilvēkiem, vajadzīgas vairākas stundas, jo vispirms katrs jānovieto konkrētajā vietā, visiem jāizskaidro uzdevums un tikai tad sākas filmēšana, kur kamera lēni seko galvenajam varonim.
“Un tā reizes desmit. Vispirms ar vienu objektīvu, tad ar citiem,” līdz ar to, darbadienas nereti izstiepušās divpadsmit stundu garas.
Aktieri pozitīvi akcentē arī rūpīgo visu iesaistīto darbu, piemēram, filmas mākslinieces Kristīnes Jurjānes veikumu, jo viņai bija jāparūpējas, lai arī lielos masu skatos visi izskatītos atbilstoši laikam un vietai.
“Piemēram, tajās teātra pirmizrādes ainās, kuras filmējām Rīgā, bija pilna zāle ar skatītājiem, masu skatu dalībniekiem, kuri bija jāapģērbj, visi jānosēdina.
Viņus tur varbūt neredz detaļās un sīkumos, bet mākslinieks uz to nevar paļauties,”
Emīls paskaidro.
Katra filmēšanās atšķiroties, jo režisoru īpatnības un veidi, kā viņi cenšas panākt sev vēlamo rezultātu uz ekrāna, ir dažādi.
D. Sīmanis savu panākot, ļoti pārliecinoši paskaidrojot, ko un kāpēc viņš vēlas ieraudzīt katrā ainā.
Ja par rezultātu, tad, protams, aktieri uzskata, ka darbs noteikti būtu jānoskatās ikvienam.
“Man liekas, ka filma ir ļoti svarīga kā vēstures liecība. Bet arī mākslinieciski likās, ka tur ir ļoti daudz skaistu, asprātīgu un atjautīgu kadru. Dažbrīd es, pat zinot, kas tur tapa, biju tiešām satriekta, kas šajā gadījumā ir labi,” atklāj Madara.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
